Ko varam palīdzēt?
   11.12.2018

 

 

Kamena Kaidaka, LĀZA biroja vadītāja Latvijā:

„Mūsu „apaļais galds” ir zināms turpinājums diskusijai, kas notika šā gada 9.jūlijā, kad pulcinājām kopā cilvēkus, kuŗi iesaistīti bērnu ar garīga rakstura problēmām aprūpē. Turklāt nevis dažkārt, bet ikdienā. Izrādījās, ka šādas savstarpējas sarunāšanās nemaz tik bieži nenotiek. Tikšanās Medicīnas vēstures mūzejā, uz kuru pulcējās vairāk nekā 30 cilvēku, pierādīja, ka šīm sarunām ir jānotiek. Pretējā gadījumā katrs turpinās dusmoties savā stūrī. Saeima, bija uzdevusi Pārresoru koordinācijas centram sagatavot ziņojumu par to, kas notiek šajā jomā Latvijā. Centra pārstāvji piedalījās arī mūsu diskusijā, un, pieļauju, ka šī diskusija un LĀZA sagatavotie ieteikumi padarīja šo Pārresoru koordinācijas centra gala ziņojumu saturīgāku un pragmātiskāku.

 

Taču – mēs varam lietas labā darboties jau tagad. Lai zinātu, ko īsti darīt, šodien mēģināsim visi kopā atbildēt vai vismaz izteikt savas idejas attiecībā uz diviem svarīgākajiem jautājumiem. Pirmias – kā izglītot sabiedrību, kā pastāstīt, kas ir būtisks garīgās veselības jomā. Nav taču vērts cīnīties ar sekām, ja cēloņi netiek novērsti. Viena no smagajām problēmām ir cilvēku neizpratne par to, kā veidojas garīgā veselība. Diemžēl skaidrības par šiem jautājumiem nav nedz jaunajiem vecākiem, nedz arī ārstu vidū. Savukārt Saeimā nav intereses par šo lietu. Otrs jautājums – ko un kā mediķi, kas praktizē, var praktiski palīdzēt šī nopietnā jautājuma risināšanā.”

 

Uģis Gruntmanis, LĀZA priekšsēdis, endokrinologs:

„Man nupat bija lekcija Gaiļezera slimnīcā, kur es runāju par veselības aprūpes sistēmām pasaulē, kuŗas salīdzināju ar Latvijas sistēmu. Novembris ir vīriešu veselības mēnesis, tālab cita starpā vērsu klausītāju uzmanību arī uz lietām, kas saistītas ar vīriešu garīgo veselību. Jo – Latvija ir otrajā vietā Eiropas Savienībā ar milzīgo pašnāvību skaitu. Bieži vien polītiskajā un sociālajā diskusijā tas sasaistīts ar nevienlīdzību, bezcerību. Ciemojoties Saldus pusē, kur daudzi dzīvo trūcīgi, mani ļoti pārsteidza, cik daudz jaunu cilvēku ir paņēmuši ātros kredītus, tos nespēj nomaksāt, un tāpēc nākas izbraukt no Latvijas. Diemžēl divi no viņiem, iedzīti parādu postā, atmeta ar roku un izdarīja pašnāvību. Domāju, ka pārtikušā sabiedrības daļā bieži to neredzam. Līdzīgs stāsts ir par kazino, tie Latvijā ir uz katra soļa, – tie dzen cilvēkus atkarībās un parādos. Tāpat mani pārsteidz, ka pat visos celtniecības veikalos pārdod alkoholu. Alkohols rada mūsu tautai milzīgas problēmas – no tā cieš ģimenes un bērni. Tas ir vistiešākajā veidā saistīts arī ar bērna garīgo veselību. Daudzus no minētajiem jautājumiemmēs, ap šo galdu sēdošie, nespējam tiešā veidā risināt. Bet mēs spējam risināt profesionālus jautājumus, kas saistīti ar ārstu sertifikāciju un bērnu psīchiatru un psīchoanalītiķu rezidentūras izveidošanu, palīdzību tai.”

 

Kamena Kaidaka:

„Organizācija Ziedot.lv Latvijā strādā ar bērniem, kuŗiem ir garīga un fiziska rakstura problēmas. Strādā arī ar šo bērnu vecākiem, tāpēc arī viņiem ir daudz ko teikt šajā jomā.”

 

Inese Danga, Ziedot.lv Sociālās palīdzības programmas vadītāja:

„Ziedot.lv šogad svinēs savu 15. pastāvēšanas gadadienu. Man ir lepnums par mūsu līdzcilvēkiem, jo, tieši pateicoties viņu ziedojumiem, mēs darbojamies. Tā nav fondu nauda vai kādi valstiski ieguldījumi – tie ir Latvijas iedzīvotāju ziedojumi 40 miljonu eiro apmērā, kas šajos gados ir ieguldīti sabiedrības labklājībā. Mēs ik dienu aicinām līdzcilvēkus ziedot kādam no labdarības mērķiem, kas saistīts arī ar bērnu garīgas veselības problēmām, bērniem, kas dzimuši ar garīga rakstura traucējumiem, arī autiskā spektra traucējumiem.

 

Šo gadu laikā esam izveidojuši rehabilitācijas centru „Poga”, kas gan vairāk ir paredzēts bērniem ar kustību traucējumiem, taču arvien lielāks pieprasījums ir arī pēc pakalpojumiem garīgās attīstības veicināšanai, ko mūsu speciālistu komanda pamazām arī ievieš. Ģimenēm pietrūkst līdzekļu, lai apmaksātu šīs terapijas.  Tās ir gana dārgas ģimenei, kuŗā audzina bērnu ar īpašām vajadzībām un nereti iztiek vien no pabalsta divsimt trīssimt eiro apmērā. Taču galvenais, ko esam paveikuši, –esam parādījuši, ka šādi bērni mums līdzās ir un mums par viņiem ir jāparūpējas. Vēl mēs vācam līdzekļus ne vien terapijām, bet arī auklītēm, kas dažas stundas nedēļā „iedod atelpu” šo bērnu vecākiem. Tas ir neliels, bet ļoti būtisks atbalsts. Tas, ar ko saskaramies Latvijā, – vecāki saka, ka tad, kad bērnam tiek konstatētas kādas veselības problēmas, viņi jūtas bezpalīdzīgi, jo nav vienotas informācijas un atbalsta sistēmas. Tieši tāpēc ir gadījumi, kad vecāki apjūk un atsakās no saviem bērniņiem. Protams, arī pieaugušie dažādu sociālo problēmu dēļ nonāk depresīvos stāvokļos, tāpat cilvēkiem ar invaliditāti nereti ir grūti integrēties un sadzīvot ar savām ierobežotajām iespējām. Paldies, ka aizsākāt šo diskusiju, jo risināmo jautājumu šajā jomā ir ārkārtīgi daudz!”

 

Dace Sortland, psīchiatre (Norvēģija), LĀZA:

„Man ir septiņu gadu pieredze bērnu psīchiatrijā. Šo gadu laikā neesmu pieredzējusi nevienu gadījumu, kad, lai risinātu kādu problēmu, tiktu strādāts tikai ar bērnu. Uzreiz tiek iesaistīti vecāki, skola, bērnudārzs, bāriņtiesa. Tas tīkls ir milzīgs un reizēm bērns nemaz nenonāk pie ārsta. Dažos gadījumos, protams, ir nepieciešams strādāt arī ar pašu bērnu individuālajās terapijās, tomēr jāsaprot, ka ir neiespējami kaut ko risināt, ja nav šīs sistēmas. Manuprāt, Latvijā tādas aizvien nav. Tas, ko mēs no ārzemēm varam piedāvāt jaunajiem kollēgām no Latvijas – praksi, pāris mēnešus vienkārši pastrādāt šai sistēmā un uzkrāt pieredzi. Riteni nevajag izdomāt no jauna. Sistēma veiksmīgi darbojas ne vien Norvēģijā, bet arī citās valstīs. Latvijā nestrādā šis sadarbības tīkls, un diemžēl lielā mērā tas ir arī nepietiekamu līdzekļu jautājums, jo Latvijā ir ļoti labi izglītoti psīchoterapeiti un analītiķi. Norvēģijā bērnu psīchiatrijā ir ļoti maz gultasvietu, jo ļoti reti bērni nonākslimnīcā, jo viss darbs notiek visapkārt iesaistītajās struktūrās, tāpēc visbiežāk ārstēšana stacionārā nemaz nav nepieciešama. Manuprāt, ir ļoti svarīgi, ka nevis mēs, ārzemnieki, tagad nāksim un latviešiem pateiksim, kā un kas jādara, bet viņi paši varētu atbraukt un paskatīties, kā šo sadarbības tīklu izveidot un kā tas strādā. Domāju, ka zināšanas Latvijas speciālistiem ir ļoti lieliskas, tikai tās ir izkaisītas. Tāpēc, ja kādam no Latvijas kollēgām  būtu interese sadarboties, es ļoti labprāt sarunātu šo iespēju Norvēģijā.”

 

Ņikita Bezborodovs, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) Bērnu psīchiatrijas klīnikas vadītājs:

„Runājot par sabiedrības izglītošanu – mēs nevaram risināt problēmu, ja nezinām, ka tā pastāv. Bērnu psīchiatrijas joma Latvijā ļoti ilgstoši ir pabērna lomā. Kopš Padomju Savienības sabrukšanas sistēma, kas bijusi, pamazām sabrukusi. Tas, ko es turpinu darīt – runāju par to, ka problēmas Latvijas bērnu psīchiatrijas jomā ir, un ka tās ir nepieciešams risināt. Arīdzan par to, ka psīchiskie traucējumi bērnu vecumā tiešām ir ļoti izplatīti. Oficiālā statistika rāda, ka Latvijā tā ir ap 3% kopumā, no kuŗiem 1% - garīgā atpalicība, kaut gan patiesībā mēs zinām, ka uzmanības deficīts un hiperaktivitāte vien jau ir vismaz 5% populācijas, depresijas izplatība pusaudžiem – līdz 8-10%, un tam ir tieša saikne ar pašnāvību risku. Skatoties uz Latvijas oficiālo statistiku, problēma neeksistē! Tas daļēji saistīts ar uzskaites mechānismu, jo līdz šim vienīgais statistiskās uzskaites veids bija psīchiatrijas reģistrs, ko diemžēl joprojām mēdz izmantot diskriminācijai, proti, es kā iestādes vadītājs rēgulāri saņemu vēstules no Satversmes aizsardzības biroja ar pieprasījumu pēc reģistra datiem, gadījumos, kad, piemēram, ir runa par kādas personas piekļuvi valsts noslēpumam un tamlīdzīgi.

 

Ja cilvēks ir konsultējies pie psīchiatra, kaut vai tikai vienu reizi, astoņu gadu vecumā saistībā ar disleksiju, uz šī pamata viņam var tiktas ierobežotas tiesības. Kamēr statistiskās uzskaites mechānisms tiek izmantots diskriminācijai, ārsti neredz jēgu reģistrēt gadījumus. Šajā jomā sadarbība ar ārzemju latviešiem būtu ļoti nozīmīga. Ir fantastiski, ka Latvijā darbojas dažādas nevalstiskās un labdarības organizācijas, kas sāk iesaistīties šai sfērā, taču pašlaik ar šiem ziedotajiem līdzekļiem mēģinām lāpīt kādu milzīgu caurumu.  Diemžēl Latvijas veselības aprūpes sistēmas piramīda ir pilnīgi apgriezta kājām gaisā. Tā ir institucionāla, tā balstās lielos stacionāros, mums ir ļoti daudz bērnu psīchiatrijas gultasvietu, bet gandrīz nav pieejama ambulatorā aprūpe.  Komandas darbs, par ko iepriekš runāja, un bez kā nevar efektīvi ārstēt bērnu psihiskos traucējumus, veselības aprūpes sistēmas ietvaros kaut kādā mērā darbojas tikai Rīgā bērnu psīchiatrijas klīnikā. Ar prevenciju bērnu psīchiatrijā valsts mērogā nenodarbojas gandrīz nemaz. Mēs esam augstu ienākumu valstu starpā. Resursi ir, taču tie ir fiksēti milzīgā institucionālajā sistēmā. Līdz ar to arī stigma, kas ir sabiedrībā, ir milzīga. Ja bērnam ir, piemēram,  Dauna sindroms ar intelekta attīstības traucējumiem, iepriekš jau skaidrs – viņš no agrīna vecuma mācās speciālajā dārziņā,  vēlāk iet speciālajā skolā, un pēc tam, ja ģimene vairs bērnu nevar aprūpēt, Latvijā vienīgais sociālās aprūpes veids bērniem ar šīm diagnozēm ir institūcija. Cilvēks no agrīna vecuma tiek šķirts no visas sabiedrības un atrodas pilnīgi citā pasaulē. Mēs baidāmies no tā, ko nezinām. Ja cilvēks nekad nav redzējis cilvēku ar Dauna sindromu, tad nezina kā rīkoties brīdī, kad sastopas ar šādu cilvēku – ir lielas bailes un nezināšana. Bet vienīgais zinātniski pierādītais veids, kā mazināt psīchiatrijas stigmu, ir pozitīvs sociāls kontakts. Zināšanas var palielināt, bet tas nemazina tendenci izolēties un nemaina attieksmi un uzvedību. Ja dzīvē ir bijis kontakts ar cilvēku, kuŗam ir kādi psīchiskie traucējumi, tad zini, ka viņš ir tikpat labs cilvēks kā visi pārējie ar savām labajām un sliktajām īpašībām. Līdz ar to, es ļoti lielas cerības lieku uz izglītības sistēmas reformu, ceru, ka vismaz bērnus ar vieglākiem traucējumiem centīsies iekļaut standarta izglītības programmā.

 

Uģis Gruntmanis:

„Manuprāt, būtu ļoti svarīgi, lai Veselības ministrijā būtu tāds cilvēks, kuŗam tiešām rūp šie jautājumi. Jo ir būtiska loma ir tā saucamajiem idejas entuziastiem, kas neatlaidīgi virza lietas uz priekšu.”

 

Dace Sortland:

„Man liekas, ka tieši šai brīdī, kad ministrijā tiek gatavots psīchiatrijas attīstības plāns, ir būtiski neizgudrot no jauna to, kas citās valstīs jau pastāv un veiksmīgi funkcionē, bet gan vienkārši paņemt pieredzi un to integrēt Latvijā.”

 

Ņikita Bezborodovs:

„Tas ir saistīts arī ar papildu līdzekļu ieguldīšanu. Zināms, ka Latvijā vispār veselības aprūpei no IKP tiek atvēlēts ļoti maz, no tā garīgās veselības aprūpei niecīga daļa. Tāpēc jebkuŗa lieta, kas prasa papildu ieguldījumus, atduras pret ļoti lielu pretestību. Taču vēlreiz uzsveŗu –  līdzekļi jau sistēmā ir, problēma vien, ka tie ir fiksēti lielajās institūcijās.”

 

Dace Sortland:

„Tas ir absurds! Tāpēc bērnu psīchiatrijā Latvijā pamata metode ir zāles, kamēr citur pasaulē ir vispārējs darbs ar vidi, kuŗā bērns uzturas.”

 

Ņikita Bezborodovs:

„Bērnu psīchiatru Latvijā ir maz. Vidējais vecums ir visai liels. Vairums speciālistu izglītību ieguvuši Padomju psīchiatrijas sistēmas ietvaros. Viņi ir sociālizēti tajā sistēmā, tāpēc nereti viņu priekšstats par to, kā ārstēt, ir absolūti biomedicīnisks - galvenais instruments ir zāles. Šai ārstu grupai nav arī iespēja iepazīties ar  ārvalstu praksi un pieredzi, jo nav angļu valodas zināšanu. Tāpēc patlaban veidojas konflikts, šķelšanās bērnu psīchiatru vidū. Vēl nesen arī man man bija jāstājas Bērnu psīchiatru asociācijas ētikas komisijas priekšā, jo kā eksperts biju iesaistījies Tiesībsarga biroja veiktajās pārbaudēs psīchiatrijas slimnīcās Latvijā... Vecie speciālisti sīvi pretojas jebkādām pārmaiņām. Jauno ārstu ir maz. Pēdējo sešu gadu laikā bērnu psīchiatrijas rezidentūru pabeiguši četri cilvēki, no kuŗiem viens esmu es.”

 

Uģis Gruntmanis:

„Man zināms, ir notikušas pozitīvas izmaiņas iepriekšējā kārtībā, kad jaunajiem speciālistiem bija jāpabeidz četru gadu rezidentūra pieaugušo psīchiatrijā un vēl papildus divu gadu rezidentūra bērnu psīchiatrijā. Tagad process padarīts īsāks?”

 

Ņikita Bezborodovs:

„Jā! Paldies LĀZA par atbalstu. Kopš šī gada februāŗa bērnu psīchiatrija kļuvusi par pamatspeciālitāti un studenti uzreiz pēc augstskolas var stāties četru gadu ilgā rezidentūrā. Esmu rezidentūras programmas vadītājs, tāpēc šis aspekts man dod cerības, ka pēc pieciem gadiem būs jauni spēki. Galvenais iemesls, kāpēc mani priekšstati atšķiŗas no vidusmēra Latvijas bērnu psīchiatra, ir tas, ka studiju laikā pusgadu esmu strādājis un nodarbojies ar pētniecību Londonas Karaliskajā kolledžā. Līdz ar to man bija lieliska iespēja redzēt plašāk. Kamēr tādas nav, atrodoties Latvijas sistēmā, ir ļoti grūti ieraudzīt, ka var arī citādāk. Diemžēl arī pamatstudiju laikā – sešu gadu posmā, bērnu psīchiatrijai veltīta tieši viena diena. Tāpēc visai grūti jaunajiem censoņiem sākt interesēties par šo speciālitāti. Arī tas jārisina, taču nesaprotu, no kuŗas puses šim jautājumam lai ķeŗas klāt.”

 

Dace Sortland:

„Varbūt arī pasniedzējus var piesaistīt no ārzemēm?”

 

Ņikita Bezborodovs:

„Jā, tā būtu ļoti laba pieredze.”

Ligita Kovtuna, laikrakstu Laiks un Brīvā Latvija galvenā tedaktore:

„Mūsu vidū ir daktere Zaiga Alksne-Phillips, kuŗai ir noderīga pieredze attiecībā uz jautājumiem, kas saistīti ar sadarbību – mācīšanos un pieredzes apmaiņu. Tas ir dakteres pienesums klīnikai Premium Medical, ko es joprojām uzskatu par vislabāko klīniku, kuŗā ārstējos gan es pati, gan mana ģimene. 

Bet man ir nedaudz kontraversionāls jautājums dakterim Ņikitam Bezborodovam. Šis mans jautājums ir inspirēts no divu Amerikas latviešu kundzīšu sarunas. Viena vaicāja otrai - vai autisms vispār reāli pastāv, jo tādus bērnus, ko kādreiz sauca par izlaistiem, šodien dēvē par sirgstošiem ar autismu. Kāds būtu jūsu komentārs par šo?”

 

Ņikita Bezborodovs:

„Psīchiatriskas dabas traucējumus diagnosticējam, balstoties uz simptomu kopu. Psīchiskie traucējumi ir plašāka spektra traucējumi. Ir daudz un dažādas psīchiskās funkcionēšanas pazīmes, kas mūs raksturo. Piemēram, mums ir spēja sociāli komūnicēt un mijiedarboties. Autiskā spektra traucējumu gadījumā, ir traucēta sociālā komūnikācija un funkcionēšana. Psīchiatriskā diagnoze rodas tikai tad, kad konkrēts smadzeņu attīstības veids sāk būt saistīts ar konkrētām funkcionēšanas grūtībām vidē. Šādas problēmas bijušas vienmēr. Nav tā, ka par problēmu tas kļuvis tikai 19.gadsimtā, bet 20.gadsimtā tā kļuvusi par epidēmiju. Vienkārši vide, kuŗā mēs esam, paliek arvien prasīgāka un arvien lielāka daļa cilvēku „krīt ārā”, tam netiek līdzi. Protams, ir arī kāda ģenētiska kustība. Autismam ir tendence nedaudz palielināties. Ar ko tas saistīts, vēl nav izpētīts. Iespējams, mēs kā suga virzāmies uz autisko sadalījuma galu, jo sociālā komūnikācija vairs nav tik nepieciešama izdzīvošanai.”

 

Kamena Kaidaka:

„Domāju, ka šis jautājums parādīja to, ka izpratnes par to, kas ar mums – cilvēkiem, notiek šajā 21.gadsimtā, nav. Mēs funkcionējam, bet kas ar mums notiek, īsti nezinām. Daži mēģina saprast, daži mēģina izskaidrot, bet vairums no mums nedz spēj to saprast, nedz arī pieņemt.”

 

Ņikita Bezborodovs:

„Pasaule mainās ātrāk nekā jebkad pirms tam, un mūsu smadzenes, saprotams, adaptējas ārējai videi. Taču pašlaik tā tik strauji mainās, ka mēs nezinām kāds būs rezultāts, piemēram, viedierīču attīstībai un izmantošanai. Pētniecības cikls ir gaŗāks nekā sabiedrības attīstības cikls. Mums nav ne pilnīgu datu, ne pieredzes. Visticamāk, psīchisko traucējumu izplatība tikai pieaugs.”

 

Uģis Gruntmanis:

„Tas būtībā ir raksturīgi visai medicīnai, ne tikai organisko saslimšanu gadījumā. Daudzas diagnozes neeksistēja pirms divdesmit, piecpadsmit, pat pieciem gadiem. Kad iemācāmies tās diagnosticēt, rodas jauni speciālisti, tad arī šķietami izplatītāka kļūst diagnoze. Tad cilvēki jautā, no kurienes pēkšņi radās šāda diagnoze un kāpēc tās nebija iepriekš. Jāsaprot, ka pirms tam nebija speciālistu, nebija veidu kā to diagnosticēt un kā to ārstēt.”

 

Kamena Kaidaka:

„Mūsu diskusijas dalībniece Linda Balčūne ir Labklājības ministrijas biroja vadītāja, Bērnu un ģimeņu tiesību speciāliste un cilvēks, kas nāk no zināmajām Zvannieku mājām”. Tās ir mājas, kuru dēļ mēs sākām vairāk runāt par šo tēmu.”

 

Linda Balčūne:

Pati savulaik arī esmu bijusi aizbildne, bet pēdējo gadu man ir bijusi skaista iespēja strādāt Labklājības ministrijā kopā ar ministru, kas atbalsta jomu, kuŗā esmu ilgu laiku bijusi – tā ir ārpusģimenes aprūpe bērniem, kas zaudējuši savas bioloģiskās ģimenes. Šogad pēc ministrijas iniciatīvas turpina tapt atbalsta centri vecākiem, kas uzņem bērnus, kuŗi zaudējuši savas ģimenes. Latvijā nu jau ir trīspadsmit šādu centru, un to veidošana uzticēta nevalstiskajām organizācijām. Esmu pārliecināta, ka šie centri būs ārkārtīgi pateicīgi par vieslektoriem! Nevēlos nevienam neko pārmest, bet mums, Latvijas sabiedrībai, nav bijusi pozitīvā saskarsme ar citādiem cilvēkiem. Piemēram, Zvannieku mājās esam piedzīvojuši to, cik grūti mūsu ciemiņiem pieņemt citādo, cilvēki baidās no viena skaista, jauna cilvēka, kuŗš, ārsta vārdiem sakot, ir garīgi atpalicis. Viņš runā savā valodā, bet neesmu pieredzējusi pozitīvāku cilvēku par viņu. Acīmredzot mums kaut kā visiem kopā ir jāpieaug. Vēlos pastāstīt kādu skaistu stāstu par pozitīvām izmaiņām ārpusģimenes aprūpes jomā – par dārza svētkiem bēdīgi slavenajā valsts aprūpes centrā Rīgā, Kapseļu ielā. Tur par vadītāju kļuvusi viena no bijušajām darbiniecēm – jauna, uzņēmīga sieviete, kuŗa, stājoties darbā, piedāvāja šo ideju –  rīkot atvērtos dārza svētkus, kas tagad tur notiek reizi mēnesī.  Turp dodas potenciālās audžuģimenes, adoptētāji, brīvprātīgie.” 

 

Uģis Gruntmanis:

„Pirms divdesmit gadiem, kad ar ģimeni devāmies uz Ameriku, manai meitai bija seši gadi, viņa sāka mācīties pirmajā klasē. Tolaik mani pārsteidza, ka viņas klasē bija bērns ratiņkrēslā. Uzaugot Padomju Savienības sistēmā, es neko tādu redzējis nebiju. Attīstīta sabiedrība saprot, ka arī cilvēki ar īpašām vajadzībām ir mūsu sabiedrības daļa, ar kuŗu mums jārēķinās, kuŗai mums jāpalīdz, kuŗu nedrīkst brutāli nošķirt.”

 

Ligita Kovtuna:

„Man, no padomju laikiem nākušam cilvēkam, bija arī liels pārsteigums Čikāgā leļļu veikalā ieraudzīt lelles ratiņkrēslā.”

 

Ņikita Bezborodovs:

„Pozitīvs sociālais kontakts nenozīmē tikai tiešu kontaktu. Galvenais ir, lai cilvēki ar dažāda veida traucējumiem vispār tiktu reprezentēti.”

 

Zaiga Alksne-Phillips, LĀZA vicepriekšsēde, bērnu ārste(ASV):

„Lai gan daudz ko no tā, kas izskanēja, man jau bija zināms, taču dzirdot, ka šī situācija turpinās, man mati ceļas stāvus. Man ir jautājums, vai ir pieejama statistika par garīgo slimību izplatību Latvijā?Un sabiedrība par to ir informēta?

 

Ņikita Bezborodovs:

„Pēc oficiālajiem datiem, Latvijā 2017.gadā bija 338 cilvēki ar autisma diagnozi.”

"Iespējams, esmu vienīgais, kas par to runā, taču cenšos to darīt visās iespējamajās platformās. Tā ir milzīga problēma. Jo, kamēr statistikā tas neatspoguļojas, valsts acīs šī problēma neeksistē.”

 

Zaiga Alksne-Phillips:

„Domāju, ka tam jāpievērš liela uzmanība, jāiesaistās arī LĀZAi un medijiem. Četrdesmit gadus esmu bērnu ārste, un ik dienas novērojot arī vecākus, varu apgalvot, ka, viss sākas ar zīdaiņa un vecāku savstarpēju komūnikāciju. Ja vecāki dzīvo labos apstākļos, paši ir emocionāli stabili, viņi ļoti pozitīvi ietekmē savu bērnu jau no pirmajiem viņa dzīves brīžiem, jau  ar acu kontaktu, smaidu. Savukārt, ja viņi ir nomākti, depresīvi, šis kontakts ir negātīvs. Ja bērns netiek novērots agrīnā bērnībā, zīdaiņa vecumā – tad vēlāk palīdzēt ir daudz grūtāk. Līdz divu gadu vecumam, psīchiatrijas jomā vēl palīdzība ir efektīva, vēlāk rodas dažādas komplikācijas. Tāpēc bērnu ģimenes ārstiem jābūt pietiekoši izglītotiem, spējīgiem veltīt laiku un laicīgi pamanīt kādas problēmas. Iespējams, mēs klauvējam pie nepareizajām durvīm. Ja Veselības ministrija neatver, klauvēsim pie Labklājības un Izglītības ministrijas durvīm.”

 

Kristīne Saulīte, PBLA valdes priekšsēde:

„Esmu šeit, jo man ļoti rūp Latvijas nākotne. Ļoti daudz laika pavadu Latvijā, esmu šeit dzimusi. Varu sacīt, ka šeit akūti trūkst komunikācijas visos līmeņos, un ja mēs to spētu mainīt, daudzas problēmas vienkārši atkristu. Daudz strādājot ar valdību, redzu, ka arī tur notiek uz mata tas pats –  trīsdesmit cilvēki runājam ar vienu mērķi, bet katrs runā savu. Viss notiek vertikālā veidā, taču, lai kaut ko panāktu, ir jāstrādā horizontālā virzienā – jādalās ar informāciju un jāuzklausa citus. Attieksme ir otra lieta, kas Latvijā ļoti pieklibo. Mēs esam izglītota nācija, bet reizēm apkārt valda tāds kā barbarisms. Man jāpiekrīt, ka mums trūkst pozitīvās saskarsmes pieredzes. Baidāmies no krieviem, kas visu nāks un pārņems, arī no bēgļiem, kas droši vien darīs to pašu... Mums ir vispārējas bailes, jo nav pieredzes, ko nozīmē dzīvot veselīgi domājošā sabiedrībā. Saredzu, ka PBLA varētu vairāk iesaistīties lobiju darbā, valsts pieejamībā.” 

 

Dace Daliņa, atbalstoša skolotāja ISL (International School of Latvia):

„Es sešus gadus dzīvoju Austrālijā, un tur man piedzima meita. Ik mēnesi, dodoties pie ārsta, man vaicāja, vai tieku galā, kā jūtos, vai tu tiec galā, kā tu jūtos, kā veicas ar partneri, lūdza parādīt, kā pārtinu bērnu utt.  Tādā veidā tiek dota iespēja iemācīties būt par mammu. Šeit, Latvijā, piemēram, mana māsa pati saprata, ka bērnam trīs gadu vecumā ir kaut kāda problēma. Sistēma diemžēl ir tāda, kaneviens no speciālistiem neierauga to, ka bērnam var palīdzēt, kā šeit izskanēja, līdz divu gadu vecumam. Esmu studējusi psīcholoģiju un tagad mācos pedagoģiju un zinu, ka svarīgi ir pietupties bērna līmenī, runāt ar viņu, komūnicēt. Reizēm pieaugušie ir tik aizņemti ar savām problēmām, ka bērnam nemaz nepievērš uzmanību. Svarīgi ir arī tas, kas notiek skolā, kāda ir skolotāju attieksme pret bērniem. Diemžēl liela daļa skolotāju stāv tādā „es zinu visu” pozā un nevēlas kontaktēties ar bērnu. Šobrīd strādāju starptautiskā skolā un redzu, cik labi strādā komanda – skolotāji ir gatavi runāt cits ar citu ar vecākiem.”

 

Kamena Kaidaka:

„Pēc manas pārliecības, nav jēgas pārdresēt vecos zirgus – jāstrādā ar jaunajiem pedagogiem, jaunajiem rezidentiem, ar sabiedrību, audžuģimenēm. Un varbūt izskanējusī nākotnes vīzija par skaisto rehabilitācijas centru tiešām nav utopija, varbūt tiešām visiem par to jāsāk domāt. Paldies visiem par šo domu apmaiņu!”