„Kamoliņa” un „Dūdalnieku” piedzīvojumi Sibirijā
   15.07.2014

 

Beidzot ir  piepildījies  divu  Lielbritanijas latviešu folkloras kopu – Māŗa Pūļa vadītās Līdsas tautasdeju kopas “Kamoliņš” un Raimonda Dāles vadītā Ziemeļanglijas  folkloras kopas ”Dūdalnieki”  senlolots sapnis - nokļūt  tālajā, skaistajā, neaptveŗami plašajā un tagad jau arī neaizmirstamajā zemē, ko sauc  Sibirija.

 

Šī ideja, kas tika lolota vairāk nekā divdesmit gadus, beidzot tika īstenota, kad 2014. gada 12. jūnijā  Līdsas dzelzceļa stacijā abu kopu 23 dalībnieku grupa, kuŗa apvienoja gan otro un trešo pēckaŗa  Anglijas latviešu paaudzi, gan arī jaunos iebraucējus no Latvijas, uzsāka savu neticamo ceļojumu pāri astoņām laika joslām.

 

Visu brauciena laiku mūs pavadīja mūsu jaukais operātors Ronalds Dimants, kas nemanāmi, bet neiztrūkstoši bija klāt visur, lai iemūžinātu mūsu brīnišķīgo ceļojumu.

 

Devāmies ceļā ar daždažādām izjūtām - tur bija gan dedzīgas  gaidas un  bažīga neziņa, gan satraukums - viss, kas apvienoja dažādu cilvēku un viņu piederīgo dažādo pieredzi un to, kas dzirdēts par masveida deportācijām uz Sibiriju.

 

Kad lidmašīna pēc trīsarpus stundas ilgā lidojuma nolaidās Maskavā, mēs  satraukti un gaidpilni spērām kāju uz Krievijas zemes, - beidzot mēs bijām Krievijā! Pēc vairāku laika joslu šķērsošanas bija jāaprod ar domu, ka pulkstenis rāda vakaru, bet spožā saule un zilās debesis virs galvas vieš mazliet biedējošu sajūtu, ka esam citā reālitātē.

 

Iebaudījuši pamatīgas brokastis, mēs pametām savas  pirmās naktsmājas - viesnīcu Aerotel  pastaigas attālumā no Domodedovas lidostas un devāmies pretī nākamajam ceļam – 4,5 stundu lidojumam uz Krasnojarsku.

 

 

 

Galamērķa lidostā mūs viesmīlīgi sagaidīja  Krasnojarskas Latviešu biedrības vadītāja Anastasija Muchina un Kristīne Zvirbule - mūsu pastāvīgā pavadone un gīde turpmāko vienpadsmit dienu ceļojumā. Nedaudz vēlāk mēs tikām iepazīstināti  arī ar Eiropas Latviešu apvienības prezidija priekšsēdi  Aldi Austeru, kas bija ieradies, lai mums pievienotos un mēs pēkšņi visi kopā jutāmies vienoti īpašā kopības izjūtā - mūsu mīlestībā pret Latviju un tās kultūru.

 

Iekārtojušies  savdabīgā, padomju laika elpas apdvestā viesnīcā Sever (Ziemeļi), devāmies nelielā pastaigā pa tuvējo apkārtni, lai gūtu pirmos iespaidus par brīnišķīgajām ainavām, kas raksturīgas šai pilsētai. Krasnojarska izveidojusies ap kazaku 1628. gadā dibinātu cietoksni, kas saukts par Sarkanajām Klintīm (Krasnij Jar) un atradies šajā vietā.

 

Krasnojarska Jeņisejas upes krastos ir trešā lielākā Sibirijas pilsēta vairāk nekā  ar vienu miljonu iedzīvotāju un lielākais Centrālās Sibirijas  un Austrumsibirijas  ekonomikas, kultūras, izglītības un rūpniecības centrs, un šeit atrodas viena no Krievijas lielākajām aluminija ražotnēm. Krasnojarska ir arī svarīgs Transsibirijas dzelzceļa maģistrāles mezgls.

 

Pēc nakts atpūtas viesnīcā bijām priecīgi, tiekoties ar mūsu viesmīlīgajām namamātēm, kas starp citām norisēm  mums bija noorganizējušas ekskursiju pa pilsētu un tās tuvējo apkārtni.

 

Pastaiga pa pilsētu apstiprināja, ka krievu rakstniekam Antonam Čehovam bijusi taisnība, kad viņš savulaik Krasnojarsku novērtēja par Sibirijas skaistāko pilsētu.

 

Dažādi architektūras stili, sākot ar   vecām, smalki izstrādātiem kokgriezumiem rotātām mājām līdz grandiozām austrumnieciskām celtnēm radīja vēsturiskas intrigas gaisotni, bet zeltā mirdzošie katedrāles kupoli un gleznainās baznīciņas piešķīra īpašu krāsu akcentu baltajām namu fasādēm un caurspīdīgajām strūklakām.

 

Ielā izkaisītās uzjautrinoši burvīgās modernās skulptūras kā magnēts pievilka  iepozēt gribētājus, īpaši bronzas piemineklis Krasnojarskas apgabalā dzimušajam māksliniekam Andrejam Pozdejevam, kam studenti un fotografēšanās kārotāji noberzuši degunu līdz spīdumam. Šo piemineklis ļoti iecienījuši jaunieši, un tas pastāvīgi ir studentu  ielenkts, jo esot ticējums, ka, paberžot pieminekļa degunu, sesiju varēšot nokārtot bez ”astēm”.

 

Mūsu jaukās gīdes rūpējās, lai mēs apskatītu pēc iespējas vairāk skaistu, ievērojamu vietu Krasnojarskā, un iepazīstināja mūs ar pilsētas vēsturi un mūsdienu dzīvi.

 

Sākām ar vienu no pilsētas simboliem - Sardzes kalnu ar Paraskovjas  Pjatņicas kapellu,  no kuŗas paveŗas brīnišķīgs skats uz pilsētu un kuŗa ir iecienīta pilsētas iedzīvotāju atpūtas vieta. Pirmā celtne, kas uzbūvēta pašreizējās  kapellas vietā, bijis koka sargtornis, kuŗu uzcēluši krievu pārceļotāji un no kuŗa kazaki pārlūkojuši apkārtni, lai brīdinātu pilsētas iedzīvotājus par draudošām briesmām. Nedaudz zemāk par kapellu atrodas lielgabals par piemiņu  kazakiem - pilsētas dibinātājiem, un ar to katru dienu vienreiz tiek izšauts, lai pavēstītu, ka ir pusdienlaiks.

 

 

 

Pa Komūnālo tiltu, kas savulaik bijis lielākais autosatiksmes tilts Āzijā un arī pašlaik ir viens no visvairāk noslogotiem, šķērsojam Jeņisejas upi un dodamies apskatīt Divnogorsku - vienu no visskaistākajām un ekoloģiski tīrākajām apdzīvotajām vietām majestātisko Sajānu kalnu piekājē  pie Jeņisejas upes. Šī pilsēta uzcelta „komplektā” ar Krasnojarskas hidroelektrostaciju, un tāpēc lielākā daļa veco  iedzīvotāju ir bijušie brīvprātīgie komjaunieši, kuŗi toreiz šeit  ieradušies darba un romantikas meklējumos. Protams, apskatām arī iespaidīgo HES, kas ir astotā  lielākā hidroelektrostacija  pasaulē un otrā lielākā  Krievijā, un tai vienīgajai Krievijā ir  kuģu pacēlājs, kas kuģus no Jeņisejas upes nogādā uz mākslīgo ūdenstilpi, ko sauc par Krasnojarskas jūru. 

 

Lai cik iespaidīgas būtu celtnes, tās tomēr nespēj sacensties ar pašu lielāko šā novada lepnumu - neaizmirstamo Sibirijas dabas skaistumu. Krauju  klinšu un mežiem bagātīgi  klātu kalnu ieskauta, Krasnojarska izvietojusies abās pusēs varenajai, leģendām apvītajai Jeņisejas upei, kas plūst cauri pilsētas sirdij un ir viens no pilsētas simboliem. Sajūta bija fantastiska, stāvot pie šīs varenās upes, kas ir viena  no lielākajām ne tikai Krievijā, bet arī pasaulē. No Sajānu kalniem līdz Ziemeļu Ledus okeanam Jeņiseja šķērso visas klimatiskās joslas, tāpēc upes augštecē  ir sastopami kamieļi, bet lejtecē - baltie leduslāči.

 

Kroni mūsu brīnišķīgajai ekskursijai pa Krasnojarskas skaistākajām vietām uzlika Nacionālā dabas parka Stolbi (stabi) apmeklējums.

 

Pirms miljoniem gadu Sibirijas centrā no zemes dzīlēm izlauzusies magma sastingstot izveidojusi unikālus akmens stabus, kuŗi kā kaklarota izvijas kalnu taigas panorāmā. Šie neparastie, drāmatiskie  un neaizmirstamie akmens veidojumi, kuŗi kā sarežģītas milzu skulptūras paceļas pāri koku galotnēm, padarījušas Krasnojarsku slavenu visā pasaulē un saista izcilus alpīnistus un klinšu kāpējus no daudzām pasaules valstīm.  Sajūta bija īpaši satraucoša - būt šeit, elpot spirdzinošo  kalnu gaisu, vērot šīs slavenās klintis un  gleznainās  ainavas un justies niecīgiem šīs neaprakstāmās dabas varenības  priekšā un tomēr būt tās daļai! 

 

Šo piedzīvojumu  beidzām ar elpu aizraujošu nobraucienu pa trošu ceļu, Paēduši garšīgas vakariņas  mūsu Lido līdzīgā restorānā, devāmies uz tikšanos ar Sibirijas latviešiem.

 

 

 

Latviešu biedrības pārstāvji mūs gaidīja pie piemiņas akmens polītisko represiju upuŗiem.   Ar klusuma brīdi godājām  visus represijās bojāgājušos  latviešus  un nolikām ziedus viņu piemiņai. 

 

Saviļņojošs bija kādreizējā Krasnojarskas Latviešu biedrības vadītāja Jāņa Kunga atmiņu stāstījums par  viņa paša deportāciju uz Sibiriju un cīņu par izdzīvošanu.

 

Pēc tam visi kopā devāmies uz Latviešu biedrības mītni, kur mūs ļoti  viesmīlīgi sagaidīja daudzi Krasnojarskas latviešu biedrības latvieši. Māris Pūlis un Raimonds Dāle pastāstīja par „Kamoliņa” un „Dūdalnieku” aizsākumu un  gaitām Lielbritanijā, bet Aldis Austers - par Eiropas Latviešu apvienības darbu. Pārējo vakara laiku pavadījām, dziedot un dejojot ļoti  draudzīgā un sirsnīgā gaisotnē.

 

Nākamajā  dienā mums bija paredzēta uzstāšanās Krasnojarskas Centrālajā parkā, kur spožās, zilās debesis un svelmaino sauli pārspēja vienīgi negaidīti atsaucīgā un atraktīvā publika. Katrai dziesmai un dejai tika veltīti enerģiski aplausi, publika ar lielu patiku iesaistījās jautrajās dejās, kas mums lieku reizi lika justies lepniem par savu latviešu kultūras mantojumu. 

 

Laiku līdz tālākbraukšanai veltījām atpūtai, pastaigām pa pilsētu, draudzīgai kopā būšanai ar jaunajiem draugiem no Krasnojarskas. Nākamajā vakarā mums jau bija jāatvadās - mūs gaidīja 22 stundu brauciens  ar slaveno Transsibirijas ekspresi līdz Omskai.

(Turpinājums sekos)