Kam un kādēļ vajadzīgs Diasporas likums?
Elīna Pinto    06.02.2018

 

 

Simtgades simboliskais svars un Saeimas vēlēšanu tuvošanās mudinājusi polītiķus rosināt jauna Diasporas likuma izstrādi. Tas ir pozitīvs signāls par gatavību veidot skaidru satvaru ilgtermiņa sadarbībai ar diasporu un saiknes uzturēšanai ar Latviju, arī atgriežoties Latvijā. 

 

Tomēr īsais laiks līdz šārudens vēlēšanām un polītiķu drūzmēšanās ap šo vēl netapušo projektu var izrādīties gan tā veiksmes atslēga, gan lāsts. Optimists manī saka, ka tā ir iespēja kopīgo mērķu labad radīt patiešām jēgpilnu likumu. Bet pragmatiķis liek jautāt, vai pirmsvēlēšanu steigā gatavots likums nepaliks tikai formālu saukļu līmenī, pēc būtības neiedziļinoties, kāda ir diasporas vieta Latvijā un kā to sekmīgāk mobilizēt kopējās labklājības celšanai. 

 

Lai optimists uzvarētu, jātop saliedējošam, saturīgam un sadarbīgam likumam. 

 

Saliedējošs

 

Mūsu ikdienu jau tā nereti piesārņo šķeļoši pretnostatījumi starp “pareizajiem” un “nepareizajiem” latviešiem. Tāpēc šāda – būtībā vēsturiska – likuma radīšanā ir svarīgi paturēt prātā kopīgo mērķi: stiprināt Latviju, Latvijas pilsoņu kopumu un latvisko identitāti. Tas nenozīmē radīt kādas “pārbēdzēju” privilēģijas vai mudināt cilvēkus uz aizbraukšanu. Tas vienkārši nozīmē atzīt šodienas reālitāti – mobilitāti – un veicināt Latvijas sabiedrības saliedētību pāri robežām un paaudzēm. Likumā tas izpaustos, nostiprinot piederības, līdzdalības, vienlīdzīgu iespēju un atpakaļiekļaušanās veicināšanas principus un pasākumus. Diaspora jau ikdienā ir Latvijas sastāvdaļa ne tikai pārnestā, bet arī tiešā nozīmē. Diasporas likums to var atspoguļot un stiprināt tāpat kā Jaunatnes likums attiecībā uz mūsu jauniešiem.

 

Un Latvijā šobrīd tik daudziem nozīmīgiem tiesiskuma, sociālās drošības un ekonomikas izaugsmes jautājumiem vajadzīgo enerģiju nevajadzētu izšķiest terminoloģiskos strīdos par jēdzienu “diaspora” vai “aizbraucēju” un “palicēju” šķirošanā. Vislietderīgākā būtu izlēmīga nostāja, ka “visi esam savējie”, un praktiskas sadarbības veidošana starp diasporu un Latvijas valsts iestādēm, pašvaldībām, uzņēmējiem, medijiem un sabiedriskām organizācijām. 

 

 

Saturīgs

 

Ja Diasporas likums paliks bez praktiska satura, tas tikai sekos nesen klusi apbērētā Reemigrācijas plāna pēdās, abās robežas pusēs vairojot neizpratni par valsts dokumentu jēgu un pienesumu cilvēku dzīves uzlabošanai. Latvijas piederīgie ārvalstīs vairumā nav jauna likuma pieprasītāji, pat ja novērtē šādu iniciatīvu. Pagājušovasar notikušajā pirmajā Eiropas Latviešu kongresā diskusija par šāda likuma ideju noslēdzās ar secinājumu – būtiskāks par formu ir saturs. Nozīmīgs, praktisks saturs.

 

Tāpēc šis kongress kā lakmusa testu vispārējai polītiskai retorikai deva mandātu Eiropas Latviešu apvienībai (ELA) risināt vairākus šķietami prozaiskus jautājumus, kas tieši ietekmē daudzu ikdienu. Starp tiem ir diasporas dzīvesvietas reģistrācijas kārtības radītie apgrūtinājumi saiknes uzturēšanai un atgriešanās plānošanai, ārvalstu pensiju neapliekamā minimuma aizsardzība atgriežoties, diasporas pārskaitījumi un citi jautājumi. Pagaidām ELA darbs ar ministrijām un Saeimu šajās lietās lielus augļus nav nesis – lai gan 2018.gads uzjundījis dažas cerību vēsmas. 

 

Ja šīs vēsmas liecina par patiesu vilkmi, Diasporas likumā būtu jāparedz diasporas mobilitātei pielāgota dubultas dzīvesvietas reģistrācijas kārtība, jānoregulē ārvalstīs gūtu pensiju vai cita sociālā nodrošinājuma pārnesamība uz Latviju, jāatvieglo diasporas pārskaitījumu veikšana un jānovērš paaugstinātas nodokļu likmes piemērošana par nekustamo īpašumu Latvijā. Pēc pārdesmit gadiem, kad mūsu cilvēki strādājuši Eiropas Savienības un citās starptautiskās organizācijās, valsts interesēs būtu arī šīs pieredzes atgriešana Latvijas valsts pārvaldē un, attiecīgi, iegūtās kvalifikācijas, stāža un sociālo garantiju atzīšana. Pienesums izaugsmei būtu arī reglamentētajās profesijās (mediķi, architekti, inženieŗi u.c.) Eiropas Savienības valstīs iegūtās profesionālās kvalifikācijas atzīšana attiecīgam īstermiņa vai pastāvīgam darbam Latvijā un ārvalstu akadēmisko gradu atzīšana darbam Latvijas augstskolās, arī vadošās pozicijās.

 

Likumam ir jārunā par Latvijas pilsonības iegūšanas un paturēšanas nozīmi ārvalstīs dzīvojošo un dzimstošo vidū. Tas arī nozīmētu uz laiku dot iespēju tiem cilvēkiem diasporā (pārsvarā latviešu sievietēm jauktās ģimenēs), kas vēl pirms dubultpilsonības ieviešanas savu bērnu labad no Latvijas pilsonības atteicās par labu mītnes zemes pilsonībai, Latvijas pilsonību atjaunot reģistrācijas nevis naturalizācijas kārtībā. Kvalitatīvai polītikai nozīmīga ir pilsoņu aktīva dalība vēlēšanās, un diasporā tālabad jāatbalsta vēlētāju lokam atbilstīga vēlēšanu iecirkņu skaita izvietojums un pasta balsošanas kārtības atvieglošana. Bet pašvaldību vēlēšanās būtu jāparedz pasta balsošanas iespēja no ārzemēm – jo balsstiesības ir arī tām divām trešdaļām ārvalstīs mītošo, kam Latvijā pieder nekustamais īpašums. 

 

Diasporas likums var arī nostiprināt valsts stratēģisko izvēli sniegt tik būtisko ilgtermiņa atbalstu latviskās identitātes un valodas uzturēšanai, latviskās izglītības un kultūras pieejamībai ārvalstīs, kā arī diasporas nevalstisko organizāciju darbam un diasporas atspoguļojumam sabiedrisko mediju saturā. Likumā var paredzēt sadarbības formātus, kā veicināt diasporas uzņēmēju, profesionāļu un zinātnieku iesaisti Latvijas tautsaimniecībā, eksporta un investīciju veicināšanā, technoloģiju pārnesē, pētniecībā un izstrādē. 

 

Visbeidzot, šī ir iespēja dot jaunu grūdienu jēgpilniem remigrācijas un atpakaļiekļaušanās atvieglošanas pasākumiem Latvijas piederīgajiem un viņu ģimenes locekļiem, kas atgriežas uz pastāvīgu dzīvi Latvijā. Tas papildinātu Repatriācijas likumu, kuŗš attiecas galvenokārt uz latviešu trimdu, kas izveidojusies Latvijas okupācijas rezultātā. Remigrācija ir viens no risinājumiem augošajam darbaspēka deficītam, jaunu uzņēmumu krītošajam skaitam, bet arī visu paaudžu, tostarp senioru, gādīgu roku un maciņu trūkumam, īpaši novados. 

 

 

Sadarbīgs

 

Diasporas jeb, plašāk, mobilitātes polītika ir pārmaiņu un innovācijas polītika. Tā pieprasa ilgtermiņa pārliecību un stratēģisku daudznozaru vadību. Diasporas jautājumi šodien jau iesniedzas tik daudzu ministriju pārziņā, ka topošajā likumā ir svarīgi tiem noteikt skaidri vadītu, vienkāršu un caurskatāmu pārvaldības formu. Tas tikai cels pašas valsts pārvaldes un resursu izlietojuma efektivitāti.

 

Pārvaldībā ir princips “neko par mani – bez manis”. Tas pats attiecas uz šādu likumu un katru no iepriekš skartajiem praktiskajiem jautājumiem. Tos nevar risināt izkaisīti. No pašiem aizmetņiem jāiesaista visi spēlētāji – Saeima, koordinējošās un nozaru ministrijas, kā arī pašvaldības un uzņēmēju vai darba devēju apvienības. Lielākais likumu jēgas tests ir to piemērojamība – un šajā gadījumā praktiski rezultāti nav iespējami bez katra spēlētāja gatavības reāli iesaistīties.

 

Tas pats princips gan likuma izstrādē, gan arī ikdienas lēmumu pieņemšanā par diasporu attiecas arī uz ārvalstīs mītošo Latvijas piederīgo pārstāvību un līdzdalību. Nozīmīga loma šajā ziņā ir jau senas tradicijas nostiprinājušajām trimdas organizācijām ar PBLA priekšgalā, gan arī tādām reģionālām un ikdienas mobilitātes jautājumos aktīvi iesaistītām organizācijām kā ELA. 

 

Mūsdienu zibakciju un mirkļiniciātīvu laikmetā gan ir svarīgi šo organizāciju darbu papildināt arī ar tiešu līdzdalību. Tāpat kā Latvijā, daudzi ārvalstīs dzīvojošie biedrībās neiesaistās, bet ir aktīvi tikai konkrētos sev akūtos jautājumos. Tāpēc jau pēc notikušā Eiropas Latviešu kongresa modeļa būtu jāveido diasporas konsultatīva asambleja, to papildinot ar ikdienas digitālas līdzdalības rīku. Smeļoties iedvesmu Somijas un Horvātijas labajā praksē, tas dotu iespēju diasporai iesniegt konkrētus likumdošanas priekšlikumus izskatīšanai Saeimā kollektīvajiem iesniegumiem noteiktajā kārtībā un piedalīties konkrētu ar diasporu saistītu lēmumu pieņemšanā. Pats galvenais, tas stiprinātu ārvalstīs mītošo izpratni par Latvijas norisēm un pilsonisko saikni – kas var būt īpaši nozīmīgi, apsverot lēmumu par atgriešanos.

 

Noslēdzot jāuzsveŗ - diasporas saikne ar Latviju ir daļa no Latvijas spēka pasaulē. Latvijas vētrainās vēstures, ekonomikas un vērtībtelpas dēļ ārpus Latvijas mīt jau gandrīz piektā daļa tās piederīgo. No tiem Eiropā mīt ap 250 tūkstoši, liela daļa - rēgulārā apritē starp Latviju un otru mītnes zemi. Jaunajam Diasporas likumam būtu īpaši jāņem vērā šī mūsu vēsturiski jaunā reālitāte – Latvija kā Eiropas Savienības sastāvdaļa. Eiropas Savienībai ir kopēja pilsonība, un katrs Latvijas pilsonis vienlaikus ir arī Eiropas Savienības pilsonis – viņa statusu nosaka arī Eiropas Savienības tiesību normas. Tam ir būtiska polītiska un juridiska nozīme, līdz pavisam ikdienišķiem jautājumiem.

 

Diaspora ir nozīmīga gan mūsu tautas saliedētībai un kultūras kopšanai mūsdienu mobilitātes apstākļos, gan arī kā starptautiskas pieredzes, ekonomiska pienesuma un speciālizētu zināšanu avots. Ar topošo Diasporas likumu šo mūsu nācijas daļu var nepārprotami iekļaut Latvijas kopējā apziņā un veiksmīgāk piesaistīt tās pienesumu kopējās dzīves kvalitātes celšanai. Neizniekosim šo iespēju!