Franku Gordonu sumina Rīgā
   04.09.2018

 

 

Ik nedēļu pirmdienas rītos...

 

... redakcijas darbinieki, atnākot darbā, jautā administrātorei Solvitai – vai Franks atsūtīja rakstu? Atbilde skan: „ Jā, protams!” „ Šoreiz nav, paskatīšos, kas noticis” – esam dzirdējuši tikai vienu (!) reizi gadu desmitos (kopš 1982. gada) ilgajā Laika un Brīvās Latvijas sadarbībā ar izcilo publicistu. Toreiz, izrādās, kā tas nereti mēdz būt, bija sabojājies dators.

 

Franka Gordona raksti abiem ārzemju latviešu laikrakstiem Laiks un Brīvā Latvija lasītāju aptaujās allaž ir pirmajā vietā. Cilvēks ar enciklopēdiskām zināšanām sniedz mums pārskatus par polītiskajām norisēm visā pasaulē, tā teikt, tur roku uz planētas notikumu pulsa. Laikrakstu atvēlētajā nelielajā platībā (apmēram 7000 datora zīmes) „sapresēts” milzīgs informācijas daudzums. Un tomēr Franks spēj asprātīgi un kodolīgi  komentēt visu, kas ir aktuāls šobrīd – gan Kremļa cara imperisko retoriku, gan Vašingtonas Baltā nama saimnieka tviterotos vēstījumus pasaulei un daudz, daudz ko citu. Tā ir augsta publicista meistarība. No gandrīz 3000 kilometru  tālās Telavivas viņš  tuvplānā analizē  „karstos” jautājumus, kas interesē katru. Un kā pats saka, ir sev korrektors, stilists un viss pārējais. Ar Franka rakstiem redakcijai nav rūpju, kā tas ļoti bieži ir ar citiem autoriem. Punkts, komats, domuzīme vietā. Visa tam pamatu pamatu ielicis slavenais Rīgas Franču licejs, kuŗa audzēknis bija Franks Gordons. 

 

Lai lasītājiem būtu kaut neliels priekšstats par Franka interešu loku, nedaudz ieskatīsimies Gordona rakstu tematikā: „Latvijas vēstures falsifikatori”, „Putina vēlēšanas”, „Diaspora”, „Baznīca”, „Skripaļu indēšana”, „Krievija un Čečenija”, „Pēcpadomju republikas”, „Ulmaņlaiki. Ko nezināja Latvijas apskatnieks?”, „Izraēlas valsts un Latvijas Satversmes preambula”, „Bībele un Latvijas ienaidnieki”, „NATO militārās mācības”, „Kāpēc novāca Herbertu Cukuru”  utt. Franks savos apskatos mēdz pārmest tiltu no tālas pagātnes uz mūsdienām. Stāstot par kādu notikumu no Romas imperijas laikiem viņš saskata analogus mūsdienās, un tad atkal varam atcerēties vispārzināmo populāro teicienu,  ka vēsture atkārtojas. Savu plašo zināšanu spektru Franks Gordons liek lietā arī kā Latvijas Okupācijas mūzeja biedrības loceklis.    

 

Latvijas Simtgadē, tuvojoties Saeimas vēlēšanām, pastiprinājušies lielās kaimiņvalsts Kremļa angažēto skribentu naidpilna uzbrukumi Latvijas valstij. Un te nu Franks Gordons ar neapstrīdamiem pierādījumiem atmasko viņu nelietības un mēģinājumus viltot mūsu valsts vēsturi tā, ka nepaliek akmens uz akmeņa. 

 

Esam Tev, Frank, no sirds pateicīgi, ka esi mūsu pulkā un novēlam Tev allaž možu un radošu garu un turpināt nest uz priekšu publicista smago nastu!

 

 

„Daudz baltu dieniņu...”

 

1. septembrī viesnīcā Radi un Draugi notika Franka Gordona jubilejas sarīkojums. Saviesīgā zāle bija pārpildīta viesiem, kuŗi gribēja sveikt dižo jubilāru. Svētkus ievadīja Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolas 3. kursa audzēkne, Latvijas jauno izpildītāju konkursa 3. vietas ieguvēja Solveiga Bētiņa ar Mocarta 3. Vijoļkoncerta daļas atskaņojumu. Solveigas spēli atzinīgi novērtēja viņas skolotājs Emīla Dārziņa Mūzikas skolā, komponists Pēteris Vasks, kuŗš uz svinībām bija ieradies kopā ar savu dzīvesbiedri, dokumentālā kino režisori Dzintru Geku. Kopā ar gaviļnieku no Kanadas bija ieradies arī Franka dēls Eliahu un mazdēls Šauls, ar kuŗu vectētiņš īpaši lepojas – Šauls ir pasaules klases meistars paukošanā. Visi trīs pavadīja Rīgā bagātas dienas, staigājot pa vietām, kas saistās ar Franka bērnību un jaunību.  

 

Franks Gordons savā runā sirsnīgi pateicās visiem apsveicējiem, kas atnākuši viņu satikt. Sirsnīgus sveicienus līdz ar Latvijas Republikas Saeimas Pateicības rakstu un piemiņas veltēm bija atsūtījusi  Saeimas priekšsēde Ināra Mūrniece. Viņa pati bijusi ilggadēja Latvijas Avīzes žurnāliste, tātad – kollēga. 

 

Pateicības rakstu no Kultūras ministrijas pasniedza Mediju departamenta vadītāja Aiga Grišāne, nesot sveicienus  no ministres Daces Melbārdes un uzteicot Franka ieguldījumu Latvijas žurnālistikā un kultūrā. Ārlietu ministrijas suminājuma vārdus teica diasporas vēstnieks Atis Sjanīts.

 

Možs un asprātīgs Franks stāstīja par sava bagātā mūža peripetijām, kuŗās nav trūcis ne priecīgu pārdzīvojumu, ne drūmu brīžu. Neaizmirstamas bijušas tikšanās ar trimdas izcilajām personībām – Bruno Kalniņu, Uldi Ģērmani, Artūru Silgaili, Andreju Eglīti un daudziem citiem. Andrejs Eglītis vairākas reizes apciemojis Franku Izraēlā. Uldis Ģērmanis viņam uzdāvinājis grāmatu par latviešu Dainām. Stāstījumā par aizvadītajiem laikiem vairākkārt tika pieminēta bēdīgi slavenā Stūŗa māja. Kad Franks bija ieguvis atļauju izmantot literātūras Specfonda materiālus, izrādījās, ka tā vadītāja bijusi veca komūniste. 

 

Jubilārs saņēma daudz apsveikumu. Visi teica izjustu paldies par Franka Gordona veikumu. Okupācijas mūzeja biedrības valdes priekšsēdis Valters Nollendorfs bija atradis interesantu salīdzinājumu valodnieciskajā jomā. Vācu valodā un ivritā vārds Mensch nozīmē „cilvēks” , bet ivritā tam vēl ir papildu nozīme – „godājams cilvēks”. Savukārt no Mensch atvasināts Menschlichkeit – „cilvēcība”. Valters Nollendorfs: „Ar tevi iepazinos jau 1974. gadā. Tad gan kā ar Albertu Sābri, kuŗa Grāmatu Drauga izdotā grāmata Lokanums un spīts kļuva par sava veida trimdas latviešu ceļvedi okupētās Latvijas dzīvē. Andrievs Ezergailis gan toreiz domāja, ka tā ir tikai daļēji autentiska, bet trimdas jaunāko paaudzi, kuŗa toreiz jau tuvojās 50 gadu atzīmei, tā pārliecināja ar savu lietišķo, izsvērto un tai pašā laikā iejūtīgo vērtējumu par tā laika situāciju komūnistu pārvaldītajā Latvijā. Atskatoties un vērtējot jau no šodienas perspektīvas un zināšanām, var tikai apbrīnot grāmatas trāpīgo virsrakstu. Tauta toreiz izdzīvoja ar savu spēju būt lokanai nelokamās varas priekšā, bet tai pašā laikā saglabāt spītu – kā dūri kabatā. Tauta izdzīvoja starp papēdi un zemi, kā Jaunā Gaita savulaik nosauca nodaļu par dzeju okupētajā Latvijā. Un kā Ivars Ivasks savās Baltijas elēģijās dzejoja – zāle, kas samīta, ceļas atkal augšā. Toreiz neienāca prātā, ka šī augšā celšanās pienāks tik drīz – pēc tikai nedaudz vairāk nekā 10 gadiem.

 

Jā, Alberts Sābris. Sābris - tas ir kaimiņš, tas ir draugs, tas ir savējais. Pseidonima izvēle tev noteikti nebija nejaušība. Un savā dzīvē tu latviešiem esi bijis sābris. Savējais, bet arī savs. Tu esi viengabalains, vesels cilvēks. Latvijā dzimis un uzaudzis žīds, kuŗš izvēlējies dzīvot savu seno senču zemē. Tā ir tava vieta. Tu esi savs – to mūsdienās parasti apzīmē ar vārdu identitāte. Tev nav grūtību būt latviešu tautas sābrim, kuŗas vidē un ar kuŗu tu kopā dzīvoji 40 gadu. Tu esi savs, bet mums arī savējais. Sābris.

 

Tevi vada dziļa cilvēcība, izpratne un iejūtība, bet tai pašā laikā skaudri objektīva, intelektuāla pasaules uztvere. Tu spēj atšķirt īsto no neīstā, taisno no netaisnā, melus no patiesības. Kā žurnālists tu izcelies ar savām zināšanām, ar savu analītisko domāšanu un tai pašā laikā ar nelokāmu pārliecību par cilvēciskajām vērtībām. Tas nebija viegli padomju okupācijas laikā un komūnistiskās ideoloģijas spīlēs. Un tas kļūst atkal grūti vai pat vēl grūtāk mūsdienu viltus ziņu, alternatīvo faktu un pēcpatiesības laikmetā. Bet tavus rakstus lasot, esam droši, ka fakti ir fakti, ka tavām ziņām var uzticēties un ka patiesība pastāv. Tev ir skaidrs skats, skaidrs spriedums un skaidrs stāstījums. Paldies, Frank, par to!”

 

Okupācijas mūzeja direktoram Gunāram Nāgelam Franks jautāja, kad beidzot sāks celt Nākotne namu, un priecājās, saņēmis apstiprinošu atbildi, ka process beidzot  izkustējies no nulles punkta. Bijušais Ministru prezidents Māris Gailis uzdāvināja grāmatu par paša izveidoto ebrēju glābēja Žana Lipkes mūzeju Ķīpsalā.

 

Somu žurnālists Jukka Rislaki, kuŗš kopā ar savu dzīvesbiedri rakstnieci Annu Žīguri dzīvo Jūrmalā, stāstīja, ka Frankam pa e-pastu sūtījis svaigas ziņas par notikumiem Somijā, bet atbildē saņēmis „Es jau to zinu!” Divi spēcīgi sprinteri 100 metru distancē viens otru apsteiguši par soļa tiesu...

 

PBLA ģenerālsekretārs Raits Eglītis atcerējās Franka Gordona Vašingtonas D. C.  apciemojuma laikā kopīgo alus dzeršanu un pārrunas par Holokausta mūzeju.

 

Eiroparlamenta deputāte Inese Vaidere sacīja, ka Franka Gordona raksti ir publicistikas mācībstundas. Kāds neparastāki lietots īpašs vārds vai salīdzinājums piešķir rakstam savdabīgu „garšu” un liek aizdomāties Mums visiem jāatceras Franka Gordona rakstos uzsvērtais un vienmēr atgādinātais – lai ko sludinātu pseidovēsturnieki un Kremļa valdnieka pakalpiņi, Hitlera un Staļina noziegumiem pret cilvēci nav noilguma.      

 

Latvijas Avīze jubilāru sveica trīs cilvēku delegācijas sastāvā. Bija ieradušies: galvenā redaktore Linda Rasa, komentētāji Māris Antonevičs un feļetonists Egils Līcītis. Franks uzteica Līcīša feļetonista un apskatnieka talantu, nodēvējot viņu par Latvijas jaunlaiku labāko šī žanra pārstāvi. 

 

Franka Gordona jubilejas viesiem ar jubilāra autografu tika dāvināta viņa grāmata „Mijkrēslis mikrorajonā” – vēstījums par tiem laikiem, kad Latvija, autora vārdiem sakot, bija „skrandu dižvalsts” skavās. Klāt bija arī šai grāmatā publicēto foto autors Gvido Kajons. 

 

Brīnišķīgajā sarīkojumā dziedājām „Daudz baltu dieniņu...”, vēlot jubilāram veselību un darba sparu turpmākajā publicistikas druvas kopšanā. Lai Franka asā  spalva (tagad gan jāsaka – datora taustiņš) nepārstātu darboties ne mirkli. Ēdām 90 formā izceptu kliņģeri no restorāna Niklāvs.  Nobeigumā Franks Gordons kopā ar tuvākajiem cilvēkiem devās pie Brīvības pieminekļa, kur nolika ziedus, ko viņam dāvājuši  talanta cienītāji un draugi.              

 

Ielādēju...