Ar tautasdziesmu apkārt pasaulei
Ar Ivaru Cinkusu sarunājas Dace Micāne Zālīte    25.02.2014

Latviešu tautas mūzikas koncertā  Bostonā, kuŗu aizvadītajā gadā sniedza Trio Šmite, Kārkle, Cinkuss, mūziķi pastāstīja par savu jaunieguvumu –   indiāņu bungām –, ko saņēmuši dāvanā  no nez perce cilts indiāņa. Šī cilts dzīvo Aidaho pavalstī. Bungas darinājis Minesotas cilts meistars. Dāvinātājs bijis mūsu tautietes Tijas Kārkles dzīvesbiedrs Jaime Pinkham  ar indiāņa vārdu Čik-čih-pa, kas ir slavenā nez perce virsaiša Chief Joseph pēctecis un pats savulaik bijis cilts vadībā. Čik-čih-pa koncerta laikā Amerikā spēlēja bungas un Latvijas tālajiem ciemiņiem pievienoja arī savu balsi.

 

 „Es izjāju prūšu zemi, dziedādamis, spēlēdamis,” kuplais klausītāju koris zālē dzied mūziķiem līdzi. Un tad vēl „Bēdu manu, lielu bēdu”, un nav vairs tāluma, nav robežu, ir tautasdziesmas laiks. Tas mūžīgais laiks, kuŗš aizvien pastāv un kuŗā ieiet var ik brīdi, kad savu dvēseli tu laid ganīties tautasdziesmas pļavā, peldini tautasdziesmu jūrā, mazgā tautasdziesmas rasā, ietin tautasdziesmas jostā.

Kā tu izjūti šo tautisko, latvisko saiti ar tautasdziesmām šeit, Amerikā?

 

Mēs ar savu braucienu stiprinām Amerikas latviešu tautisko saiti. Ja es visai Ziemeļamerikai cauri kartē ievilktu mūsu maršrutu, varētu riktīgi savilkt ar jostu kopā visus  Amerikas letiņus vienā „tautiskā savienībā”.

 

To mēs arī mēģinām darīt, protams, nosacītā veidā – mūzicēšanā. Ar savu mūzicēšanu uzrunāt tautiešus. Liela daļa aistētiskās pieredzes latviešiem visā pasaulē ir saistīta ar pagājušā gadsimta tautas mūzikas aistētiku, kas sakņojas Cimzes devumā, kuŗš nāk no vācu kultūras. Mēs mēģinām šo virsslāni, šo uzslāņojumu noņemt nost. Mēs redzam, ka Amerikas latviešiem ir interesanti, jo tas ir kaut kas tīrs. Kāpēc tas ir interesanti man? Es jau neesmu tīrs tautas mūziķis, esmu faktiski ienācējs šajā pasaulē, jūtos kā puisis, kuŗš mācās kaut ko jaunu. Tā man ir relātīvi jauna pasaule, kuŗā esmu tikai kādus sešus gadus. Mani šī pasaule saista ar to, ka tas ir latviešu džezs, latviešu blūzs, kaut kas mūžīgi mainīgs. Cilvēks atrod to sakni, to kodu,  un tad viņš var ar to dzīvoties, to apspēlēt.

 

Mūsu koncerti ļoti bieži ir improvizācija, tāpēc es minēju parallēli ar džezu. Mums nav neviena vienāda koncerta, kā tas varētu būt, teiksim , koŗa mūzikā, kur atskaņo vienas un tās pašas notis. Mūsu gadījumā katrā koncertā  ir krietni liels procents improvizācijas, un tas manā ieskatā tautas mūziku padara ļoti dzīvu un interesantu. Un es priecājos, ka mēs ar šādu nostādni varam pārliecināt arī  ārzemju  latviešus, ka latviešu mūzika ir kaut kas dzīvs, kas mūžīgi attīstās. Man kādā vietā jautāja: „Kā to sauc – foklora vai postfolklora?” Es atteicu, ka uz šo jautājumu nevaru īsti precīzi atbildēt. Tā ir dzīvā folklora, jo mainās. Mēs katru reizi radām savu folkloru, varam pat kādus tautasdziesmas vārdus sajaukt, saglabājot domu, pēkšņi pateikt citu vārdu,  un tā jau tas viss veidojas.

 

Es nevaru iedomāties, ka pagātnē – senajos slāņos – būtu bijis viens komponists, kas radījis tautas mūziku. Tā nāk no mutes mutē. Katra  vieta, katrs  cilvēks, katra izpratne dod savu uzslāņojumu, kas līdz mums ar Krišjāņa Barona palīdzību  ir nonācis fiksētā veidā, bet tas nenozīmē, ka šis ir vienīgais pareizais un visi pārējie ir nepareizi varianti.

Vairāk nekā sešus gadus darboties ar tautas mūziku, vai vari atbildēt – kāds ir latviešu temperaments? Jūsu koncerts arī sākas meditātīvi mierīgi, bet izskan ar kulmināciju, kad visi dzied līdzi.

 

Latviešu folklorā un mūsu kultūrā nav ne smakas no tā pelēkā latvieša , par kādu mēs sevi dēvējam, tās ir absolūtas muļķības. Krāsas, kas ir tekstos, ir tik spilgtas un tik stipras! Indiāniski  un indiski krāsainas! Un tik tibetiski viedas, tik kristīgi skaistas un cēlas! Visa pasaule ir mūsos iekšā, jautājums – kur tā latviešu pelēcība mums radusies? No kādas sabiedriskas vai no sociālpolītiskas iekārtas, kuŗā esam dzīvojuši un kuŗa mums ir izvirzījusi kādus noteikumus? Visas sabiedrības kaut kādā veidā ir spiedušas latviešus ielikties kaut kādos rāmjos, un tas arī rada sajūtu, ka mēs kaut kā pielāgojamies. Patiesībā cilvēka dzīvē ir pilns emociju spektrs. Dzīve nesastāv tikai no tā, ka cilvēks no rīta pamostas un iedzeŗ kafiju un vakarā aiziet gulēt. Tā ir pilna ar visu ko, tieši tāda ir arī tautasdziesmas, mums tikai pašiem tās krāsas jāatrod... „Dzīvās krāsas ir jāmeklē,” – tā rakstījis kāds Latvijas vārddaris.

 

Vēl mani pārsteidz jūsu balsu maiga saplūsme. Tā ir viena liela veiksme, ka jūs esat atraduši cits citu.

 

Jā, mēs esam ansamblis, un kopīga mūzicēšana ir ansambļa būtība, slikts ansamblis ir tas, kuŗā cits citu nejūt. Mūzicējot tik mazā sastāvā,  bez ansambļa izjūtas nevar iztikt. Mēs pietiekami daudz esam bijuši kopā, līdzīgi domājuši, mums ir līdzīgs temperaments, mēs esam labi draugi, līdzīgi izjūtam mūziku,  un šie aspekti tad arī palīdz. Plūs vēl tas, ka ar savu vokālo techniku spējam strādāt tā, lai mēs skanētu līdzīgi. Katrs esam dziedājuši ļoti dažādās vokālās technikās. Mums tikai vajadzējis atrast ko vienojošu. No sākta gala kaut kas jau saskanēja.

 

Tā kā tu esi Dziesmu svētku virsdiriģents un viens no šī procesa veidotājiem un virzītājiem, pavaicāšu: ja pie tevis atnāktu kāds no citas pasaules, kuŗš nezina, kas ir dziedāšana, tu viņam dziedātu priekšā un viņš vaicātu - kas tas ir? Kāpēc tas ir jādara? Ko tu teiktu? Kas ar cilvēku notiek brīdī, kad viņš dzied?

 

Tā ir viena no cilvēka nepieciešamībām. Lai mēs eksistētu , nepieciešams elpot, uzņemt barību,  mums ir dažādas absolūti nepieciešamas vajadzības, kas iedarbojas uz dvēseli, uz garu. Viena no tām ir dziedāšana. Es nevaru pateikt – kāpēc jādzied. Varbūt vajadzīgs skriet. Forests Gamps savulaik filmā Forest Gamp skrēja trīs reizes pāri Amerikai. Viņam tā bija nepieciešamība konkrētā dzīves situācijā. Pajautājiet viņam, kāpēc, un viņš atbildētu: ”Es skrienu tāpēc, ka man ir jāskrien.” Es dziedu tāpēc, ka man ir jādzied. Tā vienmēr ir bijusi manas dzīves sastāvdaļa,  kopš sevi atceros. Un tas nenozīmē, ka citam arī būtu tāpat. Viņš uz mani paskatītos kā uz dīvainu cilvēku. Tā ka uz šo jautājumu konkrēti nevar atbildēt.

 

Kāpēc cilvēkam būtu jādzied?

 

Tas ir ļoti spilgts veids , kā var izteikt savu emocionālo pasauli.

 

Un kāpēc Amerikā latviešiem būtu jādzied tautasdziesmas?

 

Šeit ir daudz cilvēku, kuŗiem tautasdziesma ir vajadzīga, kuŗi ar tautasdziesmu ir auguši. Varbūt citā mūzikālā aistētikā, bet tautasdziesma ir bijusi vienmēr vajadzīga. Mēs savos koncertos parādām mazliet citu aspektu, mazliet svaigāku, nedaudz atvērtāku, tiešāku veidu, kā var uztvert tautasdziesmu. Un tikpat daudziem šeit varbūt arī nevajag dziedāt…

 

Kā tu skaidrotu, kas ir Līgo, -  vārds kas  ieausts Dziesmu svētku karogā?

 

Dziesmu svētku karogā mums ir ziedokļa altāris. Līgo mums ir viss – auglība, turpinājums, rituāls, ziedojums. Un vēl karogā  stāv krīvu krīvs ar nepabeigtu vainagu. Starp citu, ja kāds ir ievērojis, viņš stāv, uz ziedojuma altāŗa nolicis nepabeigtu vainagu.

 

Tātad...

 

Tas nozīme, ka mēs visu laiku kaut kādā veidā to turpinām un cenšamies pabeigt.