20.07.2011
Latvijas Žurnālistu savienības priekšsēdis un laikraksta NRA slejinieks Juris Paiders (kuŗš, kā jau rakstīju, tiecas ticēt PSRS oficiālajai versijai par Katiņu - ka poļu virsniekus šāvuši vācieši) kopā ar Kremlim pietuvināto polītologu Igoru Jurgensu un Saskaņas centra līderi, Baltijas foruma prezidentu Jāni Urbanoviču sarakstījis grāmatu Nākotnes melnraksti.
Tagad, reklāmējot šo grāmatu, Paiders un Urbanovičs intervijās Rīgas krievvalodīgajiem laikrakstiem nāk klajā ar pārsteidzošām "atziņām", kuŗas, piedodiet, grābtas no zila gaisa, ja ne ļaunāk.
Intervijā avīzes Vesti Segodņa žurnālistam Konstantinam Gaivoronskim Juris Paiders nenosarkdams apgalvo, ka pēc Staļina nāves "padomju vadoņi reformēja sistēmu mīksta autoritārisma virzienā, es pat teiktu - vienpartijas demokratijas sistēmā, kuŗā mēs dzīvojām jau ap 1970. gadu" (izcēlums mans.- F.G.).
Dieviņ tētiņ! To laiku es labi atceros, jo dzīvoju Rīgā un strādāju Rīgas Balss redakcijā.
Tos gadus Padomju Savienībā raksturoja divi jēdzieni - glušilkaun psichuška: ar pirmo vārdu apzīmēja torņus ar ārzemju raidījumu slāpēšanas ierīcēm, kas slējās Rīgā un citās PSRS pilsētās, "bagātinot" šo pilsētu siluetu, bet ar otru vārdu apzīmēja psīchatriskās slimnīcas (piedodiet - trakonamus) kuŗos ietupināja un piespiedu kārtā "ārstēja" disidentus, tostarp ģenerāli Petro Grigorenko.
Kā žurnālists žurnālistam atgādināšu Jurim Paideram, ka rakstnieci Maiju Silmali, ko par darbību t.s. franču grupā 1951. gadā notiesāja uz 10 gadiem Sibirijas labošanas darbu kolonijā, 1956. gada maijā gan atbrīvoja, bet taisni "mīkstajos" Brežņeva laikos viņu atsāka tirdīt un kverkšķināt. Slima un pazemota Maija Silmale nomira 1973. gada 22. decembrī. 1970. gadā, kad Paideraprāt zēla un plauka padomju "vienpartijas demokratija", čeka un ceka lika izņemt no apgrozības tikko iznākušo franču dzejas antoloģiju "Es tevi turpinu", kuŗas sastādītāja, priekšvārda autore un viena no atdzejotājām bija Maija Silmale. Es tolaik strādāju Rīgas Balss redakcijā un kārtoju avīzes 8. lappusi, kas bija veltīta ārzemju informacijai. Reiz, aplūkojot kārtējo TASS telegrammu lenti, uzdūros šādam tekstam: kā ziņo TASS Parīzes korespondents, avīzē Le Monde atzinīgi novērtēta Rīgā izdotā antoloģija "Es tevi turpinu", kas liecina par franču literātūras populāritāti Padomju Savienībā. Pasniedzu šo lenti Rīgas Balss galvenajam redaktoram Edgaram Dimitrejevam, šis nobālēja: "Janka (redakcijas šoferis.- F.G.), mudīgi!" - un aizdrāzās uz Stūŗa māju. Pēc pusstundas visu PSRS avīžu redakcijas saņēma TASS "molņiju" (steidzamu telegrammu): informāciju no Parīzes (nr. tāds un tāds) nepublicēt! Mīkstā, maigā brežņeviskā "demokratija"...
Jānis Urbanovičs nav ne par matu labāks: intervijā avīzes Čas žurnālistei Inai Oškajai, pieminot vācbaltu "repatriāciju" 1939. gada rudenī, viņš apgalvo, ka vācieši toreizizstumti no Latvijas. Smalks mājiens ar sētas mietu: 'izstūmējs" bijis Kārļa Ulmaņa režīms. Kāds, piedodiet, murgs! Es labi atceros to rudeni: neba jau Ulmanis - tas bija Ādolfs Hitlers, kas pēc Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanas paģērēja, lai Latvijas un Igaunijas vācbaltu kopienas organizēti pārceltos... pat ne uz fāterlandi Vāciju, bet uz Polijai atņemto novadu Warthegau kā kolonisti.
Mans tēvs tajās dienās par nieka grašiem nopirka no izceļotājiem rakstāmmašīnu ar latīņu un krievu burtiem un ozolkoka pūra lādi.
Mūs, Franču liceja audzēkņus, sapulcināja šīs skolas vestibilā noklausīties Kārļa Ulmaņa radio runu. Viņa pavadvārdi aizbraucējiem bija - "uz neatgriešanos!". Domāti bija ne jau vācbalti, bet tie latvieši, kas radurakstos bija sameklējuši kādu vācu senci un laidās prom. Ulmaņa izpratnē tie bija glēvuļi, kas atsakās no savas tautas. Taču šo ļaužu nojauta viņus nepievīla: Hitlers Latviju jau bija "pārdevis" Staļinam. Fīrers zināja, ko dara, izvācot tautiešus no Baltijas un liekot tiem pārvācot poļiem atņemto novadu.
Ne jau Ulmaņa režīms bija tas, kas izstūma no Latvijas šos kopumā labi izglītotos cittautiešus.
Man, žīdam, īpaši dūrās acīs Jāņa Urbanoviča mēģinājums rast Ulmaņa režīma gaisotnē izskaidrojumu tam - citēju -, "kā varēja notikt Rīgas geto šausmas?".
Nu, man mute vaļā! Kuŗš tad nezina, ka Hitlers ar Himleru tai pašā 1939. gada rudenī lika ierīkot visās pilsētās, ko iekaŗotu Lielvācijas kaŗaspēks, īpašus žīdu geto, lai viņus vispirms izolētu un pēc tam iznīcinātu. Sākot ar Lodzu (Litzmannstadt) un Varšavu un beidzot ar Kauņu, Rīgu, Minsku 1941. gada atvasarā. Protams, Latvijā ārdījās Arāja komanda, bet kas tad to organizēja, - Lielvācijas drošības dienests SD. Urbanovičs liekas nezinām, ka Kārlis Ulmanis nebija antisemīts un vienādi spundēja cietumos gan komūnistus, gan pērkonkrustiešus. Paiders un Urbanovičs grābj no zila gaisa un paši nokļūst smieklīgā stāvoklī.
Franks Gordons
Atpakaļ
.jpg)
