Steprāna melodijas Latvijā
Džeza saksofonists Jānis Steprāns intervijā Ligitai Kovtunai    28.03.2017

 

Spīķeru koncertzālē Rīgā februārī notika Saxophonia koncerts, kuŗā pirmo reizi satikās izcilais Kanadas džeza saksofonists Jānis Steprāns un Lielajai mūzikas balvai 2016 nominētais Latvijas Radio bigbends. 

 

Jānis Steprāns – mūziķis, komponists un pedagogs, viens no ievērojamākajiem ārzemju latviešu džeza mūziķiem. Dzimis Montreālā, Kanadā,  ieskaņojis vairāk nekā 10 mūzikas albumus un piedalījies vairākos Kanadas Radio ierakstos. Koncertējis kopā ar Montreālas Simfonisko orķestri, leģendāro Kaunta Beizija (Count Basie) orķestri, kā arī ar mūsdienu improvizācijas džeza pamatlicēju Diziju Gilespiju (Dizzy Gillespie), džeza dīvu Aretu Frenklinu (Aretha Franklin), saksofonistu Pakito D’Riveru.

 

Jānis Steprāns ir arī asociētais profesors Lavālas universitātē Kvebekā, Kanadā.

 

„Steprāna melodijas ir gan tiešas, gan vienlaikus intriģējošas – to pašu var teikt arī par viņa enerģiskajām improvizācijām,” raksta izdevums Ottawa Citizen.

 

Koncertā Jānis Steprāns uzstājās gan kopā ar bigbenda ritma grupu, gan visu lielo sastāvu, izpildot savas kompozicijas One For Vedady, Un Autre Original un citas, kas stilistiski izskanēja izteiktā modern jazz skanējumā. Īpaši atzīmējams viņa aranžējums Stīvija Vondera (Stevie Wonder) My Cherie Amour. Un vēl arī visjaunākā kompozicija – Luna, kas veltīta pirmajai mazmeitiņai, kuŗa nule ‒ šā gada sākumā ‒ piedzimusi Jāņa meitas ģimenē pilnmēness naktī,  un viņai dots romantiskais vārds – Luna.

 

Nākamajā dienā pēc koncerta Jānis Steprāns vadīja meistarklasi jaunajiem Latvijas saksofonistiem Mūzikas akadēmijā un pēc tam veltīja laiku mūsu sarunai.

 

Kāds ir iespaids par jaunajiem mūziķiem? Bija skaidri redzams, ka jūsu vidū raisījās draudzīgas un profesionālas sarunas, jaunie mūzicēja un runājās ar jums tik atraisīti.

 

Iespaids – vislabākais. Ļoti nopietni mūzikas studenti, profesionālais līmenis ir patiešām augsts. Var redzēt, ka jaunieši saņēmuši labu „skolu”, ir ielikti labi mūzikālās izglītības pamati. Un viņi visi ir nenoliedzami talantīgi. Latvieši vispār ir tik mūzikāli, sadomā spēlēt, piemēram, džezu, „ieskrienas” un, skat, jau mūzicē pasaules līmenī. Un tā it visās mūzikas jomās. 

 

Vispār jāteic, ka Eiropā gan džezs skan citādāk nekā Amerikā. Eiropa ir ļoti bagāta ar klasiskās mūzikas tradicijām, mūziķiem patīk savienot džeza interpretācijas ar klasisko mūziku, un iznākums ir ļoti interesants. Izcils džezs ir Zviedrijā un Norvēģijā, no Chorvatijas nāk pazīstamais džeza saksofonists Lester Yong...

 

Vai Džordžs Gēršvins ir  klasiskās mūzikas vai džeza komponists?

 

Gan, gan, īstenībā, manuprāt,  – populārās mūzikas. Viņš sacerēja skaistas meldijas, un viņa lielie simfoniskie skaņdarbi nav tīra klasiskā mūzika. Man patīk klausīties Gēršvinu, īpaši viņa klavieŗkoncertus, protams, sirdij tuvs ir American in Paris.

 

Jūs mūzicējat Latvijas publikai jau trešo reizi. Kā raksturosiet džeza klausītājus Tēvzemē?

 

Brīnišķīga publika ar izpratni. Un temperamentu. Koncertā bija brīnišķīga enerģija. Arī pati Spīķeru zāle patīkama, taču akustikas īpatnības liek koncentrēties, jārēķinās ar atbalsīm. Džezā ir tendence spēlēt skaļi, te nācās reaģēt, piemēroties telpai. Latvijas mūziķi to labi sajuta. Vispār mūzicēšana kopā ar Latvijas profesionāļiem ir pacilājoša – pianists Viktors Ritovs, perkusionists Artis Orups, kontrabasists Edvīns Ozols, saksofonisti Gints Pabērzs, Kārlis Vanags, it visi ir izcili mūziķi. Mūsu mūzikālais dialogs izdevās, un klausītāji to novērtēja. Bija viss, lai koncerts izdotos – klausītāju reakcija, mūziķu darbs, izjūta un attieksme... Man pašam arī ļoti patīk iet uz koncertiem, iedziļināties mūzikā.

 

Vai jums ir gadījies dzirdēt mūsu kokles virtuozes Laimas Jansones džeza interpretācijas? 

 

Džezs uz kokles?! Nevaru iedomāties – kokle taču ir diatonisks instruments... Labprāt noklausītos.

 

Jau 12 gadus esat mācībspēks Lavālas universitātē. Ko mācāt?

 

Džezu, protams, džeza vēsturi, arī bigbendu, saksofona spēli. 

 

Cik lielā mērā džezmenim nepieciešamas klasiskās mūzikas zināšanas? Latvijā, piemēram, mūzikas skolās ir mācību priekšmets „obligātās klavieres”. 

 

Uzskatu, labi ja šīs zināšanas ir, bet daudziem slaveniem džeza mūziķiem nemaz šo pamatu nav. Īstenībā gamma ir gamma, akords ir akords, arpēdžija jāprot izspēlēt. Mūzikālie pamati ir vieni un tie paši, tikai mūziķi „aiziet dažādos virzienos”. Pats neesmu pamatīgi apguvis „obligātās klavieres”, bet korāļi uz klavierēm bija jāprot nospēlēt! Solfedžo –  to gan apguvu pamatīgi. Džezā labi iederas, piemēram, arī akordeons – to īpaši daudz praktizē Italijā. 

 

Kā sākās jūsu interese par džeza mūziku?

 

Ar skaņuplati, ko man nopirka vecākais brālis Juris (Juris Steprāns dzīvo Toronto, ir matēmatiķis, profesors Jorkas universitātē – L. K.). Mājās bija arī citas skaņuplates, ko klausījos, un sajutu, ka mani „velk” uz džezu. Mācījos spēlēt klasisko saksofonu, man šis instruments šķiet tāds „brīvs”, uz tā labi skan modernā mūzika. Galvenais, ikvienam mūziķim ir jābūt interesei spēlēt, tad jau instinkts, „vilkme” pateiks priekšā, kādā virzienā iet. 

 

Parunāsim par „latviešu lietām”! Jums ir ļoti laba latviešu valoda, priecājos ar jums jau iepriekš sarakstīties pareizā tēvu valodā.

 

Rakstīt jau ir vieglāk – varu padomāt. Runājot jādomā citkārt angliski, citureiz franciski, jo mācu taču franču valodā. Līdz ar to arī savas profesionālās lietas „domāju” franciski. Ar vecākiem vienmēr esmu sarunājies tikai latviski, tāpēc spēju domāt arī latviski. Esmu gājis Montreālas latviešu skolā, dziedājis korī, baznīcā spēlējis saksofonu, bet „Ačkupā” gan neesmu dejojis...

 

Kad atkal būsiet Rīgā? 

 

Kad uzaicinās! Rīga ir fantastiska, man ļoti patīk būt Rīgā, iet uz Centrāltirgu. Starp citu, radiniece man stāstīja, ka rasolā esot jāliek arī nēģi – tad tik esot īstā garša! Man ir ļoti svarīgs kontakts ar Latvijas radiem, te dzīvo mans onkulis, brālēns. Redz, es nekad nesatiku sava tēva vecākus, bet brālēns viņus pazina ļoti labi un var man par viņiem pastāstīt. 

 

Mana māte, kuŗai jau ir vairāk nekā 90 gadu, dzīvo Montreālā, un viņai ir apbrīnojami laba atmiņa. Mamma Mārīte ir „eslingeniete”. Esmu atraitnis, taču man ir divas brīnišķīgas meitas, viena man uzdāvāja pirmo mazmeitiņu...