Sapnis par teātri – kopā ar Smiļģi
Gundega Saulīte    12.10.2021

 

 

Šī izrāde ir visādā ziņā neparasta. Jau ar savu ieceri un piedzimšanu. Dramatisko  darbu Mārai Zālītei pasūtināja teātŗa iepriekšējais mākslinieciskais vadītājs. Luga tika uzrakstīta un iesniegta teātrī, kad par repertuāra plāniem domāja jau jaunais direktors un mākslinieciskais vadītājs. Ar Dailes teātŗa dibinātājam Eduardam Smiļģim veltītu izrādi bija paredzēts iezīmēt teātŗa 100 gadu jubilejas svinības.

 

Kā zināms, daudzi plāni juka un bruka pērn un šogad, pasaulē plosoties vīrusa pandēmijai, un radošās jpmas pārstāvju darbība tika traucēta, kavēta, brīžam pat pārtraukta. Taču teātŗa ļaudis, kaut bija liegta iespēja tikties ar skatītājiem, strādāja, mēģināja jaunus darbus, sagatavoja veselu virkni jaunu iestudējumu, kuŗus šovasar sāka izrādīt publikai. 

 

“Smiļģis” pirmo reizi tika parādīts iecerētajā datumā 2020. gada 19. novembrī, skatītājos gan bija tikai Dailes teātŗa darbinieki, un teātra simtā piedzimšanas diena noritēja bez skaļas burzmas un izrādīšanās. Taču līdz īstajai pirmizrādei vēl nācās gaidīt. Tā notika 2021. gada 27. augustā. Līdz šim visas notikušās izrādes spēlētas līdz pēdējai iespējai piepildītā zālē, uzņemtas ar sajūsmu, saviļņojumu vai vismaz apbrīnu. Līdz gada beigām visas biļetes ir izpārdotas, turklāt paredzēts arī šogad “Smiļģi” spēlēt Dailes teātŗa dibināšanas dienā – 19. novembrī. 

 

Režisora Viestura Kairiša iestudējums ir kļuvis par neapstrīdami nozīmīgu kultūras dzīves notikumu – par to runā, raksta, to apspriež. Teātŗa panākumu pamatā ir vairāki nosacījumi. Pirmkārt, tā ir Māras Zālītes luga. Tapusi nopietnu vēsturisko materiālu studiju rezultātā, par galveno uzdevumu izvirzot “lieluma elpas ievilkšanu”, kā autore to norāda izrādes programmiņā. Viņa uzsveŗ, ka savā iecerē vadījusies pēc Smiļģa paša norādēm: “Nekāda pelēkā naturālisma, nekāda putekļainā reālisma! Meklēsim dzīves mistērijas būtību.” Sajutusi Eduarda Smiļģa personības fascinējošo spēku, Zālīte nepiedāvā tradicionālu “piemiņas vakaru”, kuŗā stāsta par izcilu personību, tās augšanu, veidošanos, darbošanos un lielo nozīmi savā laikā un tautā. Rakstniece uzbuŗ atsevišķas ainas, būtībā vīzijas, kā varētu būt noticis ar Smiļģi viņa dzīves ceļa atsevišķos posmos. Māras Zālītes uzmanības lokā, kā viņa pati atzinusi, ir “Dailes liesmas un uguns, Smiļģa mistērijas un noslēpumi, Smiļģa daiļās sievietes.”

 

Otrkārt, un tā gadās tikai izcilas veiksmes gadījumos, iedzīvinot skatuves tēlos Eduarda Smiļģa neprātīgi lielo sapni par vēl nebijušu teātri, Viesturs Kairišs ir identificējies ar šo sapni. Tik ļoti precīzi iestudējumā sajūtama šī saplūsme, šī vēlēšanās savu dzīvi neziedot sadzīvisku problēmu attēlojumam, bet sapnim par skatuvi, uz kuŗas iespējams absolūti viss. Iespējams pat atveidot ziemeļblāzmas brīnumainās spēles. Izrādē runā lieluma alkas un cilvēciskas traģikas klātbūtne. Scēnografe Ieva Jurjāne izveidojusi oriģinālu un atmiņā paliekošu izrādes vizuālo risinājumu. Ņemot palīgā arī videomākslas līdzekļus (video mākslinieks Ivars Ozoliņš),gaismu partitūru (gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš),  darbojošās personas tiek parādītas nerēgulāros laukumos, kas darbības gaitā maina savu izvietojumu un konfigurāciju, ik pa brīdim atgādinot bišu šūnas. Scēnografiju lieliski atbalsta Ilzes Vītoliņas veidotie kostīmi. Un ir jāpiemin arī izcili nostrādātās, precīzās un neuzbāzīgās skatuves meistaru (skatuvnieku) darbības. Ar neapbruņotu aci ir saredzams, ka arī šie trīs Ignats Rogozins, Pāvels Busigins un Valters Zeltiņš ar sirdi un dvēseli, uzmanīgi un iejūtīgi, piedalās lielajā skatuves mistērijā.

 

Treškārt, tas ir izrādes aktieriskais piepildījums. “Ansamblis” – uzvērtu Smiļģis. Kairiša iestudējumā darbojas tikai divpadsmit tēlotāji, taču skatuve ir piepildīta ar tiešo darbību,  ar emocijām un asociācijām. Gaidot pirmizrādi, visapkārt skanēja daudz minējumu, kuŗam aktierim tad būs iedalīta galvenā – Smiļģa loma. Režisors nāca ar pārsteigumu – Smiļģi tēlo seši aktieri! Nevis katrs atveido kādu atsevišķu tēla šķautni, bet viņi tikai visi kopā ir viens vesels, kaut dažās ainās darbojas arī pa vienam. Patiesībā šai buķetē ir Dailes teātŗa pašreizējais “zieds” – jauni un arī ne vairs tik jauni aktieŗi – Kārlis Arnolds Avots, Artūrs Skrastiņš, Lauris Dzelzītis, Gints Grāvelis, Kaspars Dumburs, Toms Veļičko. Ārienē viņi ir stipri līdzīgi – pelēkos uzvalkos, kuplām matu cirtām, izteiksmīgi ieturētām kustībām un izmeklētu žestu valodu, te uzteicams arī choreografes Janas Jacukas pienesums izrādes koptēlam. Šis piedāvājums uztvert galvenā varoņa veselumu savā ziņā izaicina tradicionāla teātŗa cienītājus, lieku reizi atgādinot, ka skatuves māksla prasa ne vien vērošanu, bet aktīvu iztēles un domu līdzdarbību.

      

Šajā izrādē galvenais varonis, leģendārais Dailes teātŗa dibinātājs parādās kā īstens „tūkstošveidis”(ja izmantojam šo Raiņa jēdzienu). Radītājs un sapņotājs, pielūgtais un lādētais, despots un mīlētājs... Tik cilvēcisks savās radīšanas alkās, tik kaislīgs ilgās pēc īstas mīlestības, tik vientuļš un atstumts mūža beigās, kad kaut kāds durvju sargs viņu neielaiž paša kādreiz radītajā teātrī. Arī tāpēc, lai vienā tēlā apvienotu nianšu daudzveidību un rakstura šķautnes, bija vajadzīgi šie seši Smiļģa tēlotāji. Un izrādes vēstījums par mūžu, kas veltīts vienam lielajam sapnim par savu neatkārtojamo teātri, iegūst pilnskaņu. Šī mistērija vienīdz uzrunā tos, kam Lielā Meistara mūža gaita labi zināma, kā tos, kam par Smiļģa darbiem un gaitām vajadzēs palasīt un painteresēties arī pēc teātŗa apmeklējuma.

 

Smiļģa sieviešu lomas pārliecina katra ar savu starojumu. Te vienkāršā un izpausmēs teatrāli ekscentriskā Māte – Lidija Pupure, drāmatiska likteņa stīga caurvij Kristīnes Nevarauskas tēloto Bertu, kā liega vēja pūsma maigā vakarā ir Felicita Ertnere Ilzes Ķuzules–Skrastiņas atveidā, Rēzijas Kalniņas Lilija Štengele – savās jūtās un izpausmēs koša un pašpietiekama. Savukārt Dārta Daneviča izkāpināti uzbāzīgās pielūdzējas Eleonoras lomā kā hiperbolizēta un līdz galam nepiepildīta kaislība. Ieva Segliņa parādās kā Rainis – trausls, neaizsargāts un bezgala nemiesisks. Šis katrā ziņā ir vēl viens no izrādes pārsteigumiem, tik piederīgs tai lielajai mistērijai, ko mums uzbuŗ šīs iestudējums.

 

… Bija jau pagājušas vairākas nedēļas kopš “Smiļģa” pirmizrādes, kāda kolēģe, kas vēl nebija paguvusi šo iestudējumu noskatīties, jautāja man: “Kā ?” – “Lieliski!” – es iesaucos. “Kas izrādē ir vislabākais?” Es atbildēju: “Smiļģa gars.”