"Šis būs pēdējais Ukrainas un Krievijas kaŗš!"
Ukraiņu operdziedātājs Pavlo Balakins intervijā Ligitai Kovtunai    08.03.2022

 

 

“Vēl nav mirusi Ukrainas slava un brīve, /Vēl mums, brāļi, uzsmaidīs veiksme... – skan Ukrainas valsts himnas vārdi. Apņēmība un spēks skan jūsu varenajā balsī, kad  to dziedat uz Rīgas Operteātŗa skatuves, ļauj ticēt un cieši sadoties rokās. Cik tad sen vēl mēs Latvijā savu brīvību atguvām – šobrīd jūs palīdzat nosargāt arī mūsējo. “Kad kritīs pēdējais ukraiņu kaŗavīrs, Putins pieklauvēs pie tavām durvīm,” kā brīdina vārdi uz protestētāju plakāta...

Jā, mēs dziedam uz nākotni, un ir tik svarīgi ticēt šai laikā, kad Ukraina pārdzīvo kaŗa visskarbāko, visdrāmatiskāko brīdi. Īstenībā Ukraina ar Krieviju kaŗo jau 400 gadus, kopš Bogdana Hmeļņicka laikiem. Krievi ir kāvuši ukraiņus visādos laikos un visādiem līdzekļiem. Arī daudzi „bezvēsts pazudušie” ir uz krievu sirdsapziņas, mūsu spožākie prāti, inteliģence, – tā notika gan Krievijas imperijas, gan padomju laikos, un vēl arī pēcpadomju gados, kad mūsu valsts territorijā vēl bija palicis pulka cilvēku, kam simpatizēja padomju vara un Putins. Bet šis būs pēdējais Ukrainas un Krievijas kaŗš! Pēc šī vairs nevar būt ne runas par kādu “brāļu tautu” sadzīvošanu. Cilvēki, kur nu vēl brāļi, tā nerīkojas – tie ir necilvēki, kas šobrīd posta mūsu zemi un kauj mūsu tautu. Meli ir sasnieguši neticamus augstumus – Ukrainā pie varas esot neonacisti, narkomāni, kas vēl!? Ukrainā, kur grūti atrast ģimeni, kas nebūtu cietusi no nacisma?! 

 

Vēsture zina Gebelsa melus, un Krievijā vēl pārsteidzoši, neticami daudz cilvēku neko nav sapratuši...

Esmu dzimis Doņeckā, tur uzaudzis un ieguvis izglītību. Šai pārsvarā krievvalodīgajā reģionā arī visi ukraiņi vienmēr ir runājuši tiklab mūsu dzimtajā, kā arī krievu valodā. Un pirms astoņiem gadiem vienalga noticēja krievu propagandai, ka tūlīt te ieradīsies neonacisti, pārņems varu un jūs apkaus. Rezultātā izveidoja ienaidnieka tēlu un pārmainīja ģeografiju. Doņecka kā stāvējusi, tā stāv savā vietā, dzīve turpinās. Tur joprojām dzīvo un strādā arī mani divi brāļi un kupls radinieku pulks. Putins „pasludina” manas dzimtās zemes „neatkarību” un paziņo – „mūsu tur nav!” Izbijis čekists melus izmanto par savu taktiku, un ne jau tikai attiecībā uz Doņecku, Luhansku, Krimu – viņš melo pat saviem kaŗavīriem, iestāstot, ka viņi tiek sūtīti „miera uzturēšanas” nolūkos, un ciniski melojot, ka jaunie, 17 – 18 gadus vecie puiši dodas armijas mācībās. Puiši, nonākuši kaŗā, dzīvi sadeg tankos un viņu līķi mētājas pa mūsu zemi.

 

Nav brīnums, ka Putinu atbalsta viņa svīta – vecu, marasma pārņemtu veču pulks (pasauli pāršalca Kremļa sapulces sižets, kad viņu ārējās izlūkošanas šefs Nariškins sajauca sakāmos tekstus vai patiešām nesaprata, par ko viņam jārunā), bet kā varēja notikt, ka pārsteidzoši plašs „zvaigžņu” pulks arī paudis atbalstu skaidri noziedzīgam režīmam ar jaunu Hitleru priekšgalā? Starp viņiem operzvaigzne Anna Netrebko, diriģents Valerijs Gergijevs, arī mūsu “tautiete” Ilze Liepa, latviešu izcilā baletdejotāja Māŗa Liepas meita...

Bailēs par savu ierasto labklājību! Viņi, tāpat kā Krievijas TV  „zvaigznes” Solovjovs un Kiseļevs, manuprāt, pat iedomāties nevarēja, ka Putins var aiziet tik tālu, ka bumbos Ukrainas pilsētas četros no rīta, kad bērni guļ saldā miegā. Pat krievu žurnālists Ņevzorovs, kam attiecībā uz Baltijas valstīm bijusi, saudzīgi izsakoties, neordināra attieksme, nesen izteicies – draugi, mēģiniet taču saprast, par ko jūs ejat kaŗā! Vai ejat cīnīties par Krieviju, lai tā dzīvotu tāpat kā visa civīlizētā pasaule, kuŗā tiek domāts par tautu, atbalstīta kultūra utt.?  Nē, taču! Jūs ejat kaŗā par Sečina jachtām, par Medvedeva vīnogu laukiem, par Solovjeva namiem! Un vēl – ukraiņiem ir dota iespēja krievu tankus aplūkot  tuvplānā. Kauns!  Sarūsējošos tankos sēž apmānīti puikiņas, ko baro ar veciem konserviem no 2015. gada!

 

Putins taču zināja, kāda armija ir Ukrainai, un tomēr aizsūtīja turp savus kaŗavīrus par lielgabalu gaļu. Kāpēc? Lai Ukraina uz viņiem iztērētu savus ieročus. Dzīvā spēka zaudējumi ir milzīgi abās pusēs. Es ikdienā sekoju līdzi ziņu kanalam „Ukraina 24”, un tur atskan aicinājumi krievu kaŗavīriem – padodieties, paceliet balto karogu un nāciet pie mums! Mēs jūs paglābsim, pabarosim un nogādāsim mājās pie jūsu mātēm! Un ja sēžat tankā, nešaujiet, lūdzu, citādi mēs būsim spiesti šaut uz jums. 

 

Vai sazināties ar dzimto Doņecku?

Protams, kā jau teicu, tur dzīvo mani vistuvākie cilvēki. Kijivā dzīvo manas sievas vecāki un radi, vecmāmiņa ir ļoti slima, uz gultas, neiedomājami, kā bombardēšanas gadījumā viņu iespējams nogādāt bumbu patvertnē.

 

Doņeckā diemžēl ir pārlieku daudz cilvēku, kas skumst pēc imperijas, ir daudz vienkārši neadekvātu cilvēku. Optimismu vieš jaunieši – viņi saprot, kas notiek. Bet – viņus burtiski ķer ciet uz ielām un piespiež iet krievu armijā. Man zināms, ka tāpat notiek arī Sevastopolē un Simferopolē, ‒ tiek gādāta jauna lielgabalu gaļa. Es vienmēr atgādinu tiem, kas lēca priekā saukdami “Krima mūsu!” – vai tu saproti, ka dēli ies kaŗā? Un aicinu ‒ slēpiet savus dēlus, kā mācēdami! Jo viņus vedīs kā uz kautuvi. To saku arī tiem, kam dēli aug Baltkrievijā. Bet tiem Krievijas “patriotiem”, kas arī lēca priekā par to, ka “Krima mūsu!”, atgādinu – arī jūsu dēliem būs jāiet kaŗā – vai esat ar mieru? Tāpēc vien, ka tēvs ir vienkārši duraks... 

 

Kaŗa pirmajās dienās prezidents Zelenskis skumji teica – mēs kaŗojam vieni, ar to acīm redzami domādams, ka Rietumu pasaules atbalsts nāk par daudz gausi. Nu pasaule tiešām ir sadevusies rokās. Vai jūs, ukraiņi, to tā izjūtat? 

Neapšaubāmi!

 

Mans “toppolītiķis” ir Boriss Džonsons – kamēr Eiropa vēl rosījās sankcijām, Lielbritanija jau likvidēja „zelta vīzas” un skaidri pateica,ka Londona pārstās būt putinisko oligarchu patvērums. 

Visu cieņu viņa izlēmībai! Runājot par pasaules atbalstu, kā ukrainis esmu bezgala pateicīgs visiem, kas ir solidāri ar manas tautas cīņu par brīvību. Un jo īpaši Baltijas valstīm, ‒ Igaunijai, kas jau desmit gadus ir mana mītnes zeme, un Latvijai, kur šobrīd strādāju! Pirmajā kaŗa dienā Latvijas tauta savāca atbalstam vairāk par miljonu eiro, palīdzība un atbalsts turpinās. No visas sirds savas tautas vārdā pateicos! Ukrainā arī šajā nežēlīgajā kaŗā dzimst bērni. Šodien ziņās izlasīju aicinājumu pieņemt/adoptēt dvīnīšus, puisīti un meitenīti, kas piedzimuši Charkivā, un trešajā viņu dzīves dienā gājuši bojā abi vecāki... Neticami, ka Eiropas vidū 21. gadsimtā varēja izvērsties tāda humānā katastrofa! 

 

Būdams cilvēks, kas strādā mākslas jomā, vēlos atgādināt saviem amata brāļiem, kas parakstīja atbalstu Putinam, - jums nāksies atbildēt! Vēsture neuzklausa iebildes – “es nezināju”, “es nesapratu”, nē, draugi, ‒ nāksies atbildēt, jo jūs atbalstījāt! Atbalstījāt arī savas dzimtenes krišanu kaunā. Jums bija greznās dzīves aizmiglotas acis. Vai jūs joprojām neredzat, ka mērkaķis tur pirkstu uz atombumbas pogas? Vai neredzat, ka viņš iedzīts stūrī, no kuŗa neatrast izeju? Plāns iekaŗot Kijivu 96 stundās jau ir izgāzies. 

 

Pārlūkojot jūsu radošo likteni, var domāt, ka esat laimes luteklis – esat dziedājis tik daudzās operas zelta repertuāra izrādēs, arī kamermūzikā un monumentālos simfoniskajos darbos. 

Teikšu tā – izskatās jau krāšņi, bet tas viss man nāca smagi, ļoti smagi. Ģimenē esam trīs dēli, kad man bija 17 gadi, nomira mamma, kad 18 – tētis. Visi strādājām un pelnījām iztiku cilvēka cienīgai dzīvei. Brāļi, kā jau teicu, joprojām dzīvo un strādā Doņeckā. Es izmācījos par džeza saksofonistu Doņeckas konservātorijā, 15 gadus spēlēju džeza orķestrī, dziedāju korī un baznīcās. Līdz mani Doņeckas operas korī pamanīja igauņu profesors, bass Mati Palms, kuŗš bija atbraucis uz izrādēm, dziedāja „Nabuko”. 2008. gadā ierados Tallinā, kur sākumā dziedāju operas korī, līdz „fortūna uzsmaidīja” un man sāka dot solo partijas. Te atkal jāatgriežas pie valstu polītikas – kad sākās pandēmija, Igaunijas valsts mūs financiāli atbalstīja, jo bijām taču maksājuši nodokļus. Sarunā ar kādu Putina piekritēju no savu amata brāļu loka Krievijā uzzināju, ka viņam gan nekāda atbalsta neesot. Valstī, kas pārdod pasaulei naftu un gāzi! Tāda, lūk, valsts attieksme pret saviem cilvēkiem, kas strādā tās labā. Civīlizētajā pasaulē valsts gādā par saviem māksliniekiem –lai viņi varētu darīt savu darbu un veidot savu valsti. Krievijas cilvēku nodokļi tagad raķešu veidā krīt pār cilvēku galvām, tostarp pār viņu radinieku galvām, jo Ukrainā viņu ir daudz. 

 

Mūsu saruna notiek Verdi operas “Aīda” jauniestudējuma priekšvakarā, jūs dziedāsiet Ramfisu. Pirms izrādēm mūsu Operteātrī jūs dziedat Ukrainas himnu, nesot spēcīgu vēstījumu un stiprinājumu mums visiem. Paldies par to!

Mana tautiete, ukraiņu diriģente Oksana Liņiva, kuŗa Baireitā diriģēja Vāgnera operu izrādes (vienīgā sieviete – diriģente Baireitas festivālu vēsturē!), sociālajos tīklos bez mitas atkārto: “Neklusēsim!” Un aicina ar visiem līdzekļiem, kas mūsu rīcībā, stāstīt pasaulei patiesību.    

UZZIŅAI.

Bass Pavlo Balakins ir viens no izcilākajiem savas paaudzes solistiem Igaunijā. Pirmo mūzikālo izglītību ieguvis džeza saksofona klasē Doņeckas Mūzikas akadēmijā (2006) Ukrainā. Vēlāk studējis Igaunijas Mūzikas un teātŗa akadēmijā pie profesora Mati Palma. Papildinājies pie vokālajiem pedagogiem Ričarda Bārkera, Roberta Ferrari, Kristīnas Vavolo, Kristīnas Okerlungas un Džefrija Goldberga. No 2002. līdz 2008. gadam Balakins bijis Ukrainas Nacionālās operas, bet no 2008. līdz 2013. gadam – Igaunijas Nacionālās operas koŗa dziedātājs. Dziedājis daudzas basa solo lomas, līdz 2013. gadā kļuva par Igaunijas Nacionālās operas solistu. Kā viesmākslinieks dziedājis arī Palermo Teatro Massimo, Florences operā, La Fenice teātrī, Dānijas un Zviedrijas nacionālajās operās un Ļvivas Nacionālajā Operas teātrī.

 

Dziedātāja repertuārā ir lielākas un mazākas solo lomas, to vidū ir titulloma Verdi operā Atila, ārsts Grenvils Verdi Traviatā, Hermanis Vāgnera Tancheizerā, Ramfiss Verdi Aīdā, Dulkamara Doniceti Mīlas dzērienā, Lielinkvizitors/mūks Verdi Donā Karlosā, Maļuta Skuratovs Rimska-Korsakova Cara līgavā, Mefistofelis Guno Faustā, Enriko Annā Boleinā, Dālands Klīstošajā holandietī, Ptolemajs Hendeļa Jūlijā Cēzarā, Monterone Rigoleto, grāfs Horns Masku ballē, Surins Pīķa dāmā, Boriss un Pimens Borisā Godunovā un Saljēri Rimska-Korsakova Mocartā un Saljēri.

 

Pavlo Balakins ir arī augstu novērtēts oratoriju un kamermūzikas solists. Izpildījis basa partijas Bacha Jāņa pasijā un Mateja pasijā, Bēthovena Mesā Do mažorā, Verdi Rekviēmā, Mocarta Rekviēmā, Mendelsona Elijā, Štrausa Vācu motetē, Rosīni Mazajā svinīgajā mesā, Musorgska Nāves dziesmās un dejās u. c.

 

Mākslinieks ir strādājis ar daudziem atzītiem diriģentiem, to vidū ir Daniels Orens, Rikardo Frica, Fabricio Marija Karminati, Andress Mustonens u. c., kā arī režisoriem – Dmitriju Bertmanu, Daniels Sleiteru, Danieli Abado, Georgu Rūteringu, Pamelu Resinellu, Vilpu Kiljunenu, Andreju Žagaru u. c.

 

2013. gadā Pavlo Balakins ieguva ikgadējo Igaunijas teātŗa balvu par nobriedušo Mefistofeļa lomas izpildījumu Guno operā Fausts.

 

LNO jau ir nodziedājis Maņifiko lomu operā “Pelnrušķīte” un Zakarijas lomu operā “Nabuko”. Šosezon dziedās arī Ramfisa lomu “Aīdā”, grāfa Valtera lomu operas “Luīze Millere” koncertizpildījumā, Komandora lomu operā “Dons Žuans” un Fjesko lomu operā “Simons Bokanegra”.