"Būs balta izrāde"
Režisore Kristīna Wuss intervijā Ligitai Kovtunai    13.12.2021

 

Nākamā gada 13. janvārī mūsu Baltajā namā – Nacionālajā operā vērsies priekškars latviešu operas pirmizrādei, skatuves gaitas sāks Jāņa Kalniņa “Hamleta” jaunie­stu­­dējums. Tas tapis ar Latvijas Na­­cionālās operas Ģildes Amerikā ierosmi un atbalstu – ziedojumu vākšanas akcijā savākti gandrīz 200 tūkstoši dolaru. Par re­­žisori uz­aicināta Berlīnē mītošā Kris­tī­na Wuss, kuŗas vārds labi pazīs­tams ne vien Latvijas, bet Eiropas oper­mākslas aprin­dās. Pie diri­­ģenta pults – Mārtiņš Ozoliņš, scē­no­grafs – Andris Eg­­lī­tis, kostīmu māksliniece – Kris­­tīne Pasternaka. Titullomā – Rai­monds Bramanis un Andris Lud­vigs.

 

Jāņa Kalniņa, komponista Al­­frēda Kalniņa dēla, dzimuša 1904. gada 3. novembrī Pērnavā, rado­šā darba gaitas visai agri, jau 19 ga­­du vecumā, sākās Nacionālā teātŗa mūzikālās daļas vadītāja   un diri­ģenta postenī, bet par pašu lai­mīgāko sava mūža laiku viņš dēvējis tos desmit gadus – no 1933. līdz 1944. –, ko nostrādājis Latvijas Nacionālajā operā. Šai radošā pacēluma laikā arī tapu­šas trīs operas, tostarp “Hamlets”,  kas veltīts tēvam,un vēl, protams, baleti, vokālā un instrumen­tālā kamermūzika, kā arī koŗmūzika. 

 

1944. gadā komponists dodas trimdā, un par viņa nākamā dzī­ves posma mītnes zemi kļūst Ka­­nada. Jāņa Kalniņa mūža māj­vieta kopš 2001. gada nu ir Rīgā, Meža kapos. Viņa “Hamlets” uz Nacionālās operas skatuves at­­grie­­žas trešoreiz (pirmizrāde 1936. gadā, otrais iestudējums 1943. ga­­dā, pie diriģenta pults esot pašam komponistam), bet 2004. gadā, svinot skaņraža 100 gadu jubi­-leju,  “Hamletu” izrādīja Bauskas pilsdrupās (diriģents – Viesturs Gailis, režisors Guntis Gailītis). 

 

Īsi pirms šobrīd nozīmīgā notikuma (jebšu ikkatrs latviešu na­­cionālās operas iestudējums tie­­šām ir nozīmīgs notikums!) uz sarunu aicināju režisori Kristīnu, kuŗas darbi uz Latvijas skatuvēm tapuši jau daudzu gadu gaŗumā.

 

K. W.  Tiešām, mans ceļš uz Na­­cionālās operas skatuvi sākās lai­kā, kad mūsu operteātris bija restaurācijā, tātad operu izrādes notika citur. Šai laikā tapa Orfa “Orfejs” ar Krišjāni Norveli, Ingu Kalnu un Elīnu Garanču, tapa Hendeļa “Alčīna” un  “Rinaldo”, Mo­­carta “Dons Žuans”, ko iestu­dēju jau uz atjaunotās Operas skatuves, 1996. gadā Beletāžas zā­-lē iestudēju Šū­­berta “Ziemas ceļu” ar Antru Bi­­gaču un Sergeju Mar­tinovu. Jau­najā Rīgas teātrī tapa “Voiceks” ar Ivaru Stoninu gal­ve­najā lomā. Bija Zigfrīda Lenca dzejas izrāde, kam choreografiju veidoja Agris Daņiļevičs ar savām “Dzirnām”. Viņš veidos arī “Ham­leta” choreografiju, Agris prot strā­dāt ar dvēselēm, izsakot tās ar kustību mākslas līdzekļiem.

 

Vai aicinājums režisēt šo “Hamleta” izrādi nāca kā pārsteigums?

Jā, gan! Jutos pārsteigta, kad kādā svētdienas pēcpusdienā man piezvanīja Egils Siliņš un izteica šo piedāvājumu. 

 

Vai daudz un ilgi bija jāpār­domā par piekrišanu?

 Pirmām kārtām gribēju redzēt operas klavieŗizvilkumu, un man atsūtīja kopiju no tā, ko savulaik rakstījis pats Jānis Kalniņš ar savu roku. Man tik ļoti patika šis rok­raksts, gluži grafiski. Un šī pie­vilcīgā, “mājīgā” sajūta – kad ta­­gad esam raduši redzēt vien da­­torā rakstītas notis. 

 

“Hamletā” ir daudz lomu un daudz stāstu, turklāt Kalniņa opera esot visai īsa – kā to visu “iedabūt” vienā izrādē? Tas vēl jo vairāk ieinteresēja. 

 

Vai jums sanāca redzēt 2004. gada iestudējumu?

Diemžēl ne, jo nule biju pa­­beigusi darbu pie operas “Ri­­nal­do” un bija jādodas atpakaļ uz Vāciju, kur gaidīja citi darbi. 

 

Kā notika mākslinieku izrau­dzīšanās? 

To nenosaku es, bet gan Egils Siliņš un Mārtiņš Ozoliņš. Tur­klāt – vācu teātros esmu pieradusi strādāt ar vienu sastāvu. Šai izrā­dē Rīgā daži solisti dziedās trīs lomas. Režisoram ir “jākombinē” un jārēķinās ar to, ka ikkatrs solists ir ar savu individuālitāti. Pie­­mēram, katrs citāds būs Jāņa Apeiņa un Richarda Mačanov­s­ka karalis, un līdz ar to īstenībā  arī katra izrāde veidosies citāda. 

 

Un vēl – izrāde būs izteikti choreografiska, septiņas sirdsapzi­-ņas, piecu vīru – Hamleta, Klau­dija, Polonija, Laerta un Horā­cija – un divu sieviešu – Ofēlijas un Ģer­­­trūdes – tiks izspēlētas choreografiski. Šīs sirdsapziņas veidojis Agris Daņiļevičs.

 

Interesanti – šīs sezonas dramatisko teātŗu izcilākajā izrā­- dē – Dailes teātŗa “Smiļģi” ti­­tulvaronis arī tiek izspēlēts ļoti choreografiski, turklāt – sešos tēlos! Vai tas būs tā sauktais “ceļojošais sižets”, kādi mēdz tapt neatkarīgi cits no cita vienā laikā un dažādās vietās...

Neesmu diemžēl šo izrādi re­­dzējusi, bet – tā tiešām notiek!

 

Izrādes tapšanas laiks sakritis ar ļoti sarežģītu situāciju pa­­saulē, un tomēr bijis iespējams visu paveikt, kā iecerēts!

Jā, galvenokārt pateicoties ļoti labi saplānotam darbam, kas, ra­­dot operas izrādes, vienmēr ir sa­­režģīts un laikietilpīgs. Visi mū­­su operteātŗa posmi strādā precīzi, gan šuvēju cechs, gan scēnogra­fijas veidotāji, visi! Izrāde tiešām tapusi īsā laikā, ņemot vērā arī to, ka man ir vairāki citi plā­notie un iesāktie darbi. Jāteic arī, ka lokdauns neizjauca nevienu, nevie­na izrāde netika ne atteikta, ne pārcelta. Strādāju arī izglītības jomā, esmu producente, līdz ar  ko pati varēju vadīt savu darba ritmu. Protams, nāca klāt lietas, kas režisoram “normāli” nav jā­­dara, bet – viss bija paveicams, pat Bavārijā, kur pandēmijas laikā valdīja ļoti stingri noteikumi. 

 

Ar kostīmu mākslinieci Kristīni Pasternaku un scēnografu Andri Eglīti pirmoreiz tikāmies 2020. gada augustā Ziedoņdārzā zem kupliem ozoliem, jo telpās ne­­drīkstēja. Lasīju, ka šī parka vei­došana sākta 1935. gadā, tai pašā laikā, kad Kalniņš rakstīja savu  Hamletu”... (Operu komponists iesāka 1935. gadā Rīgā un pabei­dza Zalcburgā. – L. K.) Interesan­ta sakritība, vai ne? Tad ti­­kāmies atkal – Vērmaņdārzā, nu jau pie kūku paviljona “Amē­lija”! Visus darbus izrunājām ātri un kon­struktīvi, bija jārēķinās, ka man atkal jādodas prom un neko ne­var atlikt uz pēdējo brīdi. Pēc di­­viem mēnešiem visu ainu ska­tu­viskos risinājumus jau prezen­tējām Operas Jaunajā zālē. Mēģi­nājumi sākās 9. novembrī, līdz tam bija cītīgi strādājis “mūzikā­lais cechs”. Sadarbība patiešām notikusi ļoti labā radošā saskaņā. 

 

Tiktāl par darba praktisko pusi, bet kur un kā smēlāties iedvesmu? 

Daudzas nianses “atradu” pie Baltijas jūras, gan ne Latvijas, bet Vācijas krastā, klausoties Jāņa Kalniņa mūziku. Tostarp arī telpisko konstellāciju, kur savijas reālitāte ar fantāziju. Un vēl – būs tā sauktā skatuves ripa, tātad īsās ainas nebūs jāpār­trauc ar priekš­kara nolaišanu, kas tomēr izklie­dē skatītāju uzma­nību. Būs atvēr­tās pārbūves, kas, protams, prasa labu technisko izmaņu. Šī būs mana otrā “ripas pieredze” – pir­mā bija ar “Kar­me­nas” iestudē­jumu Magde­bur­gā.

 

Jūsu “Hamleta” vēstījums?

Būs laika tunelis, ledus lauskas, “zelta pavediens” – septiņas sirds­ap­ziņas, atkušņa laiks, kuŗā cil­vēkam jāizšķiras starp labu un ļaunu, atrodot šai spriedzē savu pareizo virzienu. Būs balta izrā­-de, kas rauga Hamleta pretrunās atrast gaišo ceļu. Poētiskā veidā,  jo uzskatu, ka teātrī neiederas naturālistiski elementi, ka vērtība ir tad, ja vēstījums ir uzlikts uz mākslas sliedēm. 

 

Un visbeidzot – no sirds pateicos visiem, kas dāsni un daudz­veidīgi atbalstīja izrādes tapšanu!