Mārcis Kalniņš 06.11.2018
Ierodoties Vīnē, ikviens var izvēlēties pats savu pilsētas apmeklējuma "pavedienu": jāizvēlas starp pasaulē slaveniem mūzejiem, leģendārām kafejnīcām, vecpilsētas pompozajām celtnēm un citiem dažkārt ekscentriskiem pilsētas iestādījumiem, kuŗi brīnumainā kārtā, gandrīz neskarti, saglabājušies līdz mūsdienām.
Vīne turpat desmit gadus ir Eiropas galvaspilsēta ar augstāko dzīves kvalitātes vērtējumu (ņemot vērā sociālos aspektus, drošības situāciju, sabiedriskā transporta pieejamību un atpūtas iespējas) atšķirībā no citām pilsētām, kuŗu vērtējums te piedzīvo strauju kāpumu, te kritumu. Lai arī Vīne ir zaudējusi impērijas galvaspilsētas statusu, tā joprojām ir mājvieta daudzām starptautiskām organizācijām, ievērojamākās no tām ir vairākas ANO institūcijas, "Amnesty International", "Doctors Without Borders", "Greenpeace", "Organization of Petrolium Exporting Countries" un daudzas citas.
Vācu valodu kā izvēles priekšmetu apguvu vidusskolā un, lietojot to reti, neapgalvoju, ka esmu izveicīgākais tās pratējs, tomēr Vīnē, pretstatā citām vāciski runājošām pilsētām, notiek brīnums un tieku lieliski saprasts, kā arī saprotu, ko saka apkārtējie. Kad pagājušajā reizē uzreiz pēc Vīnes nonācu Berlīnē un turpināju sarunāties vāciski, veicot ikdienas iepirkumus, pretī saņēmu plecu raustīšanu un neizpratnes pilnus skatienus. Kā par to vēlāk izteicās mani zobgalīgie draugi, gan jau būšot runājis ar iebraucējiem, nevis vāciešiem.
Vīnē pirmo reizi ierados pirms deviņpadsmit gadiem ar vilcienu no Budapeštas. Toreiz Vīne, salīdzinot ar dinamisko Austrumeiropu, šķita skaista, bet tāda kā iemigusi. Uzturējos tur dažas dienas un, nedaudz garlaikots, atgriezos Ungārijā. Manā skatījumā trokšņainās tūrisma industrijas nogurdinātā Budapešta šobrīd ir padevusies Vīnes diskrētajam valdzinājumam.
Austrieši ir slaveni ar pretošanos innovācijām, līdz tas nācis viņiem par labu. Leģendāri ir stāsti par to, kā Austroungārijas ierēdņi kā nekur nederīgus noraidīja šujmašīnas, kuģa dzenskrūves un pat tanka patentus. Daudz labāk negāja ar dzelzceļa un elektriskās strāvas ieviešanu. Imperators Francis Jozefs I ir pazīstams ar savu noraidošo attieksmi pret dzelzceļu, arī elektrisko apgaismojumu, kas kairināja imperatora karaliskās acis. Līdzīgu nepatiku pret dzelzceļu izjuta arī Zigmunds Freids un Jochans Štrauss, jaunākais. Vienīgais, ko spītīgie austrieši atzina un pieņēma samērā ātri bija kalnu slēpes, divriteņi, alpīnisma inventārs un jūgendstils.
Visbiežāk vēsture ir stāsts par ambīcijām, spēcīgu ego un kompromisa nesasniegšanu, un tāds ir stāsts arī par Austriju. Dažbrīd ir grūti iztēloties, ka daļa territorijas, kas bija pazīstama kā Svētās Romas impērija, vēlāk arī Austroungārijas impērija, bet tagad Austrijas Republika, šā gada 21. oktobrī, tāpat kā Baltijas valstis, svin simtgadi. Šajā sakarā nekāda rosība pilsētā gan nav manāma.
Kā grāmatā par Austrijas vēsturi "The Austrian Mind" raksta Viljams Džonstons (William M. Johnston): "Vīne bija kaut kas vairāk par Hābsburgu impērijas galvaspilsētu, tā drīzāk līdzinājās apziņas stāvoklim." Iespēja nonākt kontaktā ar sen zudušo, pagājušo un nepiedzīvoto, šajā pilsētā ir joprojām. Vīnē atrodamas atsauces uz visu šobrīd mani interesējošo, sākot ar architektūru, mākslu, mūziku, gastronomiju, reliģijas un ideju vēsturi, beidzot ar mūsdienu emigrantu un politiskajām subkultūrām.
Nostalģija, kūkas un valši ir slavenākās pilsētas eksportpreces. Vīnes kafejnīcas joprojām ir pieprasīti nostaļģijas rezervāti mūsdienu steidzīgajā pasaulē. Te redzami gan nedaudz apmulsuši un tāpēc pagalam klusi amerikāņu jaunieši, gan visu fotografēt mīlošie Āzijas valstu tūristi, grezni ģērbušās austriešu kundzes, kuŗas sarunās īsina viena otras laiku, pārīši, kuŗi satiekas randiņam, un kāds, kuŗš atnācis ieturēt maltīti vai palasīt ārpus mājas. Kafejnīcas gandrīz vienmēr ir pilnas, radot iespaidu, ka nevienam te nav jāstrādā. Ja tomēr ir kāds brīvs galdiņš, uz tā tiek uzlikta lapiņa ar uzrakstu "REZERVĒTS". Bieži vien lapiņa neko nenozīmē un var tikt noņemta, ja uz zāles pārzini būs izdevies atstāt labu pirmo iespaidu.
Bez sarunām, kafijas un vieglas maltītes, šajās iestādēs joprojām var izlasīt jaunākos preses izdevumus, iesietus garā, neparocīgā koka rāmī. Vēsturiski katra sevi cienoša kafejnīca abonēja visus cenzūras dēļ tolaik citviet grūti pieejamos preses izdevumus. Avīžu kiosku tolaik bijis maz, un tiem tāpat kā avīzēm bija jāsaņem cenzora licence, savukārt avīžzēni tika uzskatīti par nevēlamu parādību līdz pat 1905. gadam.
Daudz grāmatu sarakstīts un neskaitāmas priekšvēlēšanu sanāksmes noturētas šajās vietās, ļaujot klausītājiem uzstāšanās laikā ieturēties, bet runātājiem slīpēt oratora prasmes. Dažas kafejnīcas parallēli sabiedriskās ēdināšanas funkcijai sniedz arī nelielus saimnieciskus pakalpojumus, piemēram, lojālākajiem klientiem ļaujot saņemt pasta sūtījumus.
Bez pilsētniekiem, kuŗi savas dienas vadījuši kafejnīcās pirms kļuvuši par pasaulē slaveniem māksliniekiem, zinātniekiem, komponistiem vai diriģentiem, vēlamo pasaules kārtību apsprieduši arī komūnisti Trockis un Staļins, kādas sava mūža dienas tur pabijis arī Ādolfs Hitlers un Josips Brozs Tito.
Vairākās Vīnes kafejnīcās un bāros joprojām ir atļauts smēķēt, piektdienas naktīs pārvēršot tās blīvi piesmēķētā dūmu mākonī. Jāteic, vecākajās un slavenākajās pilsētas kafejnīcās apkalpošana ir tālu no tās, ko sauc par laipnu. Baltos kreklos, melnās vestēs un ar tauriņiem dekorēti ne pārāk laipni apkalpotāji skraida pa zāli svarīgām sejas izteiksmēm, laiku pa laikam izlamājot jaunākos apkalpotājus vai asi atbildot neizlēmīgu klientu pasūtījumiem. Kredītkartes šajās iestādēs visbiežāk nepieņem, jo, tāpat kā citur, skaidra nauda ir iecienītākais austriešu maksāšanas veids.
Deviņas kafejnīcas, kuŗu dēļ ir vērt lidot uz Vīni
"Café Sperl" mana mīļākā pilsētas Grand Cafe. Lieliska vieta, kur paēst brokastis, pusdienas vai iedzert pēcpusdienas tēju, piekožot leģendāro Šperla riekstu kūku. Kā izteicās mans draugs, par tās receptes "nopludināšanu" droši vien draudētu seriāla "Komisars Reksis" cienīga nāve. "Cafe Sperl" ir perfekta vieta īsteno vīniešu novērošanai, īpaši pēc blakus esošā krāmu tirgus Flohmarkt beim Naschmarkt apmeklējuma sestdienas rītā.
"Café Kafka" varbūt tādēļ, ka Kafka ir viens no maniem mīļākajiem autoriem, nekritiski skatos arī uz viņa vārdā nosaukto kafejnīcu. Tomēr, šī ir īpaša vieta blīvajā Vīnes kafejnīcu ainavā. Šeit pulcējas gados jauni mūzikas un mākslas akadēmiju studenti, daži no viņiem piestrādā par bārmeņiem. Vairākums daļa no viņiem ir acīmredzami neprofesionāļi, tomēr ļoti laipni. Mūzika, ko viņi izvēlas un atskaņo no YouTube vai Spotify uzlabo jebkura dzēriena garšu, nereti liekot pasūtinājumu atkārtot.
"Kleines Café" maza kafejnīca Vīnes vecpilsētā trīs līmeņos, ja pieskaita terasi kafejnīcas priekšā. Noteikti iesaku ienākt uz tasi Vīnes kafijas vai glāzi auksta austriešu lepnuma Grune Veltliner alus. Bez pilsētai netipiski laipnajiem apkalpotājiem, grūti noteikt, kas veido šīs vietas kolorītu.
"Trzesniewski" sviestmaižu vieta pēc poļu kanapki principa, taču tās nav nekādas bezgaršīgas bulkas plēves apvalkā! Šī ir vieta, kur pēc mazām brokastu salātmaizītēm nāk labi ģērbtas kundzes kažokos un ierēdņi pirms darba "iešauj" 1/8 litra alus. Dzērienus Vīnē servē 1/8, 1/4, 1/2 un viena litra tilpumos, un tās nav nekādas mazās un lielās glāzes, vienkārši katram pēc spējām un vajadzībām.
"Carlsplaz Cafe" nepārspējams jūgendstila paviljons, kuŗa iekārtojuma estētika liek domāt par austriešu režisora Ulricha Zaidla filmu "Safari". Zem paviljona, ēkas pazemes daļā, gados, kad jūgendstils vairs nebija modē, izbūvēta eklektiska brutālisma piebūve ar īpaši veidotām interjera detaļām (saglabājušies ir lietie griestu paneļi un lampas, par pārējo elementu, kā spoguļbumbas un stienis dejošanai, autentiskumu neesmu pārliecināts). Sortimenta ziņā šī ir diezgan drausmīga kafejnīca, tomēr tās apmeklējums ir kā nonākšana laika kapsulā, un vienmēr ir kārdinājums tajā atgriezties.
"Café Prückel" atšķirībā no pārējām Grand Cafe, šī kafejnīca ir atjaunota pēckaŗa periodā un klasiski dzelteni brūno interjeru aizstājis 50. gadu dizains. Apkalpošanas ziņā, nešaubīgi, nedraudzīgākā kafejnīca pilsētā, iespējams, visā Austrijā, tomēr interjera unikālitāte ļauj pieciest šīs nelielās neērtības.
"Kaffee Alt Wien" šarmanta kafejnīca vecpilsētas sirdī, kas vairāk līdzinās bāram. Kafejnīcas sienas ir nolīmētas ar dažādu pasākumu plakātiem, smēķētāju un nesmēķētāju zonas ir nodalītas ar stikla sienu, tiesa gan, lai nonāktu nesmēķētāju zonā, ir jāšķērso smēķētāju zona. Man šķiet, ka šeit tiek pasniegta garšīgākā gulašzupa pilsētā.
"Café Anzengruber" kafejnīca atrodas uz ielas ar daudzām mākslas galerijām. Tomēr bez mākslas var būt vēl kāds iemesls, lai iegrieztos šajā ielā. "Anzengruber" nobaudāmas, iespējams, labākās Vīnes šniceles. Kā zināt, vai šnicele ir gana laba? Kritērijs ir pavisam vienkāršs ja šnicele, kas Vīnē parasti ir pusdienu šķīvja izmērā, pazūd ātri un bez piepūles un pēc tās notiesāšanas nav apcerīgu domu par nāvi vai "vairs nekad dzīvē", tā bijusi laba.
"Beograd" kad viss klasiski austriskais ir apnicis, der atcerēties par Austroungārijas vēsturi (kulināro mantojumu) un šo vietu. Īpaši iesaku "šopska salata", visa veida grilējumus un riblja čorba. Pēc neskaitāmajām šnicelēm un vurstiem viss šeit pagatavotais garšos lieliski!
Kafejnīca kā mākslas izpausme
Nevienam nav noslēpums, ka Vīne ir pārpilna ar labu mākslu no dažādiem gadsimtiem, skatāmu privātās kollekcijās, mūzejos, galerijās vai mākslas mesēs.
Vīnes komponisti populāritātē vienmēr ir pārspējuši Vīnes gleznotājus, tomēr trīs slavenāko darbi gandrīz nepārtraukti ir skatāmi dažādos pilsētas mūzejos: Gustava Klimta, Egona Šīles un Oskara Kokoškas. Turklāt nekas no tās krāsainās banālitātes, ko drukā albumos vai uz tūristiem domātiem suvenīriem. Šoreiz nesanāca tikties tikai ar pēdējā gleznotāja darbiem. Klimts un Šīle, starp citu, miruši tajā pašā gadā, kad izjuka Austroungārijas impērija (šīs nāves gan nav savstarpēji saistītas).
Savukārt parallēlā reālitātē nonācu, "Mumok" (Museum Moderner Kunst Stiftung Ludwig) trešajā pazemes stāvā apskatot, drīzāk izjūtot, mūsdienu mākslinieka Hansa Skābusa (Hans Scabus) darbu "Cafe Hansi". Darbs izstādīts jau 18 mēnešus, bet, atbilstoši mākslinieka iecerei, pilnībā apskatāms tikai katra mēneša pēdējā ceturtdienā laikā no pulksten 18 līdz 21, un būs pieejams vismaz līdz gada beigām. Tas ir viens no retajiem mākslas darbiem, kuŗš nojauc normālības, pareizības un paredzamības robežas, vairāk līdzinoties festivāla "Homo Novus" izrādēs piedzīvotajam. To veido skatītāji ar savu reakciju un izturēšanos.
Smaidīga mūzeja darbinieka iedrošināts, devos iekšā ar dažādām lietām apkarinātā koka kastē (līdzīga tai, kādās pārvadā lielizmēra mākslas darbus) un, pretēji gaidītajam, telpā nebija video vai cilvēka maņu testi ar skaņu, smaržu, vibrāciju, kā mūsdienās ierasts, bet klusināts apgaismojums un pagājušā gadsimta mūzika, zeltīti telpas griesti un sienas, liela spoguļgluda virsma un pensijas vecuma apkalpotājs. Labākajās Vīnes tradicijās viņš apvaicājās, ko dzeršu: vīnu, ūdeni, alu vai "šnabstu" (schnabst). Dzērienu pasniedz askētiskā porcelāna traukā un par to jāmaksā trīs eiro. Nedaudzie "bāra" apmeklētāji sākumā nesarunājas, pūloties saprast, kas notiks tālāk, vai, baidoties izjaukt mirkļa trauslumu. Apkalpotājs pēc katra telpu pametušā mākslas mīļotāja pedantiski pulē spoguļvirsmu.
Klāt pienākušie reaģē atšķirīgi: daži gandrīz nekavējoties metās ārā, daži apmulst, izdzirdot piedāvājumu iedzert, citi, kliedējot mulsumu, nododas saviesīgām sarunām, kamēr es aizmirstu par pārējo mākslu mūzejā, aizmirstu par dzīvi virszemē un nododos mainīgajai mirkļa burvībai. Līdz palieku viens, un brīdi pirms mūzeja slēgšanas atgriežos Vīnes ielās
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)
.jpg)
