Latvijas ainavas apjūsmotājam Vilhelmam Purvītim – 150!
Daiga Mazvērsīte    12.07.2022

 

 

Ar vienkāršību un skaidrību 20. gadsimta pirmās puses ievērojamā latviešu gleznotāja Vilhelma Purvīša darbi atšķiras no citiem. Viņa reālistiskās gleznas ir kā cildinājums dzimtenei – nav taču nekā skaistāka par Latvijas baltajiem bērziem un ziedošajām ābelēm, brūnās, mālainās zemes un klusiem ezera ūdeņiem novakarē! Skatoties Purvīša darbos – dabas simfonijās, ir viegli iztēloties bišu sanoņu viņa atainotajos ābeļdārzos un kūstoša sniega vēso tvaiku agrā pavasarī, kad pirmās siltās dienas priecē mūsu ziemeļnieciskās dvēseles. Reizē zemnieciski smagnējs un rotaļīgi saulains ir mākslinieka triepiens, tverot Latvijas mazpilsētu skatus vai arī Tallinas, toreizējās Rēveles, torņu siluetus caur Baltijas jūras miglu. Pašlaik 120 Vilhelma Purvīša darbi no Latvijas Nacionālā Mākslas, Tukuma mūzeja un privātkolekcijām par godu gleznotāja 150. jubilejai skatāmi izstādē ar lakonisko nosaukumu Purvītis. 

 

Par nacionālās ainavu glezniecības izveidotāju un vērienīgāko modernizētāju dēvētais Vilhelms Kārlis Purvītis dzimis 1872. gada 3. martā Zaubes pagasta Vecjaužu mājās Juŗa un no Raunas ieprecētās Annas ģimenē kā vecākais dēls. Turpmāk viņam piebiedrojās divi brāļi un divas māsas – saimniekot nebija viegli, jo zemes bija maz, un tā pati – ne visai auglīga. Taču no Jaunpiebalgas cēlusies Purvīšu dzimta bija godīga un strādīga, vecāku darba mīlestība bērniem bija labs paraugs. Svētkos un svētdienu rītos Vecjaužu mājās pulcējās ticīgā brāļu draudzes saime, dziedāja dievdziesmas, dzīve ritēja stingrās hernhūtiešu tradīcijās – gājēji ar saimniekiem sēdēja pie viena galda un dalīja priekus un bēdas.

 

Juri viņa tēvs bija sūtījis uz Tērauda skolu Ērgļos mācīties namdara amatu, kas Purvīša tēvam dzīvē lieti noderēja. Viņš cēlis dažu labu māju Zaubes apkaimē, kas toreiz saukta par Jaunpili, savam radiniekam uzbūvējis lielas ūdensdzirnavas. Mācības Vilhelms sāka Jaunpils draudzes skolā, kur bija čakls skolēns. Vismīļākās, protams, bija zīmēšanas stundas, vienlaikus attīstījās interese par dārzkopību – vecāki atvēlēja zemes gabaliņu, kur vecākais dēls sastādīja kokus un priecājās par to pieņemšanos spēkā. 

 

Būvējot dzirnavas, Juris Purvītis nolēma sākt meldeŗa darbu, 1886. gadā viņš turības meklējumos devās uz Vitebskas guberņas Drisas apriņķa Kļasticu miestu. Skolas gadu pabeidzis, tēvam sekoja Vilhelms, kas tika uzņemts Drisas divgadīgajā apriņķa skolā, kuru absolvēja 1888. gadā. Tieši šajā nomaļajā pilsētā Vilhelmam modās nopietna interese par mākslu, jo skolā par zīmēšanas skolotāju strādāja Pēterburgas mākslas akadēmiju beidzis vācietis, uzvārdā Šmits. Viņš pildīja arī Drisas architekta pienākumus, kur par savu palīgu pieņēma Purvīti, skolas labāko zīmētāju. 

 

Kad izglītība pabeigta, Purvīšiem nebija naudas Vilhelmu sūtīt studēt, jo bija jāskolo arī pārējie bērni. Anna bija mirusi, Juris apprecējās otroreiz. Jauneklis ķērās pie tehnisku grāmatu studijām, lai uzlabotu tēva dzirnavu mašīnu konstrukcijas. Padzirdējis, ka Smiltenes Brutuļu dzirnavās ir visjaunākās mašīnas vilnas kāršanai, Vilhelms devās uz turieni, lai pie dzirnavnieka Danča nostrādātu veselu gadu un iegūtu nepieciešamās zināšanas. Atgriezies mājās viņš ierīkoja darbnīcu, kur formēja un virpoja jaunas iekārtas tēva dzirnavām. Taču vilināja arī māksla – Kļasticos iepazinies ar kādu Pēterburgas mākslas akadēmijas studentu, Purvītis saņēma dūšu un ar 60 sakrātajiem rubļiem devās uz Ziemeļu Venēciju, kā tolaik leepni dēvēja Pēterburgu, kur starp 35 uzņemtajiem 1890. gadā bija arī latviešu meldeŗa dēls.

 

Sācis studijas kā brīvklausītājs, Purvītis Pēterburgā sadraudzējās ar studiju biedriem latviešiem – Jani Rozentālu, Pēteri Balodi, jo sevišķi ar Ādamu Alksni, kas kļuva par šeit studējošo mākslinieku un mūziķu nodibinātā latviešu mākslas draugu pulciņa “Rūķis” garīgo līderi un pirmo vadītāju. Liela nozīme bija viņa plašajām teorētiskajām mākslas zināšanām, un ne mazāk svarīgs apstāklis bija arī Alkšņa patīkamais raksturs. Par uzticamu jaunā mākslinieka līdzgaitnieku kļuva vēl viens Pēterburgas mākslas akadēmijas latviešu students – gleznotājs Jānis Valters.

 

1893. gadā Purvītis par ainavām eļļas technikā saņēma akadēmijas mazo sudraba medaļu, pēc gada piedalījās izstādē Pēterburgā. Vēl gadu vēlāk jauneklis iestājās izcilā ainavista Arhipa Kuindži meistardarbnīcā, kur mācījās līdz studiju beigām. Tie bija smagi gadi, jo iztiku jāpelna pašam – ar privātstundām vai citiem darbiem, piemēram, Rozentāls ar Balodi nodibinājuši daiļkrāsotāju darbnīcu īpaši smalku izkārtņu un logu greznojumu darināšanai. Labs noiets bija arī imperātora portretiem, kur savu roku pielika arī Purvītis. 1898. gadā profesors Kuindži savus spējīgākos audzēkņus aizveda ārzemju ceļojumā, starp viņiem bija arī Vilhelms, kas beidzot savām acīm varēja aplūkot mākslas darbus Eiropas mūzejos. 

 

Kad 1896. gada vasarā Ādams Alksnis kopā ar pulciņa Rūķis dalībniekiem 10. Viskrievijas arheoloģiskā kongresa laikā sarīkoja Latviešu etnografisko izstādi, un tajā pirmoreiz tika izstādīti arī Vilhelma Purvīša darbi. Divus gadus vēlāk talantīgais gleznotājs jau sarīkoja pirmo izstādi Rīgā, tolaik Purvītis gleznoja spilgtām, neparastām krāsām, gūdams gan cienītājus, gan pretiniekus.

 

Kad Purvītis 1897. gadā strādāja pie sava diplomdarba, nomira viņa draugs Alksnis, viņa  nāve izraisīja tik spēcīgus pārdzīvojumus, ka tie kļuva par gleznas “Pēdējie stari” iedvesmas avotu. Par to saņemts mākslinieka grāds un ārzemju ceļojums uz Romu, glezna ieguva bronzas medaļu 1900. gada Vispasaules izstādē Parīzē, pēc tam Vilhelms uzturējās Berlīnē, Minchenē, Drēzdenē, Parīzē. 1901. gada Minchenes Secesijas izstādē mākslinieks apbalvots ar zelta medaļu (par gleznu “Marta vakars”), Starptautiskajā mākslas izstādē Lionā – ar zelta medaļu un nopelnu krustu (par gleznām “Marta saule” un “Ziemeļu nakts”). 

 

Gadsimta beigās Vilhelms Purvītis iesakņojās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā, kur 1901. gadā notika viņa pirmā izstāde. Tai seko personālās izstādes Leipcigā, Vīnē, Londonā, Ķelnē, Briselē. Tikmēr dzimtajā Jelgavā uz dzīvi apmeties Vilhelma draugs Jānis Valters, kas jau savā diplomdarbā atveidojis zīmīgu trijotni – savu nākamo sievu Metu Feldmani un viņas draudzeni Karolīni Štelmaheri, centrā sēžot Purvītim. Nav nekāds brīnums, ka 1903. gadā Karolīne kļuva par Purvīša kundzi. Mākslinieka dzīvoklī K. Valdemāra ielā biežs viesis bijis rakstnieks Rūdolfs Blaumanis, ciemojušies arī Andrievs Niedra, Emilis Melngailis un citi kultūras darbinieki.

 

Pēc 1904. gada izstādes Rīgā Purvīša gleznas kļuva par modes preci – pēc tām bija milzīgs pieprasījums, mākslinieku cildināja ne tikai latvieši, bet arī vācieši un krievi. Ja agrāk publika brīnījās par viņa zilo sniegu, tad tagad uz ziemas ainavu sāka raudzīties Purvīša acīm. Taču, iekarojis Rīgu, gleznotājs uz trim gadiem pārcēlās uz Rēveli, lai strādātu par zīmēšanas skolotāju Pēteŗa reālskolā un bruņniecības Domskolā, saņemot kārtīgu mēnešalgu. Visas brīvās stundas, protams, piederēja paletei un otai – daži Tallinas skati redzami arī mākslinieka 150. jubilejas izstādē. 

 

1909. gadā Purvītis atgriezās Rīgā, lai kļūtu par pilsētas mākslas skolas direktoru. Pildot šo amatu līdz 1916. gadam, viņš par skolas pedagogiem piesaistīja ievērojamākos māksliniekus – Jani Rozentālu, Jāni Robertu Tillbergu, skolā mācījās daudz talantīgu jauniešu, un viņu darbu izstāde Pēterburgā lika pamanīt šo iepriekš Krievijas imperijā nezināmo iestādi. 

 

Atteicies kļūt par profesoru Pēterburgas mākslas akadēmijā, 1913. gadā augstskolā tomēr ievēlēts par akadēmiķi, mākslinieks šajā pilsētā uzturējās Pirmā pasaules kaŗa gados, turpinādams gleznot, līdz intensīvais darbs iedragāja veselību. Tās uzlabošanai izrāvies no kaŗa pekles un aizvadījis gandrīz gadu Zviedrijā un Norvēģijā, 1918. gadā Purvītis atgriezās dzimtenē. 

 

1919. gadā Latvijas valdība iecēla gleznotāju par Rīgas pilsētas mākslas mūzeja direktoru ar lūgumu organizēt mākslas augstskolu. No 1920. līdz 1934. gadam Purvītis pildīja Latvijas Mākslas akadēmijas rektora pienākumus, ar visu sirdi nododamies jaunās mākslinieku paaudzes skološanai. 1923. gadā akadēmijas paspārnē darbu sāka Vilhelma Purvīša ainavu glezniecības meistardarbnīca. Meistars savos padomos audzēkņiem uzsvēra nepieciešamību būt paškritiskiem, līdz ar savu darbu vērtības apzināšanos neaizmirst par cītīgu darbu. 

 

Purvītis pats bija apveltīts ar apbrīnojamām darba spējām - viņš dažām gleznām darinājis desmitiem variantu, vienu un to pašu skatu gleznojis rītā, pusdienā, vakarā, līdz sasniedzis vēlamo izteiksmi, meklējot jaunus toņus un krāsu kombinācijas. Zīmīgi, ka Purvīša ainavās nekad nav redzami dzīvnieki, cilvēki – reti un pavisam sīki, ļaujot pilnā balsī runāt dabai. Tā atspoguļo mākslinieka iekšējo pasauli, dvēseli, kas atraisījās dabas klātbūtnē, un darbos vienkopus saplūst tās skarbums un maigums. Bērzi, mākoņi, ūdeņi, sniegi un ledi – ar šīm „rotaļlietām” gleznotājs atainoja Latvijas ainavu vienlaikus vienkāršu un majestātisku. „ Es darbam izlietoju katru stundu, katru minūti. Man diena nav pilnīga, ja kādu iemeslu dēļ neesmu to pavadījis darbā. Dzīvot bez darba nevaru, tad man kā instinktīvi pietrūkst. Strādāju arī slims gulēdams,” sacījis pats Purvītis. Atspīdot pavasara saulei, viņš devās uz Rīgas apkaimēm – Mīlgrāvi, Arkādiju vai citu priekšpilsētas vietu, augu dienu strādādams brīvā dabā. Vasarā ainavu meistars no Rīgas pazuda uz vairākiem mēnešiem, rudenī atgriezdamies ar pamatīgu gleznu krājumu. Kad pēc smagas slimības ārsti viņu aizsūtīja uz Baldones kūrortu, arī no turienes tika atvesti ap 200 gleznojumu, un tad beidzot meistars atteicās no smēķēšanas, turpinot sevi mānīt ar no koka darinātu papirosu, lai izdabātu gadudesmitiem ilgajam ieradumam. 

 

Mākslinieka 25 darba gadu jubileja izvērtās par īstiem latviešu kultūras svētkiem. 1927. gadā līdz ar izstādi Stokholmā Purvītis uzņēmās latviešu mākslinieku izstāžu rīkošanu Rietumeiropā – izstādes 20. un 30. gados sarīkotas Stokholmā, Oslo, Varšavā, Helsinkos, Vīnē, Prāgā, Budapeštā, Kopenhāgenā, Parīzē, Londonā un citviet, to vidū bija arī dažas paša gleznu personālizstādes. 

 

Apveltīts ar smalku gaumi, mākslinieks bija kaislīgs senlietu krājējs – viņam izdevās savākt skaistu porcelāna kollekciju, daudzas retas renesanses un bīdermeijera laika mēbeles ar lielu mūzejisku vērtību. Jelgavā viņš uzgājis skaisti greznotu 1640. gada pūra lādi, turklāt ilgus gadus mākslinieks domāja par sava mūzeja izveidošanu, kur galvenā vieta būtu viņa gleznu galerijai. Vairumu šo vērtību Purvītis aizveda uz Jelgavu, kur Raiņa ielā viņa sievai piederēja neliels nams. Te gleznotājs cerēja pasargāt savas bagātības arī no kaŗa, kaut gan vēl 1942. gadā sarīkoja savu kārtējo personālizstādi Rīgā.

 

Nelaimīgas sakritības dēļ tieši Jelgava kaŗa izskaņā cieta vissmagāk. Bēgot no sarkanarmiešiem, Vilhelms Purvītis ar sievu un audžumeitu Marionu, Karolīnas brāļa Oskara meitu, kuŗa bija sākusi dzīvot pie Purvīšiem un 1940.gada tika oficiāli adoptēta, devās uz Vāciju, līdzi ņemot vairākas kastes, kuŗās tika rūpīgi sapakotas viņa gleznas. To liktenis ir nezināms līdz šai dienai, un visi šie traģiskie zaudējumi vēl vairāk pasliktināja sirmā meistara veselību – jau 1938. gadā viņš pārcieta smagu sirds slimību. 1945. gada 18. martā Vācijā, Hesenes pavalstī, Nauheimas slimnīcā gleznotājs aizmiga mūža miegā. 

 

Purvīša dzīvesbiedre Karolīne vīru pārdzīvoja par desmit gadiem – viņa aizgāja mūžībā 1955. gada 10. septembrī Berhtesgādenē. 1994. gada oktobra beigās Purvīšu laulātais pāris atgriezās dzimtenē – audžumeita Mariona Vitana ar Latvijas Valsts iestāžu un vairāku privātu atbalstītāju palīdzību izpildīja vecākiem doto solījumu, un izcilais mākslinieks ar uzticamo dzīvesbiedri 1994. gadā tika pārbedīti zemes klēpī Rīgas 1. Meža kapos.

 

„Mākslas ceļš ir ilgs, un gala tam nav vispārīgi. Un, ja pie horizonta it kā liekas jau saredzams mērķis, tad tam tuvojoties, tas aiziet neaizsniedzamā tālē. Bet tik ilgi, kamēr vien mākslinieks redz acu priekšā mērķi, viņš ir uzticīgs savai sūtībai un veltīgi nekalpo mākslai. Zaudējot mērķi, viņš zaudē pats sevi,” tā savā autobiografiskajā apcerē “Mans ceļš uz mākslu” rakstīja slavenais latviešu ainavu glezniecības meistars. Viņa darbi aizklīduši pa pasauli, nonākuši mūzejos un privātkollekcijās, tajos Purvītis ar savu lepno zemnieka dabu neizdabāja publikas gaumei, izvairījās no banālitātes un meklēja savu unikālo izteiksmi, galvenais motīvs bija dzimtās zemes dabas skaistums. 

 

Latviešu mākslas pasaulē ir pazīstams arī jēdziens „Purvīša skola”, kuras pārstāvji bijuši Eduards Kalniņš, Ansis Artums, Valdis Kalnroze un citi. 

 

Vairākās Latvijas pilsētās ir Vilhelma Purvīša iela, arī Rēzeknē, un ielas galā, Rēzeknes luterāņu kapos apbedīts mākslinieks tēvs Juris. Gleznotāja piemiņu godina arī 1989. gadā uzstādīts tēlnieka Alberta Terpilovska darināts piemiņas akmens pie viņa dzimtajām mājām Vecjauži Taurupes pagastā. Īpašumu, kurā Purvītis vadījis dzīves pirmos piecpadsmit gadus, 1998. gadā nopirka Nīderlandes mūzeju speciāliste Margrieta Lestradena. Pašlaik tur tiek rīkotas talkas un plenēri. Pirms piecdesmit gadiem godinot lielā mākslinieka simtgadi, arī Smiltenes novada Brutuļos uzstādīts piemiņas akmens. Pašlaik arī Ogres Vēstures un mākslas mūzejā arī sarīkota izstāde par godu ainavas vecmeistara 150. jubilejai, kuŗā gleznu ekspozīciju papildina video un fotomateriāli par Vecjaužiem un viņa dzīves gājumu. 

 

Vilhelma Purvīša apbalvojumu kollekciju – Latvijas un citvalstu ordeņus un medaļas – Nacionālajam Mākslas mūzejam atdāvinājusi viņa audžumeita Mariona Vitans. Gleznotāja audžumeita Mariona Vitans 2022.gada 27. februārī aprūpes namā ASV nosvinēja 100.dzimšanas dienu - viņu jubilejā esot apsveicis pat ASV prezidents Baidens.