Laime vai nelaime?
Gundega Saulīte    13.12.2016

 

Valmieras teātra Apaļajā zālē jauna izrāde – „Emmijas laime” pēc R.V. Fasbindera 1974. gadā uzņemtās filmas „Bailes saēd dvēseli” (Ali: Fear Eats the Soul) scenārija motīviem. Režisores Māras Ķimeles materiāla kārtojumā un iestudējumā nelielā spēles laukumā skatītāju tiešā tuvumā risinās divu cilvēku satikšanās un satuvināšanās uz apkārtējās sabiedrības fona. Darbības vieta – Vācija; galvenie varoņi – viņa – Emmija, sieviete pāri pusmūžam,  un viņš – gados jauns arābs no Marokas. 

 

Stāsts ir par neparastu pāri un par neiespējamu mīlestību. Tomēr jūtas uzšķiļas tieši šo divu cilvēku starpā, un tiek pārbaudītas ar līdzcilvēku ignoranci, brīžam pat klaju naidu. Tik daudz kas abus galvenos varoņus šķiŗ – gan nesaderīgais vecums, kultūras fons, dzīves pieredze, gan temperamentu dažādība un pat zināma valodas barjera. Un tik daudz kas ir arī kopīgs – dziļa vientulība, ilgas pēc zaudētas ģimenes siltuma, izpratne par labo un ļauno. 

 

Izrādes ansamblis aizrautīgi īsteno režijas prasības – ainas raiti seko cita citai, uzburot priekšstatu par dažādiem sabiedrības slāņiem, to dzīvesveidu un ikdienas vajadzībām. Ar īpašu vitalitāti un enerģiju uzlādētas ainas arābu bārā, kur pirmo reizi satiekas izrādes varoņi. Tā ir populāra imigrantu pulcēšanās vieta; skan svešāda, temperamentīga un skaļa mūzika, jauni, spēkpilni puiši dejo. Iestudējumā lieliski izdevies iemiesot priekšstatu par svešo mentālitāti, kas sākumā atbaida un tiek uztverta ar piesardzību, bet vēlāk aizrauj un pat spēj iejūsmināt, ne velti, kā izrādās, bāru sāk apmeklēt arī vietējie iedzīvotāji.( Uzteicams choreografes Lindas Mīļās un komponista Emīla Zilberta darbs.) Ir arī citu sabiedrības slāņu raksturojošas ainas – sievišķībā pieticīgu apkopēju grupa, Emmijas meita Krista ar visai aprobežoto vīru Eiženu asprātīgā Ievas Puķes un Aigara Apiņa atveidā, pārmēru gādīgās un acīgās Emmijas kaimiņienes, ko tēlo Baiba Valante un Ilze Pukinska, Elīnas Vānes bāra īpašniece Barbara, svešā zemē apjukusī iebraucēja no Ukrainas Jolanda Māras Vīgantes asprātīgā izspēlē, vēsi vienaldzīgais lielpilsētas iedzīvotājs, acīmredzot, ierēdnis – Mārtiņš Meijers, savos uzskatos iecirtīgais veikalnieks – Juris Laviņš. Taču nevar noliegt – tieši arābu grupa ir tā, kas uztur notikumu pulsējošo ritmu un dzīvīgo garu.

 

Izrādes centrā ir Emmija, ko aktieriski atdevīgi atveido Inese Ramute. Vientulības un apnicības mākta būtne, mātišķa sirds, kas atplaukst savās jūtās, kaut tās brīžam mulsina viņu pašu. Šī ārēji necilā sieviete mīlestības vārdā ir spējīga gan panest apkārtējo nievas, aizdomīgumu, gan rīkoties patiesi pašaizliedzīgi. Ārēji iespaidīgs ir Jānis Znotiņš Emmijas iemīļotā, vēlāk vīra Ali lomā – jauns un spēkpilns milzis. Aktieris izveidojis īpatnēju runas veidu – atsevišķie, ne vienmēr pareizi lietotie vārdi (svešzemnieks taču!) tiek sastrēdzināti izgrūsti no kādiem neiedomājamiem būtnes dziļumiem. Tomēr grūti samanāmi kādi pavisam konkrēti signāli par viņa dvēselē notiekošo, darbošanās visas izrādes gaŗumā ir stipri vienveidīga, iekšēji bremzēta un pieklājīgi atturīga. Līdz ar to šis tēls uzdod daudz minējumu un jautājumu – ko viņam nozīmē šī neiespējamā mīlestība?

 

Pirms pirmizrādes režisore Māra Ķimele vairākkārt uzsvērusi, ka viņas ieskatā šis dramatiskais materiāls šodienas apstākļiem ir ļoti aktuāls. Tik tiešām, ja vien to uztveram kā pamācošu stāstiņu par temu „dzīvosim draudzīgi”.  Atceraties? – Visi man labi bija, Kad es pati laba biju...  Šīs galveno varoņu un sabiedrības attiecības tālāk un dziļāk neatklājas, tikai apliecināta patiesība  – kā tu man, tā es tev. Šis princips jau ir aktuāls vienmēr, un to cilvēkiem ir jāmācās savā dzīvē īstenot. Šajā notikumu izklāstā ir viegli pamanīt arī to, ka stāsts būtībā ir sašūts baltiem diegiem. Varbūt tāpēc, ka pirmavots – filmas scenārijs – tomēr izveidots krietni pasen – pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā, kad situācija Vācijā un Eiropā vispār bija krietni vien atšķirīga no tās, kas satrauc iedzīvotājus pašlaik. Protams, imigranti tiek pieminēti, taču līdz aktuālam polītiskas, šobrīd aktuālas problēmas apspriešanai iestudējums neaizsniedzas. Taču ir viena otra neveiklība, kaut vai, uzsverot vācu sabiedrības negatīvo attieksmi pret iebraucējiem, visai sarkastiski tiek raksturots aprobežots veikalnieks, kuŗš ietiepjas un pieprasa, lai pircējs ar viņu runā vietējā valodā. No šodienas pozīcijām skatoties, šī aina ir melīga, kaut labi nospēlēta. Mēs taču arī prasām un gaidām, lai iebraucēji izturētos ar cieņu pret mūsu paradumiem un mūsu valodu. 

 

Acīmredzot, lai piešķirtu notikumiem plašāku rezonansi, izrādes laikā uz videoekrāniem tiek rādītas mūsdienu pasaules notikumu chronikas. Tur ir Irāka, Sīrija, demonstrācijas Eiropā, Angela Merkele un vēl daudz kas. Taču tas izskatās kā tīri mechānisks „paplašinājums”. 

 

Izrādes beigas, tāpat kā sākuma epizode, ir uzsvērti ironiskas. Ja sākumā vēl pirms ieiešanas zālē mūsu vidū izrādes dalībnieki uzsāka un nodejoja tradicionālu vācu tautas deju, tad beigās visi „daudzu tautību  bērni” uzsvērtā saskaņā un gauži nepamatotā optimismā dej kādreiz tik populāro „Putniņu deju”. 

 

Tagad ir iznācis tā, ka skatītājs tiek uzrunāts izrādes sižeta līmenī: mīlestības stāsts pats par sevi ir gana amizants, turklāt aizrautīgi un daudzkrāsaini iedzīvināts. Līdz kādiem plašākiem apvāršņiem iestudējums diemžēl neaizsniedzas: ko īsti par šodienas situāciju Eiropā un pasaulē domā un ko grib pateikt „Emmijas laimes” veidotāji, tas paliek neatklāts.