Kas notiek ar latviešu kino?
   12.04.2012

Saruna ar operatoru un režisoru Ivaru Zviedri

- Nosauc dokumentālās filmas, kas tavuprāt būtu jāredz skatītājiem?
Pirmā būtu Askolda Saulīša „Keep smiling”, kas ir par tiem, kas rok un meklē Otrā pasaules kara trofejas. Tā, protams, ir subjektīva lieta, taču uzskatu, ka vēstures plauktā liekama arī filma „Es esmu latvietis”, kurai arī ir mazliet vairāk kā divdesmit gadi. Tagad būtu atkal nepieciešams uzņemt tādu filmu, apceļot apkārt pasaulei un uztaisīt filmu par latviešiem. Šī filma dīvainā kārtā tika uzņemta  par Padomju Savienības naudu, un tik apjomīgu darbu mēs finansiālu apstākļu dēļ pašlaik nevaram veikt. Pašlaik filmas tiek veidotas par visu – par jaguāriem, par Brazīlijas latviešiem – bet, manuprāt, ir manāma sadrumstalotība, jo finansiālā situācija ir slikta un darbi nav līdz galam realizēti tik labi, cik to varētu izdarīt.

- Vai var runāt par vispārīgām tendencēm dokumentālajā kino? Ir režisoru jaunā paaudze, kas izaugusi pēdējo divdesmit gadu laikā, ir tādi režisori kā Vidiņš, kas nāk no astoņdesmitajiem gadiem; tu arī vairāk piederi pie jaunajiem. Vai ir režisoru, operatoru grupas, kam interesē konkrētas tēmas?
Piemēram Dzintrai Gekai Sibīrijas latvieši ir viņas mūža tēma, un grūti iedomāties, ka viņa par ko citu sāktu filmas taisīt. Man pašam arī interesē latvietība dažādos rakursos. Man likās, ja es esmu dokumentālists, tad es nevaru palikt malā tajā laikā, kad uz Īriju izbrauca tik daudz latviešu, un joprojām izbrauc, tā latvietība mani interesē.”

- Bet jaunie režisori taču mēģina šķetināt dažādas avangardiskas tēmas?
„Mani skolotāji ir Ansis Epners un Kalvis Zalcmanis. Daudz ir atkarīgs no skolas un kā esi nonācis līdz savai tēmai. Tagad daudzi jaunieši ir izbraukuši pa pasauli – mācās Itālijā, Francijā u.c. – un viņi lēnām sāk nākt atpakaļ. Tomēr jūtams, ka viņi nevar īsti Latvijā iesakņoties, jā ir tādi mazi darbiņi, bet nav jaunākās paaudzes pienesuma vēl, tas vēl tikai tagad briest. Andris Gauja, viņš uzņēmis filmu „Ģimenes lietas” – tas ir tāds poētiskais latviešu dokumentālais kino. Savulaik bija gruntīga lieta un zvērināti dokumentālisti, pie kuriem es sevi arī pieskaitu. Piemēram, Seleckis nekad netaisīs spēlfilmu, viņam pat prātā tas nenāk, bet Gauja uztaisīja „Ģimenes lietas”, paeksperimentēja, bet nu viņš ir pievērsies spēlfilmām un ar dokumentālistiku laikam vairs nevēlas nodarboties. Neesmu tagad ar Andri runājis, kaut gan vienu brīdi sapratu, ka tā tas ir.”

- Vai izteiksmes līdzekļi, kurus dokumentālajā kino izmantoja Hercs Franks, Juris Podnieks, ir aktuāli mūsdienās, veidojot dokumentālās filmas ar mūsdienu tehnoloģijām?
Franka filma „Par desmit minūtēm vecāks” cik zinu vēl joprojām ir pasaules desmit labāko dokumentālo kinofilmu vidū. Es piederu formas ziņā pie konservatīvākiem režisoriem vai tiem, kas klasiku atzīst par labu esam un pat labāku, nekā meklēt jaunus veidus. Rīgas dokumentālā poētiskā skola, kur Freimanis, Epners, Franks bija spēcīga brigāde un vienādi domāja, viņi to arī izveidoja, un pēc tās shēmas vēl joprojām daudzi režisori darbojas. Līdz ar tehnoloģijām nāk arī tas, ko viņiem tajā laikā bija grūti realizēt. Klasiskā vērtība nezūd.

- Cik ieinteresēti ir ārvalstu kino producenti dokumentālajā kino jomā sadarboties ar Latvijas režisoriem?
Ja tas ir pamatoti, tad viņi ir ieinteresēti. Tagad mēs ar Kristīni Želvi, kura ir režisore un es esmu producents, realizējam ar somiem kopprojektu, filmu par Teivo Tulio , kurš īstenībā ir Teodors Turlais, kurš nāk no Makašānu pagasta Ščerbinieku sādžas, pēc tam nokļuva Somijā, kļūstot par slavenu melodrāmas meistaru, kuru pat aicināja uz Holivudu. Mums bija ļoti viegli kopā ar somiem strādāt, tāpat kā pirms dažiem gadiem ar īriem. Diemžēl Latvijas kino finansēšanas uzstādījums ir tāds, ka „sākumā sameklējiet kopproducentu, un tad taisīsim filmu”, bet ne vienmēr kopproducents var, un ne vienmēr viņš palīdz strādāt. Ir labs teiciens: kas maksā, tas pasūta mūziku; un bieži vien kopproducents jauc smadzenes.

- Naudas nekad nebūs diezgan, taču cik nepieciešams, lai dokumentālists varētu apmierināt savas radošās ambīcijas?
Te ir tā dilemma, ja gribi daudz naudas  dokumentāla kino veidošanā, tad tagad ir projektu laiks – raksti projektus, brauc, attīsti, bet bieži vien, tur nav daudz sakara ar pašu kino. Ja tev ir ideja un vēlies uztaisīt filmu, tad nedzīvosi viesnīcā, bet paliksi teltī, un taisīsi filmu. Vidēja apjoma kino Latvijā naudu var sameklēt, ja tik ir kāda iztēle.

- Pāriesim pie spēlfilmu nozares. Pēdējos gados šķiet, ka noteiktu lomu ieņēma vēsturiskās tēmas – Pirmais pasaules karš, Otrais pasaules karš. Kara tēmas taču prasa lielus  ieguldījumus dekorācijās, tērpos, un, manuprāt, tas noved pie secinājuma, ka lai uztaisīt labu filmu par kara un vēstures tēmu, Latvijā vienkārši trūkst naudas.
Tā ir problēma. Vēsturiska drāma tiešām ir ļoti dārga. Te ir atkal jāizvēlas, vai mēs gribam uzlekt augstāk par savu pēcpusi, vai nu mēs darām to, ko varam izdarīt ar Latvijā pašreizējo finansiālo situāciju. „Rīgas sargiem” kritika izskanēja liela, bet nu es domāju, ka tajā lauciņā vajadzētu arī mēģināt vismaz par trīs līdz pieciem gadiem kaut vienu filmu uztaisīt. Mēs savādāk nevaram tikt uz priekšu, nekāda pieredze neradīsies. Varam gaidīt, kad parādīsies kāda nauda un neko nedarīt, bet var mēģināt arī ar kartona tankiem...”

- Viedoklis, kas izskanējis ietekmīgajā žurnālā  „Variety” par „Rīgas sargiem”, teikts: „Filma pieder pie tiem pliekanajiem vēsturiskajiem saukļiem, kas jāsaražo jebkurai nācijai, pirms tā var iet tālāk.” It kā esam jau saražojuši, bet kas tālāk? Kādas tēmas, tavuprāt, spēlfilmas varētu „pacelt”?
Par tēmām grūti runāt, jo  tēmas jau nāk no režisoriem. Atgriežoties pie „Rīgas sargiem”... Igauņiem bija „Vārdi marmorā”, bet es domāju, ka viņiem nebija finansējums lielāks, un tomēr viņi varēja uzņemt labāku filmu. Latvijā, ja kādam iedotu piecus miljonus un teiktu, lai uztaisa labu, vēsturisku filmu, tāpat neviens neko neizdarītu, jo nav pieredzes. Jā var  uzņemt interesantu  mazbudžeta filmu, kas   festivālos un dažādos konkursos pat gūst uzvaru. Nauda ir viena medaļas puse, otra ir ideja, varēšana un lietu izpratne.”

- Runājot par naudu, pastāv viedoklis, ka Latvijā nekad nevarēs atpelnīt filma, kas ir izmaksājusi  divus līdz trīs miljonus latu. Ja mēs gribam tādu lielbudžeta kinofilmas taisīt, tad ir jādomā, lai tās varētu pārdot ārpus Latvijas. Kādai tai būtu jābūt, jo, piemēram, nevienu no pēdējo gadu spēlfilmām mēs uz ārzemēm īsti nevaram pārdot.
Tā nav tikai Latvijas, bet arī Eiropas problēma, jo tik mazai auditorijai uztaisīt ļoti labu liela izmēra kino darbu nekad neatmaksāsies. Mums neatmaksājas arī kultūras nami un dziesmu svētki, šai lietai jāpieiet no tāda skatupunkta. Ideāli būtu, ja mēs varētu uztaisīt tādu filmu arī no biznesa viedokļa, bet ja mēs runājam par vēsturisko un kara tēmu, tad ir jāizdomā kāds ļoti labs āķis, kas varētu interesēt. Piemēram, tālajā Ķīnā kāpēc gan kādam gribētos zināt par Latvijas atbrīvošanas cīņām? Viņiem vajadzīgs cilvēcisks stāsts. Stāsts latviešu kino visbiežāk klibo. Mums ir divas problēmas: latviešu operatori ar vizuālo darbu un režisori ir labi, bet problēma ir scenāristi  – vienmēr ir diezgan slikts scenārijs, un vēl viena svarīga lieta ir producēšana.

- Nesen izraisījās diskusija par filmu „Kolka cool”, kur parādījās sabiedrībā jautājums, vai šādām filmām vajag piešķirt valsts budžeta līdzekļus nacionālā kino jomā. Vieni saka, ka būtu jātaisa filmas par vēsturiskām tēmām, citi saka, ka par mūslaiku personībām, un ka valsts pasūtījuma naudu nedrīkstētu izšķērdēt. Ja kāds vēlas šādu filmu uzņemt, lai to dara par savu naudu vai piesaista ārvalstu investorus. Kāds ir tavs viedoklis?
Manuprāt tēmām jābūt nodefinētām, un par konkrētām tēmām jābūt konkursam. No otras puses tā būtu propaganda – ja režisoriem kas riebjas, kāpēc viņiem būtu jātaisa tādas filmas? Kopējais skats uz nacionālo kino nav īsti nodefinēts. Nacionālajam kino centram būtu jādefinē ne tikai mākslinieciskie aspekti, bet arī tēmas.

- Sanāk, ka mums Latvijā nav kino politikas?
Latviešiem diemžēl bieži vien klibo šādas lietas. Teikšu godīgi, ir diezgan slikti ar kino politiku. Katrs var taisīt, ko grib, bet uz konkursu ir tā saucamās publiskās prezentācijas. Mēs lēnām ejam uz priekšu, bet ja daļai no pasūtījuma tēmas būtu nodefinētas, tas būtu interesanti. Piemēram, tēma „Latgales attīstība” – tad nu režisori aizbrauc uz turieni, izpēta visu un iedod dažādus redzējumus, nu tie, kas grib piedalīties. Tad arī var dabūt labākus vai sliktākus scenārijus par Latgali, bet tagad jau nes scenārijus par ko vien grib, viens par Kolku, otrs par Latgali.”

- No Latvijā tapušajām filmām ārvalstu festivālos visbiežāk nonāk dokumentālās vai animācijas filmas. Kā tu izskaidro Lailas Pakalniņas filmu panākumus?
Jaunā paaudze ir pēc Padomju laika radušies cilvēki, kas ar kino nodarbojas. Laila ir starp šo robežu. Galvenais ir iekļūt festivālā. Es uzskatu, ka tikpat labas filmas, kādas ir Lailai, tagad ir daudziem latviešu režisoriem. Ja pa dokumentālo kino ir runa, tad kādus 10 – 15 režisorus, pilnīgi līdzvērtīgus no mākslinieciskā skatupunkta varētu nosaukt. Laila veiksmīgi atrada festivālu formu. Festivāli vispār ir  atsevišķs darbs. Tur ir jābrauc, jārunājas, jāreklamē sava filma, jāveido kontakti, tas ir darbs, kas ne visiem režisoriem un producentiem patīk. Laila pie tā ir piestrādājusi un tādā veidā tur arī tiek. Kādam kinofestivālam vajag Austrumeiropas pārstāvi, viņi domā, ko lai paņem – pazīst Lailu, tad piedāvās viņai.

- Aprīlī būs Rīgā notiks Kristapa kinofestivāls. Kāds ir tavs redzējums par dokumentālajām un mākslas filmām, kuras rādīs šajā festivālā un būtu vērts noskatīties?
Roberta Rubīna (viņš ir jauns puisis, kas ir strādājis televīzijā un tagad pievērsies dokumentālajam kino) – „Kā tev klājas Rudolf Ming?” par divpadsmitgadīgu puisi, kas taisa savas filmas, un šī man likās tāda sirsnīga un ļoti laba dokumentālā filma. Pats vēl neesmu redzējis, bet ļoti interesanta varētu būt Jevģenija Paškevica „Golfa straume zem ledus kalna”. Viņš 14 gadus šo filmu filmēja. Tā ir par savdabīgām attiecībām, bet mani tieši interesē tas, kāda beigās izskatās filma, kas veidota 14 gadus.

- Kur un kā  var redzēt Latvijā uzņemtās filmas?
Tas ir sāpīgs jautājums, ko vēlējos atrisināt ar Eiropas projektu, kas diemžēl netika apstiprināts. Es gribēju uztaisīt kinobusu, kas brauktu pa Latviju un rādītu  filmas, jo man liekas, ka lielākā problēma latviešu kino nav tas, kā saražot, kā dabūt naudu savai filmai, bet gan šo filmu izrādīšana. Mēs ar Daini Kļavu uzfilmējām filmu, kur bija dzīvā mūzika, kas beigās sanāca kā šovs un Cēsīs uz pilskalnu atnāca skatīties pusotrs tūkstotis skatītāju. Ja paņemtu DVD un noskatītos, tas būtu pavisam kas cits. Problēma Latvijā ir ar kino izplatīšanu, sākot ar DVD un beidzot ar kino. Kāpēc gan Latvijā lamā kino? Jo lētāk ir nerādīt kādu filmu.

- Bet ir daudz labu dokumentālu un animācijas filmu, kuras netiek izdotas DVD, bet ārzemēs ir ļoti daudz latviešu, kas būtu šo mērķauditorija.
Es uzfilmēju filmu „Bēgums” (pieejama arī DVD), un 18.novembrī veikalu tīkls „Maxima” bija izdomājis, ka reklamēs Latvijas preci, un es viņiem arī iedevu savu DVD, lai tirgo. Viņi saka, ka varu prasīt par to latu vai pusotru, veikalā to pārdos par deviņiem latiem, jo dārgāk neviens nepirks. Nav nemaz tik lēti uztaisīt labu, skaistu DVD, labi, ja nopirks kādus tūkstoš gabalus, taču tajā tad jāiegulda krietni daudz naudas. Dokumentālais kino arī citur pasaulē top tādās mazās kinostudijās. Kino centram tāpat būtu jāizdod DVD viss tas, ko rādīs Kristapa festivālā un kam tika veltīti valsts līdzekļi, lai filmas būtu pieejamas. Tagad bibliotēkās šo to var skatīties, bet tas būtībā ir nesakārtots valsts politikas jautājums.