Kad vēsture ir sirdslieta
Ar Latvijas Televīzijas raidījumu cikla „Ielas gaŗumā” veidotāju Lilitu Eglīti sarunājas Gundega Saulīte    22.03.2017

 

Šogad pirmo reizi notika balvas „Rīgas metrs” piešķiršana. Jauniešu iniciatīvas grupa lika pamatus jaunai un tik ļoti vajadzīgai tradīcijai – izcelt un novērtēt darbus, kas veido pilsētvides procesus un stāstus, rosinot un iedvesmojot jaunu projektu radīšanu. Šī neatkarīgā pilsētvides procesu balva bija pavisam konkrēta un reizē nosacīta – pilsētas etalons – metalla mērlente – „Rīgas metrs”. Apbalvoto vidū televīzijas žurnāliste Lilita Eglīte – viņai īpaša balva  par ilggadējo, sabiedrībā iecienīto un augstu vērtēto izzinošo raidījumu ciklu „Ielas gaŗumā”. Balvas formulējums – Mūža ieguldījums, bet man pretī sēd dzirkstoša, jauneklīga būtne, kuŗai sava raidījuma labā nekas nav par grūtu, - urbties cauri archīvu materiāliem, satikties ar vēstures pētniekiem un katras konkrētās ielas iedzīvotājiem, izlasīt neskaitāmas Rīgas senatnei un tagadnei veltītas grāmatas. Lai pēc tam ar patiesu ieinteresētību vēstītu skatītājiem par ielu vēsturi un ļaudīm, kas te dzīvojuši vai dzīvo šobrīd.  Kaut arī Latvijas Televīzijā Lilita strādā jau kopš pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākuma un šai laikā daudz interesanta piedzīvots, šoreiz mūsu saruna Mūža balvas sakarā risinājās par raidījumu ciklu „Ielas gaŗumā”.

Vai apbalvojums „Rīgas metrs” nāca negaidīti?

Jā, tas bija ļoti negaidīti. Mārtiņš Eņģelis, šīs idejas autors, pirms neilga laika satiekoties, teica: „Es jau jums gribēju zvanīt…”  Viņš izstāstīja par „Rīgas metra” ideju, kas man šķita ļoti laba, jo atspoguļo sabiedrības ieinteresētību un aktivitātes pilsētvides veidošanā. Tur bija izraudzīti tādi projekti, kas, manuprāt, ir ļoti nozīmīgi, kaut vai  festivāls „Komēta”, mana ļoti mīļotā Bolderājas grupa; ārpus Rīgas ievērību guva arī Ruckas muižas projekts, tāpat Žaņa Lipkes mūzeja Rīgā aktivitātes, Lielo kapu draugu kopa. Projektus bija iespēja pieteikt, par tiem bija arī sabiedrības balsojums internetā, bet pieci jauni cilvēki, kas ieinteresēti pilsētvides problēmās, izvēlējās laureātus. Nominantu un laureātu  apsveikšana bija patiesi sirsnīga; neatceros, kur vēl citur tik neviltotu attieksmi būtu  izjutusi. Man tas bija mazliet mulsinoši – par mūža ieguldījumu. Bet  „Ielas gaŗumā” es taču veidoju, lai cilvēki zinātu ko vairāk, lai rastos iedvesma kaut ko darīt pašiem, izpētīt savu māju un apkārtni, darīt kaut ko vēl tālāk. Protams, saņemt šādu balvu ir pagodinoši un ļoti skaisti, man prieks par to. 

 

Cik ilgs mūžs tad ir televīzijas raidījumam „Ielas gaŗumā”?

Viss sākās 2003. gada janvārī, tātad nākamajā gadā būs 15 gadi. Tur ir veselu Rīgas rajonu vēsture. 

 

Varbūt jātaisa raidījumam otrā daļa – pārcilājot jau reiz rādīto, paskatīties uz šīm vietām no šodienas skata punkta?

 

Esmu  par to nopietni domājusi – mūsu pirmos raidījumus daudzi jaunieši nav redzējuši, jo bija vēl par mazu vai vispār nebija vēl piedzimuši. Internetā mūsu archivs sākas tikai ar 2012. gadu. Tāpēc būtu interesanti iet pa savām pēdām.

 

Cik liela grupa strādājat pie raidījuma sagatavošanas?

 

Protams, ir autori, tagad ir daudz jaunu vēsturnieku, kuŗi labprāt iesaistās, ir  režisore Liene Žeimunde, videoinženieris Ģirts Ģērmanis, ikreiz  divi operatori –  visbiežāk Mārtiņš Priežkalns, Ēriks Kraiņevs, Harijs Katlaps, Normunds Pavlovskis vai Mārtiņš Šalmis – un vēl ļoti daudz cilvēku,  kas piedalās raidījuma veidošanā.

 

 

Tiek filmēta pastaiga pa Iļģuciema ielām kopā ar Raimondu Paulu 

 

Un tu pati, kas esi tu?

Redaktore, raidījuma vadītāja, autore…

 

Kā izdodas ikreiz atrast īstos cilvēkus, kas stāsta par savas ielas, sava nama vai savas ģimenes vēsturi?

 

Man ir ļoti veicies, turklāt vairākos aspektos. Pirmkārt, kad sākām, vēl bija dzīvi notikumu tiešie liecinieki vai arī tādi, kam bija stāstījis kāds  ļoti tuvs cilvēks. Otrkārt, es satiku ļoti labus konsultantus, izcilus Rīgas pazinējus. Piemēram, Zigmunds Skujiņš, stāstnieks ar fenomenālām zināšanām, Andrejs Holcmanis, kuŗš izcili pārzināja architektūru. Šie cilvēki man ļāva atkāpties tālāk pagātnē un neklātienē satikties ar cilvēkiem, kas jau bija Mūžībā, bet kuŗi bija pētījuši Rīgas vēsturi līdz pēdējam sīkumam, piemēram Aleksandrs Jansons, ko iepazinu, pateicoties Andrejam Holcmanim, arī Valērija Sieciniece, kas savulaik bija kājām apstaigājusi visas vecās muižiņas, nomales, Rīgas priekšpilsētas, tikusies ar cilvēkiem. Par viņu man stāstīja Vaida Villeruša, kuŗa kopā ar Siecinieci bija gājusi šais gaitās. Un Valērijas Siecinieces archīvs, kas saglabājies rokrakstā, man arī bija viens no izziņas avotiem.  Desmit gadus mēs staigājām pa ielām kopā ar mūsu privātvēsturnieku Voldemāru Eihenbaumu. Un vēl, izstaigājot ielas, es satiku ļoti daudz cilvēku, kuŗi bija krājuši atmiņas un vēstures liecības. Jo tālāk mēs aizejam, jo šādu cilvēku kļūst mazāk, un arvien biežāk nākas dzirdēt: „Vai, cik žēl… kad vēl bija dzīvs tas un tas, tagad viņa vairs nav…”

 

  

Nu jau šis raidījums pieder mūsu kultūrvēsturei.

Izstaigājot ielas kopā ar Pitu Andersonu

 

 

Un, protams, man ļoti noderēja manas vecvecmāmiņas stāsti. Kad bērnībā aizbraucu pie viņas uz laukiem Jaunsaulē, viņa man stāstīja par 1905. gadu, par Bermonta laikiem, par I pasaules kaŗu. Viņa, tāpat kā daudzi latvieši 19. un 20. gadsimta mijā piecpadsmit gadu vecumā bija atnākusi kājām uz Rīgu no Biržiem, apmetusies Grīziņkalnā. Tur piedzima mans vecaistēvs. Un tieši viņa – Lūcija Otīlija Mengots – mani ieinteresēja par vēsturi, to tikai tagad  īsti novērtēju. Un tajā laikā, kad vēstures grāmatās rakstīja kaut ko citu, man bija ļoti skaidrs un patstāvīgs priekšstats par notikumu gaitu. Tas bija ļoti ietilpīgs vēstījums, kas manī bija nogulsnējies, lai es attiecīgā brīdī varētu to izmantot. Un konkrētās Rīgas ielās man bija krājumā atmiņā noglabātās vecvecmāmiņas stāstītās epizodes, arī tās esmu raidījumos izmantojusi.

 

 

(Cik labi, ka paguvām nofilmēt!) Kopā ar mākslas zinātnieku Jurģi Skulmi 

 

Vēl jāpiemin lieliskie palīgi – apkārtnes bibliotēku darbinieki, kas vākuši un sakopojuši ziņas un atmiņas. Beidzamā laikā ir izdots daudz atmiņu grāmatu, arī ārzemēs dzīvojošo  rīdzinieku atmiņu. Šajās grāmatās var atrast brīnumu lietas! Nu kaut vai tagad, gatavojot raidījumu par Krustabaznīcas ielu, lieti noderēja Artura Heniņa romāns „Čiekurkalna Volda akselbantes” par latviešu strēlnieku komandieri Voldemāru Ozolu, visumā kontraversālu personību. Ir gadījies arī tā, ka ieliekam feisbukā ziņu – interesējamies par kādu konkrētu rajonu, vai kāds kaut ko zina? Un pirmā atbilde pienāk no Kanadas, ar norādi, kur meklēt ziņas. Tas ir brīnišķīgi! 

 

Bet televīzijas techniskās iespējas, gadiem ejot, taču ir mainījušās?

 

Protams, ja mēs salīdzinām technoloģiskās iespējas  pirms gadiem četrpadsmit ar šodienu, progress ir nenoliedzams. Sākumā filmēšanai bija atvēlētas ļoti īsas stundas, bija tikai viens operators. Kad paskatos šos pirmos raidījums, saprotu, ka tīri vizuāli tos varētu vēlēties bagātīgākus. Bet saturiski – nav jākaunas. 

 

Es iedomājos par raidījumu adresātu…

 

Tas vienmēr ir bijis vēstījums par rīdziniekiem. Nav svarīgi , kāda ir viņu konfesionālā piederība, kāda tautība. „Ielas gaŗumā” ir arī stāsti par aizgājušām paaudzēm, kuŗu loma gan Rīgas, gan visas Latvijas vēsturē ir bijusi ļoti svarīga, mēs rīdziniekus  nešķirojam. Arī no šī viedokļa raidījumos atklājas milzīga bagātība.

 

Un tomēr – ir taču arī grūtības?

 

Jāatzīst, ka ar katru nākamo reizi kļūst arvien grūtāk. It kā jau atvieglo tas, ka ikkatra iela, katrs rajons ir ar savu vēsturi, daudz kas arī sasaucas. Tāpēc es mēģinu mainīt savu „pastaigu” virzienus, lai arvien būtu jaunatklājuma prieks. Mūsu temu loks ir plašs – vēsture, kultūra, literatūra, architektūra, personības, sadzīves kultūra. Netieši šai lokā ienāk arī polītika, industriālais mantojums, šodienas rūpniecība –no tā nevairāmies. Tagad būs raidījums par Rīgas pirmo elektrostaciju TEC 1. Visas vietas un temas krustojas kultūrvēstures aspektā, ir jādomā, kā viena raidījuma robežās no vienas temas pārslēgties uz nākamo, kā uzturēt vēstījuma spraigumu. Tas nav vienkārši arī operatoriem. Protams, gribētos, lai katras ielas un nama filmēšanai būtu iespējams izvēlēties visatbilstošāko gadalaiku un vislabāko gaismu. 

 

Pēdējā laikā raidījums mūs izved arī ārpus Rīgas. Cik aizrautīgi bija izsekot gleznotāja Jaņa Rozentāla pēdām Saldū vai neklātienē izstaigāt Jūrmalu!

 

Ārpus galvaspilsētas cilvēki vairāk dzīvo kopā vairākas paaudzes, tāpēc tur ir vieglāk, bet ir citas problēmas. Cilvēkiem šķiet, ka tas, ko viņi zina, nav nekas īpašs. Lai gan tagad, kad ir redzējuši iepriekšējos raidījumus, mūsu sarunu biedri jau apmēram nojauš, kas mūs interesē. 

 

Kad skatījos trīs serijas par Igaunijas pilsētu Tartu (Tērbatu), gribējās iesaukties: „Tas taču jāzina katram latvietim!” 

 

Man pašai tā bija ļoti interesanta atgriešanās, jo kādreiz Tartu diezgan bieži apmeklēju, biju pārliecināta, ka pilsētu pazīstu diezgan labi. Bet tad, kad sāk šķetināt vēstures pavedienus, ir no svara sastapt vietējos cilvēkus, kas mūsu centienus izprot un spēj palīdzēt. Tartu tā bija Ilze Salnāja, es priecājos, ka viņa spēja „piespēlēt” mums tieši to, kas vajadzīgs. Rezultātā izveidojās trīs stāsti par Tartu: mums bija stāsts par „Zupas  pilsētu” – rajonu, kuŗā ir Ķirbju, Kartupeļu un Burkānu ielas, par Karlovu un, protams, par Tartu centru ar Universitāti. Tur bija tik daudz atklājumu! Varējām pamācīties, kā ar kultūrvēsturisko mantojumu tiek galā igauņi, kā viņi to aktualizē. Savukārt Lietuvā, kad „staigājām” pa Viļņu, laimīgā kārtā sanāca tā, ka varēja atbraukt rakstniece Kristina Sabaļauskaite (viņa dzīvo Londonā), plaši atzīto vēsturisko romānu rakstniece. Un izstaigāt Viļņu kopā ar viņu, tas bija fantastiski! Turklāt varējām to nofilmēt un parādīt skatītājiem.

 

Latvijā ārpus Rīgas filmēšanai izvēlos ne tos populārākos ceļojuma galamērķus, līdz kuŗām cilvēki neaizbrauc. Teiksim, aizbrauc līdz Rēzeknei, taču līdz Ludzai – krietni retāk, līdz Viļakai – tikai tad, ja ir īpaša vajadzība. Man ir interesantas tādas vietas. Nu kaut vai Durbe, kuŗai visi brauc gaŗām, steidzoties uz Liepāju.

 

Tagad savu kārtu gaida tādi Rīgas rajoni kā Pleskodāle un Šampēteris. 

 

Vai tos filmēsiet tad, kad Pārdaugavā ziedēs dārzi?

 

Būtu jau skaisti, bet tas jaukais ziedoņa laiks ir tik īss. Turklāt nekad precīzi nevar paredzēt, kad īsti ziedonis atnāks, visi jau grib, lai viņu ielu nofilmē tieši tad. Un ja nu vēl līst lietus? Man patiešām ir žēl, ka  dažas ielas nācās iemūžināt nepavisam ne tai jaukākajā gadalaikā. Tāpēc priecājos par gaŗajiem Latvijas rudeņiem, un pēdējā laikā tādi tiešām bijuši. Mēs tad varam daļu materiāla safilmēt „uz priekšu”. 

 

Ir liels prieks, ka pēdējā laikā radīti vairāki tūrisma maršruti, kas atvasināti vai iedvesmojušies no mūsu darba. Atdzīvojas it kā piemirstas territorijas, kaut vai Daugavgrīvas cietoksnis. Priecājos, ka jaunieši, kas apmetas uz dzīvi vienā vai otrā nomaļā pilsētas rajonā, tur dibina savas apvienības, un viņiem ļoti interesē konkrētās vietas vēsture. Mēs varam būt viņiem ļoti noderīgi ar to informāciju, ko mums izdevies uzkrāt.