“Es esmu runājusi. Elvīra Baldiņa”
Gundega Saulīte    16.08.2022

 

 

Šāds nosaukums izraudzīts režisores Virdžīnijas Lejiņas un operātora Jāņa Rēdlicha dokumentālajai filmai par vecāko latviešu aktrisi Elvīru Baldiņu, kuŗai 11. augustā svinējām 103. dzimšanas dienu. Jaunās filmas pirmizrāde šai datumā notika J.Misiņa bibliotēkā Rīgā un tajā piedalījās arī pati jubilāre. Absolūti unikāls latviešu kultūras notikums! 

 

Elvīras Baldiņas vārds teātŗa aprindās un visplašākajā sabiedrībā komentārus neprasa. Dzimusi Kraukļu pagastā neatkarīgās Latvijas valsts pirmajā rudenī, mācījusies Cesvaines ģimnazijā un Latviešu aktieŗu arodbiedrības teātŗa skolā,  darbojusies Latvju drāmas ansamblī. No 1945. līdz 1992. gadam, kad teātri likvidēja, strādājusi Jaunatnes teātrī, kur viņas personības gaišums un garīgais spēks ietekmējis vairāku paaudžu skatītāju ētiskos un estētiskos ideālus.

      

Elvīras Baldiņas garīgo apvārsni veidojusi latviešu dainu pasaule. Uz katru notikumu vai norisi, uz katru līdzcilvēka darbošanos, viņas krājumā ir atbilstīga četrrinde. Jautāta, cik dainu viņa īsti zinot, Elvīra šķelmīgi atbild: “Nezinu. Reiz mēģināju saskaitīt, bet pēc trešā tūkstoša man apnika…” Ilgu gadu gaŗumā tieši šī prasme īstajā brīdī teikt īsto tautasdziesmu Elvīru  padarīja par iecienītu izvadītāju, kad pēdējā gaitā jāpavada kāds tuvinieks. Kolēģi puspajokam viņu dēvējuši pat par sarkano mācītāju, jo tas aizsācies laikā kad Tēvzemē komūnistu ideoloģija centās mazināt un ierobežot mācītāju darbību. Bet latvju daina, Elvīras Baldiņas izraudzīta un skandēta, arī sēru brīdī sniedza gaišu mierinājumu pavadītājiem. 

      

Kad pirms trim gadiem Rīgas Latviešu biedrībā svinējām Elvīras Baldiņas  100. jubileju, viņa visiem saviem apsveicējiem novēlēja gaŗu mūžu, jo dzīvot ir tik interesanti. 

      

Režisore Virdžīnija Lejiņa pēc šīs gadsimta jubilejas sāka mērķtiecīgi filmēt un vākt materiālu, lai atainotu šī neparasti bagātā un skaistā mūža atspulgu filmas lentē. Kino epizodēs redzam gan aktrises tēva māju apciemojumu, gan atmiņas par Kraukļu pamatskolu un Cesvaines ģimnaziju. Kādā vakara stundā kopā ar Elvīru Baldiņu veŗam smagās Latvijas Mūzikas akadēmijas durvis, kur savulaik Konservātorijas telpās ritējušas teātŗa skolas mācības, un viņa atslēgu glabātājai skaidro, ka te viņas mazdēls Toms Ostrovskis ir profesors.  Par īpašo garīgo saiti ar vecomāti Toms Ostrovskis stāsta arī no kino ekrāna. 

      

Filmā sajūsmina tās veidotāju – režisores un operātora – prasme vienkāršus skatus pasniegt tā, lai tie raisītu plašu tēlainību un daudznozīmību. Kaut vai, piemēram, putojoši jūras viļņi sākumā un rāmā vakara saule filmas finālā. Sākuma ainā uz balto viļņu fona – Elvīra Baldiņa ar divriteni, viņa vēl noskandina zvaniņu, tātad stāsts sākas. Un nemaz negribas ticēt, ka mūsu priekšā pie velosipēda ir simtgadniece, Latvijas likteņa līdzgaitniece. 

      

Profesionālā prasme atraisīt filmas varoni  dzīvam un trāpīgam dialogam ar skatītāju uz ekrāna uzbuŗ neikdienišķi spēcīgu un bagātu personību. Bez liekas koķetērijas, skaidri un nepārprotami Elvīra formulē savus dzīves principus. Par brīvu personību, kas arī pirms Atmodas, tāpat kā visa mūsu tauta, nav miegā snaudusi. Par to, ka nejūtas drosmīga, bet nekad ne no kā nav baidījusies. Par latvju dieviņu, kuŗš tepat mūsu vidū un cilvēku saskarsmē vien dzīvo. 

      

Arī savos cienījamos gados jubilāre iet ļaudīs, jo viņau patiesi interesē jaunumi latviešu kutūras norisēs. Gan Nacionālajā mākslas mūzejā, gan jauno mākslinieku izstādēs, gan Jaunā Rīgas teātŗa izrādēs, tāpat viņa vēlas redzēt Rīgu, kad tā staro, novembŗa vakaros gaidot Valstssvētkus. Viņai ir ko pārspriest ar dažādu paaudžu ļaudīm, visur viņu saņem kā gaidītu viešņu, tā vien šķiet, ka ap Elvīru arvien staro milzīga mīlestības gaisotne. Ne velti  arī uz dzimšanas dienas kinoseansu bibliotēkas otrajā stāvā Elvīru uznesa dziedošu Latvijas aktieŗu pulks, skaļi dziedot draiskulīgu Raimonda Paula dziesmiņu. Un katram no viņiem – Vilim Daudziņam, Mārcim Manjakovam, Artim Robežniekam, Gundaram Āboliņam ir savs stāsts par saikni ar jubilāri.

      

Elvīras Baldiņas stāstījuma viedumu uzsveŗ arī atsevišķās ainās izmantotās  latvju zīmju kompozicijas, par ko filmā gādājis diziners Valdis Celms. 

 

Katrā ziņā pieminams ir arī dokumentālā materiāla izmantojums filmas audumā. Smalkjūtīgs un neuzbāzīgs, gaumīgs un lietpratīgs, lai uzsvērtu filmas varones vietu mūsu tautā vai pasaules laika ritējumā kopumā. 

      

Šī kinodarbs nozīmi ir grūti par augstu novērtēt. “Es esmu runājusi. Elvīra Baldiņa” ir darbs par latvisko spēku, par gara lielumu un dvēseles dāsnumu. Tas ir kā aktrises autografs, atskatoties uz daudzveidīgo un bagāto mūža veikumu. Un reizē tas ir arī piemineklis skaistai un spēcīgai sievietei, kas ietekmējusi tik daudzus sava laika biedrus. Paldies Virdžīnijai Lejiņai par māksliniecisko vērīgumu un Jānim Rēdlicham par aso skatienu!