Brīvības piemineklis, Nākotnes nams... parallēles
Ligita Kovtuna    24.11.2015

 

Laika un BL redakcija ir saņē­mu­si Rīgas Būvvaldes vadītāja In­­gus Vircava parakstītu atbildi uz mūsu lūgumu sniegt paskaidrojumu par Okupācijas mūzeja Nākot­nes nama rekonstrukcijas kavēša­nas iemesliem, resp., Būvvaldes atklāto defektu jeb novēršamo trū­­kumu aprakstu. Atbildes teksts – uz piecarpus lappusēm. Raudzīsim pētīt.

 

Bet vispirms – šā gada 18. no­­vembrī apritēja 80 gadi Brīvības piemineklim, mūsu brīvības un ne­­atkarības simbolam. Vēsture lie­cina, ka ar tā būvi nemaz nav gājis viegli un vienkārši, no idejas, kas radās 1921. gadā un Ministru kabineta attiecīgā lēmuma 1922. gada 27. jūlijā līdz atklāšanai 1935. gada 18. novembrī aizritēja, tātad, 14 ga­­di. Kopš Nākotnes nama ieceres un lēmuma 2007. gadā līdz šim brī­d­im aizskrējuši astoņi gadi. 1923.gadā tapa “Noteikumi par Brīvības pieminekļa projekta izstrādāšanas sacensību”, bet iepriekšējā gadā, pēc minētā Ministru kabineta lē­­muma jau bija noticis konkurss un 12. oktobrī pieņemts lēmums, ka pieminekli cels pēc Eižena Laubes projekta. 1923. gada 5. aprīlī valdībai tika iesniegta visa nepieciešamā projekta dokumentācija, bet pēc  20 dienām, tātad 25. aprīlī, valdība saņēma... vēstuli, ko bija parakstī­juši 57 latviešu radošās inteliģen­ces pārstāvji no dažādām mākslas un polītikas jomām, tostarp, Ģe­­derts Eliass, Kārlis Skalbe, Arveds Švābe, Emilis Melngailis, Milda Brechmane-Štengele u. c.

 

Vēstule teikts: Projekts nav nekas cits kā pa­­rasta kapu pieminekļa materiāls palielinājums, tanī nav nekādas ga­­­rīgas vērtības (..). Šāds piemineklis nedotu nekādu liecību nākama­j­ām paaudzēm, ne arī ārzemniekiem par mūsu varoņu pagājušām cī­ņ­ām. Rezultātā 1923. gada 16. au­­gustā seko lēmums darbus pār­­traukt un izsludināt jaunu kon­kur­su. Sekoja astoņi ķīviņu un sav­starpēju ķildu gadi, kuŗu rezultā­-    tā divi draugi un izcili tēlnieki – Kār­lis Zāle un Teodors Zaļkalns –  kļu­va par nesamierināmiem ie­­naidnie­kiem.

 

...Citāts no architektu vēstules šā gada pavasarī: Mūsu ierosinājums – atstāt mierā Strēlnieku laukuma ansambli! To nepieciešams sakopt un atbrīvot no degradējošām funk­ci­jām, kā tūristu autobusu stāvvieta, alus būdas un apšaubāmas kvalitā­tes reklāmas plakātiem.

 

Represēto pilsoņu savāktos līdzek­ļus ierosinām novirzīt vienam ob­­jektam – Stūŗa mājas atjaunošanai. Parakstījuši Zaiga Gaile, prof. Jānis Krastiņš, Pēteris Blūms, Andis Sīlis u. c. – pavisam 20 architekti...

 

Kādā no daudzajām preses kon­ferencēm, kas aizvadītā pusgada gaŗumā tikušas rīkotas sakarā ar darbu kavēšanos (kavēšanu?), San­d­ra Kalniete, polītiķe, kas pati nāk no t.s. radošajām aprindām, teica apmēram šādi – zinu, ko nozīmē profesionālā greizsirdība radošo profesiju pārstāvju vidē. Simt­pro­centīgi piekrītu viņas “aizdomām”!

 

Un nu nākamā parallēle. Minē­tajos 1923. gadā pieņemtajos val­­dības Noteikumos bija noteikta arī pieminekļa atrašanās vieta – Brī­vības bulvārī starp Raiņa bulvāri un kanāļa tiltu. Rīgas dome nāca klajā ar viedokli, ka tam jāatrodas kādā no četrām citām vietām – Esplanādē, Čakstes laukumā, ie­­­pretim Rīgas pilij, Daugavmalā vai Uzvaras parkā. Brīvības pieminek­ļa komiteja pieņēma kompromi­su – labi, Daugavmalā! Rīgas kun­gi, pašiem vien zināmu apsvēru­mu pēc, mainīja domas – nē, Dau­gavmalā neder, jo traucēs satiksmi, un piedāvāja Ķīpsalu... Pa tam laikam notika arī diskusijas ar pa­­rakstu vākšanu (Sic! – atkal para­llē­le!) un 1930. gadā beidzās kon­kurss, kuŗā uzvarēja Kārlis Zāle.

 

Bet nu nav grūti izlobīt nākamo parallēli – Rīgas domes nekonsek­vence. Attiecībā uz Nākotnes namu pilsētas galva Nils Ušakovs ir iz­­teicies nepārprotami – Okupācijas mūzejs ir atbalstāms un Rīgas dome ir dziļi ieinteresēta, lai ātrāk sāktos darbi (lasiet arī mūsu laik­raksta nr. 21), taču Būvvalde ne­­mitējas izvirzīt aizvien jaunas pra­sības un pārcelt termiņus. Visu “vaiņago” I. Vircava gaŗās vēstules pēdējais teikums: “Lai Attīstītājs (tātad – “Valsts Nekustamie īpa­­­šu­mi” – L.K.) varētu saņemt tie­s­isku un pozitīvu lēmumu no Būv­valdes (būvatļauju ar atzīmi par projektēšanas nosacījumu izpildi), būvprojekta „Okupācijas mūzeja rekonstrukcija” risinājumam ir jā­­saņem pozitīvs atzinums no Rī­­­gas pilsētas architekta biroja”. Biroju vada Gvido Princis. Tātad – bez Prinča kunga labvēlīga lēmu­ma ni un ni? Un vai nesanāk tā, ka galvaspilsētas galvenais architekts var atļauties nerespektēt Rīgas pil­sētas galvas stratēģisko līniju un vēl arī Valsts prezidenta viedokli? Un vēl arī valdības lēmumus? Tie visi, kā zināms, ir pozitīvi attiecībā uz Nākotnes nama projektu. 

 

Būvvaldes atbildi redakcija lūdza komentēt arī Okupācijas mūzeja biedrības valdes priekšsēdi Valte­ru Nollendorfu.

 

“Atgā­dināšu svarīgāko – Nākot­nes nams nepieciešams, lai Oku­pā­cijas mūzejs spētu pilnvērtīgi strā­d­āt un pildīt savu misiju: apzi­nāt, pētīt, skaidrot un pieminēt totali­tāro okupācijas varu noda­rījumus Latvijas tautai, valstij un zemei laikā no 1940. līdz 1991. ga­­­dam; glabāt Latvijas tautas vēstu­­risko atmiņu par okupāciju; infor­mēt un izglītot Latvijas un citu valstu sabiedrību par Latvijas oku­­pācijas perioda vēsturi un oku­pā­cijas sekām, lai stiprinātu Latvijas valsti un tās pie­derību pasaules brī­vo un demo­kratisko valstu sai­mei.

 

Misijas pilnīga izpilde nepie­cie­šama tieši tagad, kad Latvijai jā­­sastopas ar Krievijas informatīvā kaŗa centieniem Latvijai un pasau­lei uzspiest savu versiju par Hitle­ra-Staļina paktu un tā sekām Lat­vijā. Tāpēc, ar visu cieņu architek­tūrai, saistošajiem noteikumiem un kompetencēm, uz kuŗām at­­saucas Rīgas būvvaldes vadītājs, bet pēc trim gadiem pagaidu tel­pās, Mūzejam beidzot jāļauj strā­dāt. Tā nav tikai “retorika,” kā nie­cinoši raksta Būvvaldes vadītājs, tā ir valstiska nepieciešamība, ko at­­zinušas un atzīst visas augstās Lat­vijas amatpersonas.

 

Uzskatot Mūzeja misiju par sva­rīgu, Latvijas valsts 2006. gadā pie­ņēma Latvijas Okupācijas mūzeja likumu, kas Mūzejam dod skaidr­us uzdevumus un to piepildīšanai – piešķir lietošanas tiesības uz mū­zeja ēku. Starptautiski atzītā lat­viešu architekta Gunāra Birkerta projektētā pārbūve un piebūve Nākotnes Nams ir svarīgs līdzeklis Mūzeja misijas pilnvērtīgai pie­pil­dīšanai. Valdības rīkojums celt Nā­­kotnes Namu tika pieņemts jau 2007. gadā. Rīgas pilsētas būvvalde apstiprināja skiču projektu 2008. gadā. 2010. gadā Rīgas pilsēta ap­­stiprināja Latviešu strēlnieku laukuma detaļplānojumu, kas vēl ar­­vien ir spēkā un iekļauj gan plā­-noto Nākotnes Namu, gan tam pieskaņoto Padomju okupācijas upuŗu piemiņas memoriālu. Šo­gad – beidzot pēc četru gadu cī­ņ­ām ar iepirkumu procedūrām un bankrotējošām architektu fir­m­ām – VAS Valsts nekustamie īpa­šu­mi (VNĪ), kuŗa ir atbildīga par Nākotnes Nama celtniecību, bei­dzot iesniegusi technisko projektu Rīgas pilsētas būvvaldē, kur tas atkal iestrēdzis un draud tur palikt vēl gadu ilgāk.

 

Tā Mūzeja misija un veicamais darbs nupat draud pazust paragrā­fu, punktu, uzskatu, viedokļu, juri­disko, administratīvo un birokra­tisko kompetenču labirintā, kuŗā ieved Rīgas pilsētas būvvaldes va­­dītāja atbilde Brīvās Latvijas un Laika redakcijai. 

 

No atbildes izriet, ka ilgi lolotais, plānotais un saskaņotais technis­kais projekts būvatļaujas saņem­šanai Būvvaldē iesniegts mēnesi un dažas dienas par vēlu un pēc jaunā Būvniecības likuma burta ir kļuvis par “jaunu būvniecības ieceri”. Jā­­šaubās, vai tā bija VNĪ “nevēlēša­nās,” kā ironizē Būvvaldes vadītājs, projektu iesniegt laikā, drīzāk – kļūda. Kļūdas var labot, bet tās var arī izmatot. Veicot jaunus projekta izvērtējumus, Valsts kultūras pie­minekļu aizsardzības inspekcija (VKPAI) un Rīgas vēsturiskā cen­t­ra saglabāšanas un attīstības pa­- ­­do­me (RVC padome), abas balso jo­š­ās valsts institūcijas, principā ap­­stiprina savus agrākos atzinumus.

 

Rīgas pilsētas architekts, kuŗa ko­­lēģija ir padomdevēju institūcija, turpretī, 8. septembrī sniedz atzinumu, kas pretējs iepriekšējiem kolēģijas un Rīgas pilsētas architekta atzinumiem, turklāt cita star­pā argumentējot ar ēkas “neiede­rību Vecrīgas ainavā un panorā­mā,” kas it kā būtu RVC padomes kompetencē. Rīgas pilsētas architektam bija iespējams palīdzēt no­­vēlotās iesniegšanas kļūdu labot; tā vietā viņš izvēlējās to izmantot, turklāt – iesniedzot savu atzinu­­mu Būvvaldei divas dienas pirms jau tā pagarinātā termiņa beigām. Un Rīgas pilsētas attīstības departaments, savukārt atzīstot, ka šis fakts Būvvaldei rada “objektīvus šķēršļus lietas izskatīšanai,” pagarina administratīvā akta izdošanas termiņu par vēl astoņiem mēne­­š­iem, gadu pēc projekta iesniegšanas Būvvaldē ...

 

(Būvvaldes vēstulē las­ām arī šādas rindas: “Būvvaldei  nav jāstrādā kā izglītības institūci­jai, kas (..) uzskaita normatīvo aktu prasības, lai sertificēti projektētāji koriģētu vai papildinātu Būvval­dē iesniegto dokumentāciju.” Nu, tā ir birokrātijas “augstā dziesma” – tā vie­tā, lai meklētu iemeslus un risinā­­juma ceļus tam, ka ap 75% Būvval­dē iesniegto projektu neatbilst pra­­sībām (to Ingus Vircavs ap­­galvoja Latvijas televīzijā), paš­­val­­dības in­­stitūcijas vadītājs kā  tāda kaprīza madāma “atšķiļ” vīz­degunīgu no­­raidījumu! – L.K.)

 

Mūzejs jūtas šajā situācijā kā ķīlnieks, jo ir tikai lietotājs, kas ne­­var tieši ietekmēt celtniecības procesus, tomēr no tiem ir atkarīgs. Kamēr turpinās rakstīšanās un at­­rakstīšanās, Mūzejs jau ceturto gadu dzīvo pagaidu telpās, kuŗas spēj uzņemt labi ja ceturto daļu no vecajās telpās uzņemto apmeklē­tāju skaita, astoto daļu no Nākot­nes Namā iespējamās kapacitātes. Tas nozīmē šo tiesu mazāk cilvēku, kas iepazīstas ar Latvijas likteņiem okupāciju laikā, mazāk iespēju izglītot un skaidrot. Mūzeja misiju var traucēt un aizkavēt visādos veidos, no kuŗiem tagadējais labi­rints likumības burta aizsegā ir  pats viltīgākais.

 

Mūzejs joprojām ir gatavs pie­da­līties konstruktīvās publiskās dis­­ku­sijās un tiešās sarunās par Nā­­kotnes Namu, lai saglabātu Birker­ta ēkas saturisko un simbolisko in­­­teg­ritāti un lai 2018. gadā – Latvijas simt­­gadē atvērtu atjaunotu Mūzeju.”