Ar vieglo pieskārienu
   08.12.2015

 

Kaspars Pūce, Ko lai dara, tādi laiki, SIA VESTA-LK serijā „Laika grāmata”, 2015. g., 126 lpp.

 

Ne visiem padodas joku stāstīšana un pat citu cilvēku stāstītu joku uzklausīšana. Pats draugu sabiedrībā ne labprāt stāstu jokus, jo jaunākos mūža gados gadījies anekdotes izstāstīt līdz pusei, bet tad aizmirst, kā tas beidzas. Totāla izgāšanās! Nesen mūsu laikraksta redaktorei pie kafijas tases nācās nule izstāstītu anekdotu atkārtot, līdz tas man pielēca. Atkal blamāža! Visļaunāk ir, ja neizdevušos joku iesāk ar vārdiem: „Es jums izstāstīšu labu joku.” Reiz Bavārijas ciematā Ainringā kādā svētdienas pēcpusdienā izklaides sarīkojumā konferansjē afišā bija pieteikts kā joku stāstītājs (Humorist). Nekad vēl neko tik jocīgu nebiju dzirdējis, un ciema ļaudis ar saviem skopajiem aplausiem humorista kuslos centienus novērtēja līdzīgi.

 

Tomēr ir arī cilvēki, kas prot labi jokoties bez apstājas, tāpēc viņu sarunu biedriem nākas, ja ne nemitīgi smieties, tad smiekliem pa vidu vismaz pasmaidīt. Izteiktākais joku taisītājs un anekdošu stāstītājs, kādu savā mūžā esmu sastapis, bija mūsu dzejas klasiķa Friča Bārdas vienīgais dēls Zigurds. Nopietns un pat niķīgs viņš varēja kļūt tikai tad, kad bija dziļāk ieskatījies glāzē.   Visās citās reizēs viņš visos ap sevi bija omulības un labsajūtas viesējs. Ja saka, ka ābols no ābeles tālu nekrītot, tad te nu bija reize, kad dēls no sava uz romantismu, sapņainību un ideāliem izvirzītā tēva bija aizkritis milzīgu gabalu. 

 

Ilggadējais melburnietis Zigurds Bārda bija neliela auguma vīrs, kam nebija nedz matu, nedz bārdas. Rīdziniekam Kasparam Pūcem, cilvēkam ar visai līdzīgu dvēseles satversmi, lemts būt lielam un plecīgam, bet viņa bārda ir tik kupla, ka to var apskaust ikviens Ziemsvētku vecītis. Kaspars Pūce, kas darbojies par aktieri Dailes teātrī, Latvijas Leļļu teātrī un Rīgas Kinostudijā, mīl vērot pasauli ar humorista aci, un to viņš dara ļoti sekmīgi. Nelielajā grāmatā Ko lai dara, tādi laiki viņš izstāsta atgadījumus iz savas dzīves teātrī, un vienīgais kritērijs pastāstījumu uzņemšanai krājumā liekas bijis, - vai tie būs pietiekami jocīgi. 

 

Pūces stāstījumi ir tieši un nesamāksloti un labi  pakļaujas to pievilcības iemeslu analīzei.

 

Labpatiku lasītājā izraisa jau dažu gabaliņu pirmie teikumi, kas liek noģist, ka autora teiktais nav pārāk nopietni ņemams. „Sākšu ar ievadu,” raksta Kaspars Pūce, un lasītājs pasmaida par viņa ēverģēlību. Vai tad sākt ar ievadu nav tas pats, kas sākt ar sākumu? – lasītājs drusku pārgudri spriež. Bet ar beigām taču nevar sākt! Cita gabaliņa sākums: „Toreiz, tajos skaistajos attīstītā sociālisma gados, lielās Padomju zemes augstākā vadība ļoti rūpējās par valsts drošību.” Te autors laikmetu raksturo ar gluži tādiem vārdiem, ar kādiem to slavēja padomju propaganda, un vēlamais efekts tiek panākts tieši no šī absurda atkārtošanas. Sanāk iespaidīgāk, nekā ja nebūtu aiz šā teksta noģiedamais autora smīns.

 

Ar humoru labi saderīga humora līdzgaitniece ir smeldze. Tādas nekad netrūkst populārās operetēs. Nevar taču no vienas vietas vien smieties, humoram nepieciešams kāds kontrasts vai atšķaidījums. Pūces kontrastējošais elements drīzāk ir klusa rezignācija, kas jau izteikta grāmatas virsrakstā un ar ko autors pabeidz ikvienu titulstāstiņa posmu: „Ko lai dara, tādi laiki!”

 

Pūce, kādreizējais Sibīrijas bērns, ir latviešu patriots, kas pret padomju laika ačgārnībām necīnās aktīvi kā kāds Gunārs Astra, bet kas šīs aplamības reiz izsmējis dziļi sevī un tagad, brīvību atguvušajā Latvijā, tās var izsmiet atklāti. Viņam atmiņā labi palikuši atsevišķi režīma izaicināšanas vai āzēšanas gājieni. Gabaliņā Režisora viltība viņš izstāsta, kā 1971. gada 15. maijā toreizējā Dailes (tagad Jaunā Rīgas) teātŗa ēkā komūnista Arvīda Griguļa lugas mēģinājuma laikā aktieru ansamblis pa atvērtiem logiem pieskandinājis visu Lāčplēša ielu ar Padomijā aizliegto, tomēr lugā paredzēto ”Lai līgo lepna dziesma!” Gabaliņā Kuru roku - valsts valodā? kariķēts kroplā latviešu valodā runājošs krievs. 

 

Simpātiski ir īpaši tādi joku triecēji, kas nevairās pasmieties arī par sevis pašu vājībām vai sevi pakritizēt. Pūce tā dara gabaliņā Vai tās bija ugunskristības? 

 

Pēc cītīgas plostošanas ar kollēgām ar šņabi un vīnu tobrīd vēl 19 gadu vecais teātŗa studijas audzēknis nonāk Rīgas pilsētas atskurbtuvē, bet vēlāk teātrī sasauktas atklātas komjauniešu sapulces dienas kārtībā ielikta „Komjaunieša K. Pūces necienīgā uzvedība”. 

 

Var jau būt, ka „aktieŗa vieta ir bufetē”, kā raksta Pūce, tomēr lietu kārtība nu reiz ir tāda, ka izrādes laikā skatuvē tiek patērēti  tikai viltus stiprie dzērieni, ne īstie. Kādā izbraukuma izrādē mazpilsētas kultūras namā studijas audzēkņi, kuŗu ziņā bijusi ēdienu un dzērienu sagāde, substitūtu vietā nolikuši skatuvē īstu „Kristāldzidro”. Negantniekiem lieli joki, skatoties, kā galvenais aktieris, ar pārsteigtu skatu izdzēris lugā paredzēto glāzi, tūdaļ sniedzas pēc otras, neparedzētas. Turpretim lugas lielākais dzērājs, kas dzīvē nemaz tāds nav bijis, baudas gūšanas vietā no niecīgās šņabja glāzītes aizrijas. – Dažam vairāk puritāniski ievirzītam lasītājam ar alkohola patēriņu saistītu jokstāstiņu grāmatā varētu šķist par daudz, bet tā nu reiz ir, ka stiprās dziras ietekmē pastrādātas muļķības vienam liksies jocīgas, otram – nožēlojamas.

 

Netrūkst gan arī visādu ar alkoholu nesaistītu pārpratumu, ačgārnību, muļķību, kas, ja vien neviens no tām nopietni necieš, šķitīs jocīgas. Skatuvē izrunāto lugas tekstu „Tu paej nost, riebekle! Nestāvi gaismai priekšā!” nesen darbā pieņemta rekvizītore iedomājas kā sev adresētu un starpbrīdī dodas runātājai atvainoties par nevilšus nostāšanos nepareizā vietā. Bulgāru jaunieši Dailes teātŗa viesizrādē Bulgārijā smejas katru reizi, kad tiek izrunāts nevainīgais vārdiņš „kur”, jo šim vārdam viņu valodā  kāda vulgāra nozīme. Te, lūk, ir ko smieties visiem: bulgāru jauniešiem par „kur”, bet latviešu lasītājiem  savukārt par bulgāru jauniešiem.

 

Kaspars Pūce savu spilgto personību un atraisītību parādīja jau aizpērn grāmatā Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā. Jau tur atklājās viņa uz jokiem orientētais talants, bet vēl spilgtāk tam atklāties liedza pats nospiedošais laikmets un vide. Jaunajā grāmatiņā visas slūžas palaistas vaļā, tiek rakstīts ar pavisam vieglu pieskārienu. Grāmatiņu pārāk neiesaku snobiem, kas tajā meklētu un neatrastu cēlas literāras vērtības. Vecāka gada gājuma teātŗa mīļotāji varētu vēlēties vairāk ziņu un atmiņu par konkrētiem iestudējumiem un iemīļotiem aktieŗiem, arī chronoloģiju. Izdevumu iesaku visiem, kas vēlas panākt vai saglabāt sevī gaišu omu un veselīgi izklaidēties. 

Ielādēju...

Ielādēju...