Zelta vērtais franču šarms Latvijas diplomātijā
   24.05.2012

Ar diplomāti, atjaunotās Latvijas valsts pirmo vēstnieci Francijā Ainu Nagobads Ābolu sarunājās Ligita Kovtuna

Uzziņai. Aina Nagobads Ābola dzimusi brīvības cīnītāja, atbrīvotā Ziemeļlatvijas apgabala valdes priekšsēža (1919.g.) Ernesta Nagobada un Emmas Nagobads (dzim. Brūniņa) ģimenē. Tēvs savulaik strādājis arī pirmajā Latvijas valdībā, Iekšlietu ministrijā, līdzdarbojies LR Nacionālās armijas organizēšanā, kā arī bijis Rīgas pilsētas 2. ģimnazijas direktors. Ģimenē vēl auga divi dēli, Ainas jaunākie brāļi Visvaldis un Ilgvars. Abi izmācījušies par ārstiem, dzīvo ASV.

Ģimene 1944. gadā atstāja Latviju. Aina turpināja studijas Tībingenas universitātē, ieguva zobārstniecības chirurģes diplomu. Taču lielāko darba mūža daļu kopā ar vīru Guntaru Ābolu strādājusi viņa naftas rūpniecības uzņēmumos. Ģimenē izaudzināti divi bērni – meita Ingrīda un dēls Jānis, ir trīs mazmeitas un divi mazdēli.

1990. gadā Aina Nagobads Ābola sākusi darboties, lai izveidotu LR vēstniecību Parīzē. 1991. gadā akreditēta par vēstnieci. Vēlāk bijusi arī vēstniece Spānijā un Portugalē, kā arī UNESCO (joprojām ir padomniece šai organizācijā).
***  
Ik gadu maija sākumā Aina Nagobads Ābola ierodas Latvijā, lai piedalītos 4. maija - Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas dienas svinībās dzimtenē.

A.N.Ā. Tā man ir liela, patiesi liela diena. 1918. gada 18. novembri es nepiedzīvoju, jo vēl nebiju dzimusi. Taču manā ģimenē šo dienu vienmēr svinēja. Bet sirdij tuvākais ir un paliek 4. maijs, kuŗa norisēm 1991. gadā sekoju televīzijā. Tolaik jau aktīvi darbojos Parīzē, veidojot Latvijas vēstniecību,  biju sākusi „virināt pirmās durvis”. Joprojām ar dziļām emocijām skatos tās dienas kino kadrus – tauta sagaida lielo ziņu, aplaudē, dzied, sveic deputātus, un arī es jūtos viņiem piederīga! Tās ir brīnišķīgas izjūtas. Jo tā jau ir mūsu īstā prieka diena. Kad citām Eiropas zemēm Otrais pasaules kaŗš jau bija beidzies, mums bija cits status quo... Un nu atkal varējām būt saimnieki savā zemē!

Manā dzīvē arī sākās ļoti nozīmīgs un ļoti interesants laiks. Uz Parīzi darba vizītēs brauca atjaunotās Latvijas valsts jaunie diplomāti, deputāti. Es iekārtoju viņu tikšanos ar Francijas valstsvīriem. Bija 1991. gads, un mēs visi sākām darbu no nulles, citam bija lielāka „bagāža”, citam mazāka, citam – nekādas. Taču tolaik mēs visi strādājām kopā, darījām visu, ko varējām un spējām. Un darījām to ar prieku un ar ticību. Es, piemēram, Parīzē uz pieņemšanām braucu par šoferi savam lielajam mersedesam. Piebraucu pie kādas diplomātiskās pieņemšanas namdurvīm, un man vaicā: „Madam, jūs pati?!”  - „Jā,” es atbildu. „Šoferis saslimis.” Citā reizē atkal kāds diplomātiskais kollēga vaicā: „Jūsu šoferis joprojām tik smagi slims?” - „Jau atlabst,” saku. Sava mūža lielāko daļu dzīvodama  Francijā, protams, biju apguvusi viņu manieres, runas un ģērbšanās stilu jeb  - biju uztvērusi viņu „kodu”. Un to arī izmantoju. Jo drīz sapratu, ka vārds Lettonie frančiem neko neizsaka, taču Kurland  -  cita lieta! Visās diplomātiskajās pieņemšanās tad nu arī raisīju sarunas par to, ka ... Francija joprojām ir daudz naudas parādā Latvijai. Kā nu to nokārtosim?! Jo, raugiet, savulaik jau  Ludviķis XIV pasūtināja Latvijā kuģus un par desmit kuģiem palika nesamaksājis. Ludviķis XVIII  savulaik dzīvoja Jelgavā – tas taču saista Franciju un Latviju. Bet visinteresantākais ir stāsts par Sakšu Moricu, kas īsu laiku bija pat Kurzemes hercogs. Iemīlējās latviešu meitenē ar gaŗām, baltām bizēm un, kad uz rokām nesa to laukā no savas guļamistabas, tika pieķerts un padzīts no Kurzemes. Moricam nācās slēpties uz salas Usmas ezerā, lai vēlāk pats saviem spēkiem varētu tikt atpakaļ uz dzimto Franciju. Nu, vai nav interesants stāsts, – ja nebūtu šīs latviešu meitenes, vai Morics atgrieztos Francijā un kļūtu par lielu kaŗavadoni?!

Jūsu privātie kontakti bija par pamatu vairākiem ļoti nozīmīgiem notikumiem atjaunotās Latvijas vēsturē. Ja mēģinātu tos sarindot pēc nozīmīguma, - kuŗš būtu pats galvenais? Varbūt Fransuā Miterāna vizīte vai varbūt Latvijas zelta atgūšana?
Par to esmu stāstījusi savā grāmatā. Jā, Miterāna vizīte patiesi bija ļoti nozīmīga, viņš Rīgā ieradās laikā, kad te vēl staigāja vīri ar sarkanu zvaigzni pie cepures. Bet viss sākās tā – kādā konferencē, uz kuŗu Fransuā Miterāns bija ieradies saguris, varētu pat teikt – miegains, viņu aizkaitināja kāda Krievijas žurnāliste. Tā aizkaitināja, ka Miterānam pazuda miegainums un viņš skaļi pateica: svešām armijām  tūlīt ir jāatstāj okupētās zemes! Viņš skaļi runāja tostarp par Latviju. Atminēsimies – Francija Miterāna laikā bija vadošā Eiropas valsts, kas vadīja aizsardzības komisiju, valsts, ar kuŗas viedokli rēķinājās. Francija 1991. gada septembrī bija pirmā, kas atbalstīja Latvijas uzņemšanu Apvienoto Nāciju organizācijā. Un kopš tā paša gada novembŗa mēs šai aliansē  arī esam!

Un Miterāns bija pirmais ārvalstu prezidents, kas valsts vizītē ieradās Latvijā. Šo vizīti jūs arī gluži praktiski līdzējāt sarīkot.
Jā, mana pieredze noderēja, jo, kā jau minēju, es zināju „kodus”. Mana dzīve bija ritējusi gan Francijā, gan Marokā, kas taču arī ir Francijas „zonā”. Man bija 20 gadu, kad atstāju Latviju, un visa mana dzīves pieredze bija veidojusies franču garā. Dažkārt  franči man teica: „Jūs, latvieši, esat tik līdzīgi mums!” Jā, gan, varbūt mēs esam tikai tādi mierīgāki. Bet arī mums ir šarmantas, skaistas sievietes, vai ne?

Jūsu privātā pieredze un kontakti īstenībā arī līdzēja atgūt Francijā noglabāto Latvijas zeltu.
Jā, biju personiski pazīstama ar Francijas Bankas direktoru de Larossiere kungu, īstu aristokratu, ļoti cienījamu vīru, ar kuŗu mani un manu dzīvesbiedru Guntaru saistīja draudzīgas attiecības. Tiekoties ar viņu, pēc sarunām bijām sapratuši, ka franči ļoti lepojas ar to, ka mūsu zeltu nav atdevuši sovjetiem. Otrā pasaules kaŗa laikā viss zelts, kas glabājās Francijas Bankā, tostarp Latvijas īpašums, tika pārvests uz Dakāru un tur noglabāts. Pēc kaŗa tas atgriezās Francijā, un es pati savām acīm redzēju šo Latvijas zeltu, ko bija pirkuši mūsu tēvi. Sajoza jostas ciešāk un nopirka. Un tagad?... Kad mani - Latvijas valsts pārstāvi - ieveda Francijas Bankas milzīgajos pagrabos, es savām acīm  varēju to aplūkot. Ar lupu, ko man iedeva, varēju izlasīt visus pierakstus un datumus - kad zelta gabali nopirkti, kad reģistrēti, piemēram, 1928. gada novembrī utt. Netrūka nevienas monētas. Pat rokā paturēju zelta stieni – vai, cik smags, nebiju iedomājusies! Tās bija neizstāstāmas emocijas, kad ar tālaika Latvijas Bankas prezidentu Einaru Repši šo zeltu pārņēmām. Un tas bija mūsu valsts valūtas „ticamības garants”.

Citādi notika ar Angliju, kas, pakļāvusies sovjetu spiedienam, Latvijas zeltu bija atdevusi PSRS. Arī to atguvām. Tolaik ārlietu ministrs bija Jānis Jurkāns, manuprāt, lielisks ministrs. Viņš kopā ar manu vīru (uzņēmēju Guntaru Ābolu – red.), ļoti labi sagatavojušies, devās pie Lielbritanijas amatpersonām. Jurkāns augstu novērtēja mana dzīvesbiedra pieredzi uzņēmējdarbībā un zināšanas vēsturē un nosauca viņu par savu „ekonomikas padomnieku”. Tā, lūk, arī Guntars Ābols  ar Lielbritanijas amatpersonām risināja daudz grūtu sarunu  sarkankoka mēbelēm iekārtotos kabinetos, līdz Anglija bija spiesta nopirkt zeltu, ko atdot neatkarīgajai Latvijai. Dārgi tas angļiem izmaksāja, jo zelta cena tad jau bija pavisam cita.

ASV Latvijas zeltu bija godam glabājusi un uzreiz atdeva Latvijai, kad tā tika deklarēta par neatkarīgu valsti.
Nav vārdos izsakāms gandarījums, ko izjutām pēc paveiktā darba.

Mūsu saruna notiek 4. maija priekšvakarā – laikā, kad visi varbūt vairāk nekā parasti domājam par savu tēvzemi. Jūsu izjūtas šodien?
Šobrīd pārdzīvoju  vēlēšanu rezultātus Francijā – esmu taču arī šīs zemes pavalstniece. Atšķirībā no Francijas šodien Latvija man šķiet kā paradīze zemes virsū – viss rit, cilvēki strādā, valdība ir mierīga un mērķtiecīga. Paraugzeme! Un to atzīst arī Francijā, cildina mūsu sasniegumus un mūsu Ministru prezidentu. Cik es esmu lepna, to dzirdot!

Protams, nav jau tik saulaini mūsu Latvijā – joprojām ir bezdarbs, mazas algas, nesakārtoti sociālie jautājumi. Taču – ir vēl kas nozīmīgs, kas mūs atšķiŗ no pārējās pasaules. Tās ir mūsu vecās tradicijas, kas neļauj nevienai tantei vai omammai palikt bez iztikas un apgādības. Ja ne bērni, tad radi laukos taču ir ikvienai latviešu ģimenei. Un tie neļaus nomirt badā. Neticu, ka viens latvietis var nomirt badā uz ielas! Krievs varbūt jā – jo viņam te nav radu. Joprojām Latvijā  ir dzīva izpalīdzības tradicija, bet citur pasaulē rūpes par cilvēku ir valsts ziņā.

Mūsu kopības apziņa, tā pati, kas mūs izvedusi caur mūsu vēstures pārbaudījumiem, vēl ir īsta un dzīva, dod paļāvību nākotnei.