Vai Latvijā to sadzirdēs?
LELBĀL archibīskape Lauma Zuševica intervijā Ligitai Kovtunai    07.06.2016

 

 

Aizvadītās nedēļas nogalē Rīgā notika Latvijas Luterāņu baznīcas 24. Sinode, kuŗā piedalījās arī LELBĀL (Latviešu ev. lut. Baznīca ārpus Latvijas) pārstāvji un archibīskape Lauma Zuševica. Viņiem Sinodē nebija balsošanas tiesību, tikai iespēja izteikties. Arī par jautājumu, kas viskrasāk šķir abas baznīcas – par sieviešu ordināciju. Rezultātā tomēr ar 77% sinodāļu balsu tika pieņemts grozījums LELB Satversmē, kas nosaka: 

 

Ordināciju garīdznieka amatā  var lūgt vīrietis, kuŗš ir saņēmis Dieva un Baznīcas aicinājumu un atbilstoši LELB kārtībai sagatavots amatam.

 

Līdz šim Satversme nenorādīja mācītāja dzimumu. Jautājums par „sieviešu ordinācijas lietderību” gan tika atbalstīts LELB 14. Sinodē 1989. gadā ar divām trešdaļām sinodāļu balsu. Taču kopš amatā stājās archibīskaps Jānis Vanags, pēc 1993. gada Ārkārtas Sinodes, tā tika pārtraukta, pamatojoties uz archibīskapa Vanaga nostāju, ka „draudzes ganīšanas amats nav paredzēts sievietēm”, jo „saskaņā ar Svētajiem rakstiem, Dievs vīriešiem un sievietēm uzticējis arī atšķirīgas atbildības sabiedrībā, baznīcā, ģimenē”. Pret balsoja Rīgas Torņkalna Lutera draudzes  mācītāji Kaspars Simanovičs, Linards Rozentāls, Indulis Paičs, arī Mārcis Zeiferts u. c. J. Vanaga oponenti, kas paziņojuši, ka minēto lēmumu uzskata par „aizvēsturisku tumsonību.”

 

Lauma Zuševica.  Lēmums nozīmē, ka nobalsots pret iespēju sievietei jebkad būt ordinētai  mācītāja amatam Latvijas ev. lut. draudzē. Cerams, ka pēc kāda laika varbūt atkal varētu būt grozījums Satversmē, bet sasniegt 75% vajadzīgo balsu ar archibīskapa Vanaga ietekmi – diezin vai. Īpaši skumji man kļuva tad, kad balsošanas rezultāta paziņojums izvērtās gluži vai par triumfālu brīdi – skanēja „urrā!”, mācītāji apkampās. Gluži kā sporta sacensībās. Arī savā uzrunā pēc balsojuma minēju, ka šis brīdis ir ļoti skumjš, pat sāpīgs Mēģināju atgādināt, ka šis ir arī aicinājums no Dieva – neaizmirst māsas! Jo arī viņu sirdīs bijis Dieva aicinājums.

 

Daudzās draudzēs viņas jau taču ir pieņemtas un mīlētas, bet tagad ar lēmuma spēku tiek norādīts, ka viņas ir invalidated¬ – „nelikumīgas”, vai?! Vai tā būtu bijusi maldīga rīcība, mūs ordinējot? Pati esmu ordinēta jau 38 gadus. Kur ir tie morālie apsvērumi, kas liktu domāt, ka sieviešu ordinācija nes nesvētību, grēku, sazin, ko vēl? Neviens man nevar atbildēt uz jautājumu – kur ir šīs briesmīgās zīmes, par kuŗām jūs runājat? Archibīskaps Vanags un viņa sabiedrotie mēģināja pārliecināt, ka ir visādi citi apsvērumi, kas nenestu svētību baznīcai. Bet kādi konkrēti? Bībeles interpretācija var būt ļoti dažāda, un nevar pieņemt, ka viena no tām ir pati pareizākā. 

 

Pasaules Luterāņu federācija, kas apvieno gandrīz 72 miljonus kristiešu, bija izteikusi savu ārkārtīgi lielo rūpi par šādu lēmumu, un tā ir organizācija, kuŗai pieder gan LELBA, gan LELBĀL. Vēl vairāk – šī globālā  organizācija aicina baznīcas, kuŗās sieviešu ordinācija nenotiek, to pieņemt. 

 

Pat Polijas luterāņu baznīca sākot nosliekties uz sieviešu ordinēšanu...

 

Tieši tā. Mūsu brāļi Igaunijā jau to dara, un šajā Sinodē viņu jaunais archibīskaps apstiprināja, ka atzīst sieviešu ordināciju. Iznāk,  ka Latvija nu ir gājusi soli atpakaļ. Arī Vācijas pārstāvis bija paudis – ja šos grozījumus pieņemtu, viņi pārtrauks attiecības ar LELBA, gan ne ar atsevišķām draudzēm. Draudžu cilvēki kopumā tomēr cietīs no sekām, un Latvijas Baznīca to zināja. Lēmums ir rādītājs tās nostājai. Atgādināšu, ka LELBA pieslejas Misūri sinodei, kas ir liela konservatīva baznīca Amerikā, savulaik tā aizdeva ievērojamu naudas summu LELB, ko Latvijas Baznīca, kā man zināms, lielā daļā ir atdevusi, gan... pārdodot savus īpašumus.Te piebildīšu, ka Latvijas Baznīcas attieksme pret saviem īpašumiem arī ir ļoti atšķirīga no LELBĀL pieejas. Vienvārdsakot, ir grūti iezīmēt perspektīvas, kā mums izdosies turpmāk sadarboties, turklāt man nebija iespējas aprunāties ar archibīskapu Vanagu. Lēmums ir pārlieku nopietns, ievērojot to, ka LELBĀL 50% mācītāju ir sievietes. Tad jau iznāk tā – ja Latvijas Baznīcas nostāja ir konsekventa, viņi negrib ar mums iet uz priekšu sadarbībā... Nezinu, vai Jānis Vanags to apstiprina, jo, kā minēju, mums nebija sarunas.

 

Tas ir vairāk nekā neizprotami!

 

Jājautā – kāpēc gan LELB to vēlētos, ja neatzīst sieviešu ordinācijas? Satikšanās jau mums bija – abu Baznīcu vadības pārstāvju sanāksmē, taču individuālas sarunas laiks tika no Vanaga puses konsekventi atlikts uz 6.jūniju, dienu, kad mēs visi LELBĀL pārstāvji dodamies prom uz savām zemēm un savos darbos. Protams, esmu sarunājusies ar archibīskapu Vanagu, viņš arī bija manā konsekrācijā – kā dievlūdzējs lūgšanā un, saņemot Svēto vakarēdienu, nevis kā LELBA organizācijas vadītājs, tātad ciešākās sadarbības organizācijas vadītājs. Jāpiezīmē, ka baznīca ir mainījusies, tāpat kā viss šai dzīvē, un arī LELB vairs nav tāda pati, kāda tā bija, kad LELB archibīskaps bija Kārlis Gailītis un LELBĀL archibīskaps Arnolds Lūsis. Tad tapa pirmie Sadarbības jeb Koordinācijas padomes lēmumi. Kad abi aizgāja  Dieva mierā, viss mainījās. Sākotnējie mērķi ir mainījušies. Arī tai ziņā, ka sākotnēji LELB Satversmē bija paredzēts, ka arī te archibīskapu ievēl uz septiņiem gadiem. Pirms gadiem ar lēmumu tas tika mainīts, paredzot, ka LELB archibīskaps vairs nav pārvēlējams. 

 

„No malas” raugoties, izskatās, ka te pamatā ir cilvēciski motīvi – varbūt bailes no konkurences, varbūt ambīcijas vai pat varaskāre. Archibīskaps emeritus Ernsts Elmārs Rozītis izteicies diezgan skarbi, pārmetot Vanagam manipulācijas ar Bībeles tekstiem, „cerot uz lētticīgu, neinformētu lasītāju saimi”.  

 

Te ir gan dziļa pārliecība no archibīskapa Vanaga par to, kā viņš izprot Svētos rakstus, gan baznīcas struktūra, gan mācītāju izpratne par kalpošanu. Arī jaunā Dziesmu grāmata atspoguļo liturģiskas maiņas. Un tomēr ir skaidrs, ka tas virziens, ko iet Lutera akadēmijā, atšķiras no paša Lutera mācības jeb tīri „luteriskās izpratnes”. Ļoti uzmanīgi izsakoties, gribu teikt, ka pašreizējā struktūra ierobežo draudzes ganu iespējas vērtēt un domāt brīvi, arī runāt. Vēlreiz uzsveru – man radies tāds priekšstats, bet nekad neesmu bijusi klāt Lutera akadēmijas nodarbībās, jo... es taču tur nevaru būt klāt! Un vēl – netiek pieprasīts, lai, ordinējoties mācītāja amatam, būtu universitātes jeb bakalaura grads.

 

Piemēram, ASV tas ir neiedomājami. Pēc universitātes vēl jāstudē divi gadi, tātad – kopā seši, tad viens gads praksē draudzē un tad vēl viens gads seminārā, tad jāuzraksta darbs, lai iegūtu maģistra gradu. Pavisam kopā – astoņi gadi, lai kļūtu par pilntiesīgu mācītāju. Tas ir zīmīgi – mums ir atšķirīgas pieejas arī šai ziņā. LELBĀL var pārmest liberālismu, bet tas ir ļoti bīstams vārds, ko savieno ar dažādām lietām, – domu brīvību, piemēram, viedokļu dažādību izteikšanu bez bailēm no citiem, bet ar mērķi uz garīgo izaugsmi. Nekādā gadījumā tas viss nav saistīts ar visatļautību – LELBĀL  par pamatu ņem Svētos rakstus, Konkordijas grāmatu, visus tos pašus ticības apliecinājumus, kas ir pamatā arī LELB. Jautājums ir par interpretāciju, pieeju vadībai. 

 

Runājot par jūsu pieminēto varaskāri – Sinodes viesiem no Lielbritanijas tiešām bija licies, ka pārlieku liels uzsvars tiek likts uz paklausību, padošanos lēmumiem. Man nekad neienāktu prātā sagaidīt, lai kāds mācītājs parakstītu man kādu „paklausības līgumu”. Dievam, Kristum – jā! Iet pie cilvēkiem, kalpot – tas ir galvenais, nekādā ziņā ne ārēja dievbijība. Un darbos tas jāpierāda. „Sludini evaņģeliju, ja vajag – lieto vārdus!”, kā teica Svētais Francisks. Un vēl – ikviens mēģinājums „iekāpt Dieva kurpēs” ir bīstams. Man šķiet, ka tieši to arī gribēja pateikt Ernsts Elmārs Rozītis. 

 

Bet vēl jau ir arī Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte, kur strādā reliģijas pētnieki. Piemēram, Valdis Tēraudkalns, kuŗš attiecībā uz sieviešu ordināciju uzsveŗ, ka neviens Bībeles skaidrojums nepastāv ārpus konteksta, un apgalvojums „Bībelē tā teikts” ir tikai mēģinājums piešķirt ticamību savai versijai. Īstenībā šie zinātnieki ir jūsu pusē.

 

Nevēlos lietot apzīmējumu „puses”, es teiktu – pieejas. Tie, kas mācījušies, studējuši teoloģiju, zina, ka ir jo daudzi manuskripti, tulkojumi, interpretācijas, un tas viss liecina par atšķirībām. Analizējot un interpretējot, jāievēro, ka Bībele ir dzīva grāmata. Un ir taču tā, ka, pēc gadiem pārlasot atsevišķus tās fragmentus, saprotam, ka tie mūs uzrunā citādi nekā agrāk. Brīvība atļauj saredzēt to, ko Dievs tajā brīdī tev spēj teikt. 

 

Latvijas Luterāņu sieviešu mācītāju  apvienības vadītāja Rudīte Losāne uzskata, ka jaunais Satversmes grozījums apdraud luteriskās identitātes pamatus, jo attālinās no Svēto rakstu skaidrošanas tradicijas. 

 

Par to sāpīgi izteicies arī Liepājas Sv. Krusta draudzes mācītājs Mārtiņš Urdze, paziņojot, ka izstāsies no LELBA. Tas būtu ļoti sāpīgs solis – galvenokārt draudzes locekļiem, kuŗiem būs jāizlemj, vai sekot viņam, kā arī visiem tiem, kas viņa vadītajā Diakonijas centrā saņēma ne vien garīgu, bet arī praktisku palīdzību. Viņiem būs turklāt arī problēma saistībā ar telpām, kas ir LELB īpašums, lai gan visus šos gadus draudze tās ir godprātīgi uzturējuši. Tas man liek daudz domāt, un es lūgšu savas Baznīcas padomu, jo ne jau es viena varu izlemt. Varu gan aicināt jūs, preses pārstāvjus, pievērsties šim gadījumam. 

 

Jāteic, ka Latvijas plašsaziņas līdzekļi – un arī sabiedrība – pārsteidzoši plaši reaģējusi uz mūsu apspriesto problēmu: raksti publicēti vai it visās lielākajās Latvijas avīzēs un nedēļrakstos, jūs intervē, vēstī televīzija. Tas taču iepriecina, vai ne?

 

Kāda žurnāliste Kurzemē man uzdeva jautājumu: vai šis ir tikai baznīcas jautājums, vai arī tas ietekmē sabiedrību?  Esmu pārliecināta, ka te ir loģiska secība. Tēvreizē mēs lūdzam - „lai nāk Tava valstība”. Ja mēs pieņemam bausli mīlēt „savu tuvāko kā sevi pašu”, tas nozīmē, ka mēs „izejam” sabiedrībā, apliecinām savu piederību arī savai tautai. Tās ir kopsakarības. Ja vien mēs, izejot pasaulē, savu kristietību nenovelkam kā uzvalku un neiekaram skapī līdz nākamajai svētdienai, tad ir cerība, ka pat polītika var mainīties.