Stāsts par idejām, alu un leģendām
Sallija Benfelde    10.05.2022

 

 

Alus darītavas un bāra “Trimpus”, biokosmētikas kompānijas “Dabba” dibinātāju un īpašnieku, arī biolauksaimnieku Jāni Ķesu mēdz dēvēt par ideju ģeneratoru. 2018. gadā viņa alus darītava saņēma pašvaldības balvu “Cēsu innovācija” par paša radīto skuju kolu un eksperimentiem jaunu dzērienu attīstībā. “Esam izmantojuši netradicionālas sastāvdaļas, radījuši produktu, kas cilvēkiem patīk un liek brīnīties, ko var paveikt ar vietējām izejvielām,” saņemot balvu, sacīja Jānis. Jāpiebilst, ka skuju kola ir otrais dzēriens “Trimpus” bezalkoholisko dzērienu piedāvājumā, pirms tās tapa vērmeļu toniks.

 

Sākot sarunu, Jānis teic, ka neesot gluži standarta piemērs stāstam par atgriešanos Latvijā un dzimtajā pusē. Savulaik gadus trīs kopā ar draudzeni ceļojis pa pasauli, pirms gadiem desmit Jānis atgriezās ar ideju pilnu galvu un zināja, ko grib darīt. Atgriežoties nav bijis jārisina dažādas problēmas, jo dzīves vietas deklarāciju nav mainījis.  “Valsts noteikti nepamanīja, ka biju prom,” Jānis smejas.

 

Vaicāts, vai viņam šodien ir kāda atziņa, ko varētu saukt par savas dzīves moto, Jānis teic, ka nekā tāda gan viņam neesot, tomēr vēlāk sarunā saka, ka galvenais ir skaidri saprast, ko gribi darīt, un ka tam ir vajadzīgs laiks.

 

 

Tu ieguvi jurista izglītību Latvijas Universitātē, kādu laiku strādāji profesijā, bet tagad dari alu, tavs uzņēmums ražo biokosmētiku un tu arī saimnieko lauku saimniecībā, kuŗa ražo izejvielas alum un kosmētikai. Kāpēc tā mainīji savu dzīvi? 

Jurists ir profesija, un jurists ir nodarbošanās. Tā ir mana profesija, bet nav nodarbošanās jau vairāk nekā desmit gadus. Ar juridiskiem jautājumiem saskaros tikai saistībā ar savu uzņēmējdarbību. Jā, savulaik es strādāju par juristu, sāku profesijā strādāt jau studiju gados, mans lauciņš bija komerctiesības, uzņēmu apvienošana, dalīšana, pirkšana, pārdošana. Man padevās tīri labi, arī konkurence toreiz laikam nebija tik liela. Kādā brīdī sapratu, ka īsti vairs nav, kur augt, vairs nav izaicinājumu. Vienīgais, ko vēl varēju darīt – atvērt savu praksi, nestrādāt citiem, bet sev. Nodomāju, ka, lai to darītu, jābūt kādām ambīcijām, bet tās nevar būt bez mīlestības uz darbu, ko dari.  Sapratu, ka tas nav tas, ko gribu darīt visu mūžu. Nolēmu, ka man vajag pauzi, jāpadomā, ko īsti es gribu, vai man vajag kaut ko vēl mācīties. Nolēmu ceļot. Biju projām no Latvijas aptuveni trīs gadus, un tas bija labs laiks, lai no malas paraudzītos uz sevi, uz savām vērtībām. Tas bija laiks, kad sapratu – patiesībā visiem mums pēc vidusskolas vajadzētu kaut kur aizbraukt, kaut tikai uz vasaru, kaut vai uz kādu Eiropas valsti. Nezinu, kā tagad, bet vismaz tolaik lielākā daļa jauniešu uzreiz pēc vidusskolas metās iekšā augstākajā izglītībā, pat īsti nesaprotot, vai viņus tas interesē. Tas bija tāds nepārdomāts modes gājiens – jāstudē.

 

 

Ceļojāt pa Eiropu?

Nē, Eiropā biju maz, lielākoties ceļoju pa Āziju, Jaunzēlandi, Dienvidameriku, Centrālameriku, Ziemeļameriku. Brīžiem abi ar draudzeni pastrādājām, kad bija tāda iespēja. Tie bija vienkārši darbiņi – bāros, augļu dārzos, veikalos, jo īstermiņa darbiņi, lai piepildītu kabatu, bija atrodami.

 

Atgriezāmies Latvijā 2010. gadā, mums ceļošanas laikā bija radušās idejas, ko un kā mēs gribam darīt. Pēckrizes ainava, kas pavērās Latvijā, bija skarba un atgrieza mūs “uz zemes,” lielākā daļa no tā, ko bijām izdomājuši, vairs nelikās darāma. Sākām ar kosmētikas ražošanu. Sākumā dzīvojām Rīgā, bet tad sapratām, ka Rīga tā īsti mums nav vajadzīga, ka labāk dzīvot tuvāk Raunai, kur ir mūsu kosmētikas ražotne. Pārcēlāmies uz Cēsīm. Kad man jautā, kāpēc Cēsis? – mana pirmā atbilde ir, ka savā pusdienlaikā es varu mierīgi paņemt savus suņus un aizbraukt uz mežu, tas ir divu minūšu brauciens arī uz upi vai ezeru. Katrai savai dienai varam izdomāt kādu nodarbi, vai tā ir ziema, vai vasara, un būt pie dabas. Tas man ir enerģijas atjaunošanas avots. Jā, te dzīve ir mierīgāka, bet es nekad neesmu bijis dīkdienis, man patīk daudz darīt. Man nepatīk gausties un žēloties, gribu kustēties.

 

 

Kosmētikas ražošanā taču vajadzīgas specifiskas zināšanas.

Nedomāju, ka profesija uzliek zīmogu. Ja mani kaut kas interesē, tad es to cenšos saprast līdz galam. Nav tā, ka mēs uzreiz sākām ar plašu kosmētikas klāstu. Sākums bija vienkāršs – mēs destilējām vietējos augus un ražojām ziedūdeņus – tonikus. Tā nav astrofizika, pasaulē par to nav tik daudz literatūras, lai to visu neizlasītu. Tagad mūsu paspārnē ir vairākas kompānijas, kas nodarbojas ar kosmētiku. Kosmētikai un uzņēmumam nosaukums ir „Dabba”.

 

 

Kāpēc vārdā ir divi „b” burti?

Bija svarīgi akcentēt divas dabas – cilvēka un tās, kas atrodas aiz loga. Mūsu misija un vīzija ir, ka produktos tās abas dabas varētu satikties. Ir pārāk daudz kosmētikas kompāniju, kuŗas meklē visas pasaules aktīvās vielas, izmanto ļoti eksotiskus augus, bet aizmirst par vietējiem. Mūsu filozofija - ja mēs esam auguši šajā zemē, tad mums noteikti ir kaut kas kopīgs ar augiem, kas auguši šeit. Aktīvās vielas, kas ir kādā Amazones augā, ir arī, piemēram, mūsu pelašķī, bet mūsu organisms spēs labāk pieņemt tās, kas atrodas pelašķī. Ne reizi vien esam bijuši kosmētikas izstādēs kādā Āzijas valstī, esam devuši pasmaržot kosmētiku, kas smaržo pēc mūsu augiem. Viņi to nesaprot, nekad neizvēlas kaut ko ar mūsu augiem, jo viņos neieskanas neviena stīga, tas viņiem ir kaut kas svešs un tāls, nav nekādu asociāciju ar vecmāmiņas vārītu tēju vai ziedošu pļavu pie mājām.

 

Ziedūdeņi cilvēkiem patika, sākām veidot arī kopjošo kosmētiku gan sievietēm, gan vīriešiem. Šobrīd mums ir vairāk nekā divdesmit kosmētikas produktu. Tas nav lielveikalu produkts, mēs neizmantojam plastmasu, pakojam tikai stiklā. Tā ir sertificēta bioloģiskā kosmētika, ap deviņdesmit pieciem procentiem produkcijas ir eksports uz Eiropu. 

 

 

Latvijā to nevar iegādāties?

Jāskatās mūsu mājaslapā, mazos ekoveikaliņos, arī Rijā un Lavandā. 

 

 

Kā izdomājāt gatavot alu, skuju kolu? Tie taču ir pārtikas produkti.

Kolas stāsts sākās ar biokosmētiku. Ja ikdienā strādā ar augiem, tad sāc saprast, ko no tiem var dabūt, kāds ir potenciāls citos produktu veidos. Bieži vien technoloģijas, kuŗas izmanto kosmētikas ražošanā, nemaz nav tik tālu no pārtikas ražošanā izmantojamām technoloģijām. Tas nebija lēciens nezināmajā. Gandrīz visus augus, ko izmantojam, abi ar dzīves draudzeni izaudzējam savā bioloģiskajā saimniecībā. Vēl pirms studijām biju mēģinājis gatavot sidru. Tagad sidrs ir modē, bet tolaik tas bija kaut kas pavisam nezināms. Pamanījos aizbraukt un paskatīties, kā to dara Anglijā, Spānijā, Vācijā. Kopā ar dažiem domubiedriem sidra gatavošana izdevās tīri labi, bet katram izveidojās sava dzīve, aizgājām katrs uz savu pusi, un sidrs nekļuva pa komerciālu projektu. Zināšanas par to gan nepazuda, un, dzīvojot mazā mājiņā ābeļdārza vidū Jaunzēlandē, skatoties uz zemē sakritušajiem āboliem, nolēmu, ka jāuzbrūvē sidrs. Pie vietējiem zinātājiem noskaidroju, ka ir onkulītis, kuŗš tirgo visu savu veco mājbrūvētāja iekārtu un es varētu to nopirkt. Izrādījās, ka viņam viss aprīkojums bija nevis sidram, bet alum un viņš nepārdos tikai to, ko vajag man. Beigās nopirku visu, jo cena bija simboliska. Tā tiku pie savas pirmās alus darīšanas iekārtas. Uzbrūvēju sidru un nodomāju, ka varu taču arī alu uzbrūvēt, ja jau ir, ar ko to izdarīt. Brūvēju tāpat vien, man tas likās tik sarežģīti, un ne jau tādam amatierim kā man kaut kas izdosies. Bet sanāca ļoti labs!

 

 

Vai Jaunzēlandē ir apiņi? Latvijā taču mēdz runāt par apinīšiem, bez kuŗiem taču alu neuzbrūvēt un mēdz pieminēt mūsu apiņus.

Jaunzēlande ir viena no cienītākajām un lielākajām pasaules apiņu eksportētājām! Savā ziņā tā ir viena no leģendām – sentēvu alus no mūsu apiņiem. Latvijas apiņos ir maz rūgtuma. Lai dabūtu rūgtumu un aromātu, tie jāliek tik daudz, ka alum ir blakus garšas, ir tāda kā zaļās masas piegarša. Tādēļ visas alus darītavas apiņus iepērk. Mēs savā saimniecībā esam tos audzējuši, arī tagad mums tie mazliet ir, bet alum tie īsti neder, mēs pērkam.

 

Bet par alu – ceļojot, vēl kādās pāris vietās Amerikā satiku cilvēkus, kuŗi ar to nodarbojās, uzbrūvēju alu kopā ar viņiem un atkal sanāca labs. Pēc atgriešanās jau diezgan bieži sev pašam brūvēju aliņu. Varētu teikt, ka šobrīd man mājbrūvētāja pieredze ir aptuveni divpadsmit gadi. Pēdējie divi  jau ir „Trimpus”. Tagad mums ir astoņu šķirņu alus, pārsvarā brūvējam klasiskos alus – vasarā vairāk gaišos, rūgtos un vieglos, ziemā vairāk tumšos. Ik pa brīdim uzbrūvējam arī alu ar egļu skujām vai ar kādu eksotisku augli – piemēram, mango vai marakuju. Mums ir nepasterizētais alus, un pamatos cenšamies turēties pie kanoniem. Mums ir izlejamais alus, bet ik pa brīdim mēs arī “pudeļojam”.

 

 

Tagad gatavojat arī džinu? Ar ko jūsu džins atšķirsies no citiem?

Tas ir projekts, mēs neražojam un nepārdodam, mēs eksperimentējam. Mūsu licence neļauj ražot citus alkoholiskos dzērienus, mums būs vajadzīga jauna licence. Stipros alkoholiskos dzērienus arī nedrīkst ražot tajā pašā darītavā, kuŗā tiek brūvēts alus.

 

Katram džina destilētājam ir sava recepte, nav tā, ka džinu gatavo tikai no kadiķogām, ir arī citi augi. Mums patīk to gatavot ar vietējiem augiem, esam eksperimentējuši ar kumelīti, dižzirdzeni, kalmi. Tā ir sava veida mākslas forma. Katrs no tiem augiem var negaršot un nesmaržot tieši tā, kā tas ir dabā, ir jāredz, ko tas dara, satiekoties ar citiem augiem. Tas ir ļoti interesanti.

 

 

Trimpus esot senlatviešu dzīru dievs – vai tāpēc tā nosauci savu alus darītavu un bāru?

Jā un nē! Tas ir gaŗāks stāsts. Kad sākām savu alus darītavu, paskatījāmies apkārt, kas notiek tirgū, kā saucas citas alus darītavas un par ko tās runā. Vienojošais viņu stāsts bija - visiem ir sentēvu receptes un mūžsena pieredze un dibināšanas datumi pirms vairākiem gadsimtiem. Bija daudz muļķību un pasaku par baltu labumiem, vācu muižniekiem un nezin ko vēl. Alus darīšana pamatprincipos varbūt nav drastiski mainījusies pēdējos 800 gados, bet, ja paskatāmies uz technoloģiskajām iespējām, tad arī Latvijā, tāpat kā citur pasaulē, pat mājbrūvētāji brūvē nerūsējošos tērauda katlos, mums visiem ir normāli termometri, kas arī nav gadsimtus sena ierīce utt. Ir tik daudz dažādu technoloģiju un to uzlabojumu, un runāt par to, ka strādājam kā mūsu senči, ir vismaz muļķīgi no technoloģiskā viedokļa. Latvijā nav gandrīz nevienas alus darītavas – ar retiem un ne pārāk veiksmīgiem izņēmumiem – kas iesalotu paši savus graudus, mēs tos pērkam no iesalnīcām, turklāt lielākoties no ārzemju iesalnīcām. Tas pats ir ar apiņiem. Kā var runāt par sentēvu alu!?

 

Nospriedām – ja jau ir pīlīšu pūšana, tad mums jāatrod lielākā “pīle”, lai pasmietos par to visu. Viena no senākajām muļķībām ir Trimpus kā senlatviešu dievs. Latviešiem nekad nav bijis tāda dzīru, alus un žūpības dieva. Tas ir Stendera un Langes izgudrojums. 18. gs. Kurzeme, un divi vācu mācītāji, Stenders un Lange, sajutuši Apgaismības gaismu, nolēmuši pierakstīt visas latviešu tradicijas un paražas. Viņi gribēja arī sakārtot latviešu dievu galeriju. Abi izglītību ieguvuši Rietumos, un abiem ir skaidrs, ka visam ir jābūt pēc grieķu un romiešu parauga. Tātad ir Panteons, ir viens galvenais dievs, viņi visu liek kopā, un izdodas tīri labi. Zevs ir Pērkons, Hēra ir Māra, viss sakrīt, bet, kad viņi nonāk līdz Dionīsam un Bakham, tad latviešiem nav īsti ko likt pretī. Mācītāji izdomā paši savējo, nosauc viņu par Trimpus. Viņu sapucētajā grāmatā par to ir divi teikumi – seno latviešu dzīru, alus un žūpības dievs ir Trimpus, un senie latvieši šim dievam ir ziedojuši pusi no lauka ražas. Aptuveni gadus simt to grāmatu neviens nelasa, par Trimpusa neviens kā nav zinājis, tā nezina līdz 19. gs. otrajai pusei, kad Tērbatā visi jaunie romantiski un nacionāli noskaņotie sāk lasīt veco literātūru, un sākas Trimpus bums – ko gan studentam vairāk vajag kā alus dievu!? Andrejs Jurjāns sacer Trimpus maršu, Auseklis uzraksta „Kā Daugava vaid”, kas ir veltījums Trimpus, Latviešu Biedrības namā katru nedēļu notiek Trimpus vakari, kur pie alus glāzes tiek pārrunāti nacionālas identitātes jautājumi. Rainis gan raksta Aspazijai, ka tās visas ir muļķības, ka tur notiek vienīgi žūpošana un nekādi nacionālās identitātes jautājumi netiek cilāti. Bet Trimpus pirmā atmoda ir notikusi! Pēc neatkarības iegūšanas ir citi, svarīgāki jautājumi par Trimpus, okupācijas laikā vēl jo vairāk tas nevienu neinteresē, bet tagad par to reti kuŗš zina. Liepājā un Siguldā ir Trimpus ielas, bet diez vai iedzīvotāji zina, ko šis nosaukums nozīmē.

 

Tā nu izvēlējāmies Trimpus vārdu, jo tas labi atbilst visam tam sentēvu un muižnieku stāstam – mēs esam otrā Trimpus atmoda, un mēs saņemam norādes no viņa, kā brūvēt alu. To es visiem stāstu, ka darbojamies pēc dieva gribas. No vienas puses, Trimpus ir skaists stāsts par vēsturi, bet, no otras puses, iespēja pasmieties.

 

 

Vai jums atliek laiks arī vēl kam citam ārpus darba?

Mēs taču satikāmies un sarunājamies (smejas)!

 

Man ir divi suņi. Man viņi patīk, biju nodomājis, ka gribu stafordšīras bulterjeru. Pirms sešiem gadiem šī šķirne Latvijā nebija ļoti populāra, bet caur paziņām uzzināju par vienu metienu, aizbraucu, apskatījos un izvēlējos vienu sunīti. Saimniece saka – labi, bet vai iesi uz izstādēm, viņai ir tādi ciltsraksti, ka tas noteikti jādara, sunim ir jāpiedalās ciltsdarbā. Es atbildu, ka ne, un ne jau tādēļ gribu sunīti, man nav tādu plānu, laika un vēlēšanās, bet man atbild, lai tad izvēlos kādu citu mājas mīluļa lomai Ar vārdu sakot, kādu brīdi tielējos, bet tad piekritu, jo nekas cits neatlika un paņēmu to, kuŗa man bija iepatikusies. Mokkai izstāžu karjera izrādījās ļoti veiksmīga, viņa bija multičempione, starptautiskā čempione vairākās valstīs. Vienu brīdi viņa bija viena no redzamākajām šķirnes pārstāvēm Eiropā. Nedomāju, ka tas ir mans - tas ir viņas pašas nopelns. Mokkai bija metiens, un izdomājām no tā sev paturēt vienu kucēnu. Mani neviens nevarēja piespiest ar otro suni piedalīties izstādēs, un tagad esam tām metuši mieru. Bet suņi ir mana aizraušanās, viņi paņem laiku, kaut ko prasa no tevis, bet tas savā ziņā nāk atpakaļ kaut vai tādēļ, ka ar viņiem ir jāiet pastaigāties. 

 

Ja visu laiku esi ieracies darbā, ir jāatrod veidi, kā atpūsties. Es noteikti daru sev pāri ar negulēšanu – vasarās naktīs iznāk gulēt tikai dažas stundas, tomēr cenšos kustēties. Ziemā man patīk āliņģa rituāls, tas ir foršs veids, kā sākt dienu. Agrāk diezgan daudz skrēju, bet pēc traumas pagaidām to vairs nedaru. Mums visiem laiks ir tik, cik tas ir, un jautājums tādēļ ir par prioritātēm.

 

 

Vai pēc pārliecības esi „zaļais”? 

Ja ar to nedomā polītiku, tad jā – esmu „zaļais”. 

 

Vai sākt biznesu Latvijā tomēr nav ļoti smagi?

Protams, ir birokratija un papīru kārtošana, bet ar manu jurista pieredzi droši vien ir vieglāk.

 

Visi ir labi iemācījušies, ka jāmeklē innovācijas, noteikti ir jābūt kaut kam jaunam un pārsteidzošam. Ir idejas, bet bieži vien tās pazūd, nekas neizdodas, cilvēki jūtas vīlušies. Mana pieredze liecina – ja ir ideja, kas šķiet pavisam jauna, vispirms vajag papētīt, vai tiešām nekad nekā līdzīga nav bijis? Ja kaut kas tāds ir bijis, kā veicies ar idejas īstenošanu un attīstīšanu? Tāpat ir arī vērts saprast, vai kādam tas ir vajadzīgs? Vai ideju vispār ir iespējams īstenot? Visbeidzot – vai esi gatavs tam veltīt savu laiku, nodarboties ar to varbūt pat daļu sava mūža?

 

Latvijā ir iespējams atrast atbalstu idejām, ir inkubatori, fondi, projekti. Ne vienmēr tas, ka tirgū jau darbojas līdzīgi uzņēmumi, nozīmē, ka nav vērts neko darīt. Piemēram, alus darītavu Latvijā netrūkst, bet nevaru žēloties, iet labi. Galvenais ir saprast, ko pats īsti gribi darīt.