"Viņi ir īsti spridzeklīši!"
Sallija Benfelde    17.12.2019

 

 

Dzīvojat Latvijā, arī darbs ir Rīgā. Kā radās doma, saaicināt kopā Eiropas latviešu jauniešus? 

Esmu no Limbažiem, darbojos vairākās jomās,  un viena no tām ir folklora. Manam tētim ir kultūras biedrība „Mantojums”, kas rīko diasporas bērnu nometnes. Mamma ilgu laiku vadīja folkloras kopu „Airi”. Nometnēs iepazinos ar latviešu bērniem no citām valstīm, uzzināju, ka diasporā ir latviešu skoliņas, notiek dažādi pasākumi. Man kļuva interesanti, tas man likās pat mazliet neparasti – cilvēki dzīvo ārzemēs, bet joprojām grib būt latvieši un tādi ir. Mācījos Latvijas Kultūras akadēmijā, apguvu starpkultūru sakaru programmu Latvija  ‒ Vācija. Pienāca laiks izvēlēties kursadarba tēmu – bija jāraksta tādi „mazie bakalaura darbi”. Izdomāju, ka gribu rakstīt par latviešu organizācijām Vācijā. Nākamajā gadā Erasmus apmaiņas programmā vienu semestri biju Potsdamā, Vācijā, un mēs ar kolēģi Rozīti Katrīnu Spīču nolēmām apbraukāt latviešu organizācijas. Sēdējām bibliotēkā, rakstījām visām organizācijām e-pastā, ka esam divas meitenes no Latvijas, nodarbojamies ar folkloru un gribētu aizbraukt pie jums kaut ko paspēlēt un vēlamies jūs arī nointervēt savam kursadarbam. 

 

Jūs abas protat spēlēt?

Jā, vijoli, mandolīnu, kokli, arī vēl dažus citus instrumentus. 

Latvieši atsaucās?

Jā, apbraukājām daudzas skoliņas, ieguvām daudz kontaktu. Ļoti sadraudzējāmies ar Berlīnes latviešiem. Viena no Berlīnes latvietēm – Vinnija, kuŗa daudz dara, mūs pieņēma „savā paspārnē”, lika nākt uz visiem pasākumiem (smejas). Pirmo kursadarbu rakstīju par latviešu organizācijām, otro – par skoliņām. Kad pienāca laiks rakstīt bakalaura darbu, Erasmus programmā mēnesi biju praksē latviešu centrā Minsterē. Vadītāja labprāt par visu stāstīja – kā viņa dzīvojusi Amerikā, pēc tam Vācijā un kā, viņasprāt,  latviešiem pietrūkst un kā ir par daudz. Tas bija ļoti interesanti. Praksei uzdevumi nebija ļoti stingri noteikti, bija brīva izvēle, ko gribi darīt. Minsterē noorganizēju nelielu ģimeņu nometni, sanāca labi, visiem ļoti patika. Sapratu, ka man patīk rīkot mazās nedēļas nogales nometnes. Minsterē nointervēju ļoti daudzus – gan tos, kuri kādreiz tur mācījušies vai bijuši skolotāji, gan tos, kuŗi tagad dzīvo Minsterē. Bakalaura darba mērķis bija secinājumi, kā Minsteres latviešu ģimnazijas un šī brīža Minsteres latviešu pieredzi var izmantot, ko no tās var mācīties. Viens no galvenajiem secinājumiem bija, ka Minsteres latviešu ģimnazijā bija ļoti laba, pat mazliet multikulturāla gaisotne, jo tur mācījās latvieši no Vācijas, Zviedrijas, Amerikas un tāpēc tur varēja daudz uzzināt un saprast. Tādēļ domāju – tas taču būtu tik forši, ja arī tagad latviešu jaunieši vismaz no dažādām Eiropas valstīm varētu sanākt kopā, draudzēties un kaut ko arī darīt. Izdomāju, ka es varētu sarīkot nevis bērnu un ģimeņu, bet Eiropas latviešu jauniešu nometni. Ir tā, ka bērni pēc latviešu skoliņu pabeigšanas neko daudz vairs nedara.

Sākāt organizēt jauniešu nometni?

Jā, pagājušajā gadā kopā ar Rozīti pēc kārtas trīs nedēļas nogalēs noorganizējām semināra nometnes. Nometnēs bija daudz referentu, pavisam aptuveni 30 cilvēku par ļoti dažādām temām. Tas savā ziņā bija kaut kas līdzīgs sarunu festivālam „Lampa” Latvijā, atšķirība bija tā, ka tas bija domāts tikai jauniešiem. Jaunieši bija gan no Latvijas, gan no dažādām Eiropas valstīm. Katrā nometnē bija aptuveni 40 cilvēku, pasākums visiem ļoti patika, tas bija iedvesmojoši gan mums ar Rozīti, gan jauniešiem. Visi vaicāja, kad būs nākamais seminārs.

Tādēļ nolēmāt šogad turpināt?

Jā, sākumā mazliet šaubījāmies, jo ir sarežģīti rakstīt visas atskaites par projektu un financējumu. Turklāt ir vajadzīga atbalsta organizācija, jo Rasa un Rozīte tā vienkārši iesniegt projektu nevar. Meklējām Vācijā kādu latviešu organizāciju, neviena tā īsti to negribēja uzņemties, sacīja, ka to vajadzēja darīt krietni ātrāk. Aizrakstījām Eiropas Latviešu apvienībai, kuŗa uzreiz atsaucās, jo gribot, lai jaunieši paši darbojas. Caur Eiropas Latviešu apvienību šo projektu iesniedzām Ārlietu ministrijā. Semināriem Jauno līderu skolā Freiburgā, latviešu centrā Bērzainē, sāka pieteikties dalībnieki, un mēs savukārt stāstījām, ka mērķis ir izveidot organizāciju. Nebijām drošas, ka jaunieši gribēs darīt to, ko mēs it kā pasakām priekšā, bažījāmies, ka to uztvers tā, ka mēs kaut ko liekam darīt. Pirmā semināra otrās dienas vakarā mēs tā piesardzīgi vaicājām, kā dalībnieki domā – vai organizācija būtu vajadzīga? Visi uzreiz sacīja, ka tas ir ļoti vajadzīgs, kādēļ tādas vēl nav, tā ir jāorganizē.

 

Todien viņi bija arī uzzinājuši, ka tāda ir Amerikas, Kanadas, Austrālijas latviešu jauniešiem. Nākamajā semināra dienā sarīkojām „prāta vētru” par to, kādi būtu jauniešu organizācijas uzdevumi, mērķi un struktūra, kā mēs darbotos. Starp pirmo un otro semināru bija vairākas nedēļas, un mēs uzdevām mājasdarbu saistībā ar pirmajā seminārā pašu radītajiem projektiņiem – ar kādām organizācijām savos projektos jaunieši gribētu sadarboties. Nākamajā seminārā jaunieši jau prezentēja savas idejas, un bija sajūta, ka ticība tam, ka projektus var īstenot, aug. Semināra laikā visu laiku arī notika diskusijas, kad un kā organizāciju dibināt, ko darīt. Semināra pēdējā dienā tika uzrakstīts un parakstīts apliecinājums tam, ka jaunieši vēlas dibināt šo organizāciju, veidot statūtus, darboties tajā. Ernests Barons no Oslo jau visus ir uzaicinājis ciemos pie sevis, lai mēs varētu strādāt ar organizācijas izveidošanas jautājumiem. Jaunieši ir gatavi savā brīvajā laikā un par savu naudu braukt kopā no visām Eiropas malām, lai darbotos. Protams, tie, kuŗiem tas neinteresē, uz semināriem jau nebrauca. Tie, kuŗi piedalās un grib darīt, ir kā tādi spridzeklīši, kuŗi sabrauc kopā, rod iedvesmu, idejas un darbojas. 

Kādi jautājumi jauniešus visvairāk interesē?

Par to semināra programmā bija daudz diskusiju. PROVIDUS pētniece Agnese Lāce, mūsu referente, vadīja nodarbību, kuŗā viņa katram jaunietim iedeva uzdevumu – saprast, kuŗi ir tie pieci galvenie jautājumi, kuŗi viņam, kā latviešu diasporas jaunietim, ir svarīgi. Pēc tam visus sadalīja četrās grupās, lika kopā izdomāt, kuŗi ir tie svarīgākie jautājumi vai problēmas, izvēlēties vienu un radīt ideju projektam, kurš strādātu ar šo jautājumu vai problēmu. Piemēram, viens projekts bija „Olimpiskais Lāčplēsis”, kas domāts ne tikai tiem, kuŗi piedalās latviešu tautas deju kopā vai korī – ar to nodarbojas daudzi. Šis projekts būs sporta spēles gan kopām, gan ģimenēm, gan latviešu skoliņām. Bija projekts – kampaņa ar nosaukumu „Viss ir labi”, jo jaunieši uztraucas par to, ka bieži gan Facebook komentāros, gan citos sociālajos tīklos ir ļoti liels negatīvisms un apgalvojumi, ka viss ir slikti, ka uz Latviju nevajag braukt. Kampaņā jaunieši brauktu uz dažādām vietām, kuŗās dzīvo daudz latviešu diasporas cilvēku, un veidotu sarunu vakarus par to, kā cilvēki dzīvo, par stāstiem no dzīves, neuzspiežot viedokli, ka jābrauc atpakaļ uz Latviju, bet mudinot domāt. Manuprāt,  tas kampaņai ir labs, provokatīvs nosaukums. Ir arī ideja par latviešu valodas mācīšanu ārzemniekiem, kuŗi ir latviešu jauniešu draugi un kuŗi nevar iesaistīties kopīgajos pasākumos, jo nezina valodu. Ir arī ideja, ka vairāk jāpapēta Latvijas partijas, varbūt vajadzētu iesaistīties kādas partijas atbalstītāju grupā, ja tās nostādnes ir tuvas un saprotamas – ir jaunieši, kuri grib vairāk iesaistīties ar polītiku saistītajās norisēs Latvijā, saprast, piemēram, par ko balsot.

Kāpēc jaunieši, jūsuprāt,  tik ļoti grib kopā darboties?

Domāju, ka daudziem gribas, lai arī Latvijā viss ir labāk. Dzīvo, piemēram, jaunieši Norvēģijā, redz, ka tur viss ir sakārtots, pārdomāts. Un viņi vēlas, lai arī viņu Latvijā būtu tāpat. Daudzi grib dot savas zināšanas un pieredzi Latvijai. Iespējams, ka tā notiek arī tādēļ, ka,  dzīvojot vidē, kuŗā vairāk interesējas par polītiku un valsti – piemēram, Vācijā  arī latviešu jaunieši sāk domāt par savu valsti un to, kas tajā notiek vai nenotiek.

 

Manuprāt, nav tik svarīgi, kur cilvēks dzīvo – tu vari būt laimīgs latvietis jebkur pasaulē. Pagājušajā vasarā kopā  ar Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centru darbojos pētījumā. Berlīnē, Minsterē, Londonā, Regbijā un Bredfordā piedalījos jauniešu fokusa grupu diskusijās arī par to, kā viņi jūt savu piederību Latvijai. Visbiežāk dzirdēju atbildi – ja tu esi latvietis un aktīvi darbojies, tad galvenais nav tā vieta, kur atrodies. Vari dzīvot Latvijā un tad iesaistīties kādā projektā un ārpus tās un dzīvot citur vai otrādi. Mūsdienās jauniešiem dzīve ir plūstoša un mainīga. Svarīgi ir tas, ka jūti piederību Latvijai un gribi kaut ko priekš tās izdarīt labu un noderīgu.

 

Šī publikācija ir daļa no interviju cikla ar pilsoniski aktīviem diasporas cilvēkiem, kas top Eiropas Latviešu apvienības projekta "Simts balsis Simtgadē" ietvaros. Projekts ir vērsts uz diasporas pilsoniskās līdzdalības stiprināšanu Latvijas un Eiropas norisēs. Projektu financē Latvijas Republikas Kultūras ministrija no Latvijas Simtgades atbalsta programmas līdzekļiem.