"Sapratu, ka gribu pārcelties uz Latviju"
Miķelis Strīķis, tautietis no Austrālijas, par dzīvi Latvijā intervijā Sallijai Benfeldei    28.07.2020

 

 

Miķelis Strīķis ir dzimis Austrālijā latviešu bēgļu ģimenē un saka -  līdzšinējais mūžs, septiņdesmit gadi, tur arī pavadīti.    Ieguvis jurista izglītību un visu laiku strādājis par juristu un advokātu, pirms gada viņš aizgāja pensijā un pārcēlās uz Latviju, jo jau sen par to bija domājis.

 

Kāpēc nolēmāt pārcelties uz Latviju?

Tas ir gaŗāks stāsts. Gandrīz visi radi, gan no tēva, gan no mātes puses, joprojām ir Latvijā, daži dzīvo arī Amerikā un Vācijā. Austrālijā dzīvoja tikai tēvs, mamma, es un mans brālis. Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu pirmajā pusē gadus divus pie mums uz Austrāliju atbrauca dzīvot mammas māte, mana vecmāmiņa. Viņu izlaida no Padomju Savienības, un viņa atbrauca uz palikšanu. Tomēr vecmāmiņa nevarēja pierast pie dzīves Austrālijā, laikam pietrūka savu vistiņu un aitiņu, un viņa atgriezās Padomju Latvijā. Cita radiniece – mammas māsīca – no Latvijas pie mums atbrauca 1990. gadā. Es pirmo reizi uz Latviju atbraucu deviņdesmitā gada beigās.

 

Īstajā brīdī...

Jā, tiešu uz barikāžu laiku. Bija gadījies tā, ka palīdzēju vienam Latvijas advokātam, kuŗš bija atbraucis uz Austrāliju, savukārt viņš bija vienojies, ka nedēļu strādāšu Augstākās Padomes likumdošanas komisijā par padomdevēju. Tā bija barikāžu nedēļa. Piektdienas vakarā ar nakts vilcienu aizbraucu uz Liepāju, pārnakšņoju pie radiem, svētdienas rītā uzzinājām, ka Lietuvā ar tankiem sabraukti cilvēki. Kāpām mašīnā un braucām uz Rīgu. Dievkalpojums Doma baznīcā, manifestācija. Nākamajā dienā aizgāju uz Augstāko Padomi un tur pavadīju visu to nedēļu.

 

Vai jau toreiz sapratāt, ka gribat dzīvot Latvijā?

Jā, tolaik sapratu, ka gribu pārcelties uz Latviju. Protams, vēl bija jāizdara dažādas lietas – jāizaudzina un jāizskolo bērni. Austrālijā katru gadu advokātiem ir jāatjauno prakses tiesības, tas jāizdara līdz 15. maijam par gadu no 1. jūlija līdz nākamā gada 30. jūnijam. Pagājušajā gadā nolēmu, ka pietiek. Mana septiņdesmitā dzimšanas diena sakrīt ar prakses pēdējo dienu, un četras nedēļas vēlāk es jau biju Latvijā uz palikšanu.

 

Vai jums nācās braukt uz „tukšu vietu” un skatīties, kur palikt?

Nē, nebiju tukšinieks. No tēva puses gan neko neesmu mantojis. Mājas, kurās viņš piedzima, mantoja citi radinieki un vēl arvien ir Strīķu dzimtas īpašumā. Mātes māte, kad viņa atgreizās Latvijā 1974. gadā, tika pie zemes un mājiņas Pļaviņu pusē, kur viņa ir dzimusi. Kad 1985. gadā vecmāmiņa nomira, viss palika manai mammai un viņas brālim. Mamma atteicās no mantojuma, bet, kad 1993. gadā pārcēlās uz Austrāliju, zemi no brāļa atpirka un tur tika uzcelta māja. Kad 1996. gadā mamma nomira, to mantojām mēs ar brāli. Mans brālis uz Latviju nekad nepārcelsies un savu mantojuma daļu pārrakstīja man. 

 

Sākumā dzīvojāt Cēsīs, kādēļ pārdomājāt?

2018. gadā atbraucu uz Dziesmu svētkiem un biju Latvijā trīs nedēļas, tad trīs nedēļas ceļoju pa Eiropu, pēc  tam nolēmu savus plānus mainīt un atbraucu uz Latviju uz vēl trim nedēļām. Rīgā dzīvokli negribēju pirkt, Carnikavā nekā lāgā nebija, un tad atbraucu uz Cēsīm. Tā nu nopirku dzīvokli Cēsīs. Un tad iepazinos ar īsto sievieti, savējo, un pārcēlos pie viņas uz Garkalni. 

 

Vai bija sarežģīti pārcelties uz Latviju?

Nekā grūta nebija. Man ir dubultpilsonība – gan Austrālijas, gan Latvijas. Latvijā man pieder mantotais īpašums, nopirku dzīvokli Cēsīs. Pirms pārcēlos, Latvijā biju ciemojies duci reižu. Esmu brīvs cilvēks, Latvijā ielidoju ar Latvijas pasi, Austrālijā ar Austrālijas pasi. Bija jāatrod un jāizvēlas, kur dzīvot, bet, ja ir nopelnīta nauda, tad tas ir izdarāms.

 

Vai nav problēmu ar Austrālijā nopelnīto pensiju? Latvijā ir cits ar nodokļiem neapliekamais minimums? 

Ar Latvijas Valsts ieņēmumu dienestu attiecības vēl jāsakārto, un tas gan nav ne viegli, ne vienkārši. Austrālijas pensija man pienākas arī Latvijā, jo esmu tur nostrādājis 35 gadus un ilgāk. Lai gan esmu Austrālijas pilsonis, es vairs tur nedzīvoju, tāpēc man nepienākas pensijas pirmie 18 tūkstoši dolaru bez nodokļa, tas jāmaksā no pirmā dolara. Izrādās, ka Latvijai un Austrālijai nav savstarpējā līguma par neaplikšanu ar dubulto nodokli. Ļoti iespējams, ka man pensijas nodoklis būs jāmaksā gan Austrālijā, gan Latvijā.

 

Vai tad pēc nodokļu nomaksas vēl kaut kas paliks?

Kas to lai zina, vēl neesmu izdibinājis. Šobrīd bez nodokļu nomaksas saņemu aptuveni tūkstoti eiro mēnesī, kas būs pēc tam, nezinu. Ar vārdu sakot, skaidrības pilnīgi nekādas. Esmu lūdzis remigrācijas koordinātorei palīdzību to visu noskaidrot, viņa saņēma atbildi no VID, bet tajā nekas tā īsti netika paskaidrots, kas un kā jādara. Ar vārdu sakot, par nopelnīto naudu skaidrības nekādas.

 

Vai esat pieradis pie Latvijas un pie mums? Ar ko atšķiramies no Austrālijas latviešiem?

Austrālijas latviešu sabiedrība ir integrējusies – nevis asimilējusies – pilnībā, tādēļ latviešus tā īsti nevar atšķirt. Bet tas, kas atšķiŗ Latviju, ir – šeit ļoti daudzas lietas ir nesakārtotas. Viss notiek pēc principa – tas tagad būs izdevīgi, uz priekšu neviens negrib skatīties, katrs to deķīti velk uz savu pusi. Tālejošas plānošanas, manuprāt, nav nekādas. Katrs grābj, ko grib. Kad Latvijā biju pirmo reizi, barikāžu laikā, tauta bija saliedēta, arī krievi bija gatavi aizstāvēt Latviju, valsti, brīvību, cilvēki bija gatavi uz visu. Nākamajā reizē atbraucu 1996. gada novembrī un jau tad varēja redzēt, ka ikkatrs rauj uz savu pusi. Tagad nekas nav mainījies. 

 

Latvieši ir lieli vienpatņi, varētu pat teikt – viensētnieki. Šorīt ar draudzeni bijām mežā sēņot. Citi sēņotāji iet gaŗām, nesveicinās, izliekas, ka neviena nav. Nezinu, varbūt piecdesmit okupācijas gadi ir veidojuši to atsvešinātību, katram gadījumam  daudz nerunāt, lai kaut kas nenotiek. Austrālijā cilvēki ir draudzīgāki un atvērtāki. 

 

Vide Latvijā ir brīnišķīga – daba, ainavas, arī klimats ir maigāks par Austrālijas klimatu, te viss ir zaļš mīksts un slapjš. Te ir droši un mierīgi. Pārtika un ēdiens Latvijā ir ļoti labs un garšīgs. Tikai cilvēki tādi īpatnēji. Patiesībā gan jāteic, ka arī es savā raksturā jūtu to viensētnieku – lielāko tiesu esmu strādājis pats savos uzņēmumos, pats par visu atbildējis, un pats ar visu ticis galā. Viensētnieks !

 

Vairs nepārdomāsit un nepārcelsities uz citu valsti?

Es negrasos nekur pārcelties, ceļoju pa Latviju, kā gribu un kur gribu. Ar mani kopā ir mīļotā sieviete, dzīvoju savu dzīvi. 

 

Oktobrī piedzims sestais mazbērns, tas varbūt būs iemesls aizbraukt uz Austrāliju. Bērni uz Latviju nepārcelsies, viņi nav precējušies ar latviešiem, viņiem pašiem savi bērni un dzīve. 

 

Ziniet, man savulaik bija plāns atbraukt uz Latviju un nodzīvot vienu gadu – vai varu te izturēt tās garās ziemas un tos rudeņus. Izrādās, te nekādas ziemas nav! Te var dzīvot, ir skaisti!