"Galvenais – nepazaudēt citam citu"
Vēstnieks Aivars Groza intervijā Ligitai Kovtunai    23.04.2019

 

 

Pastāstiet, lūdzu, par savas karjēras ceļu līdz līdzšinējam amatam – Īpašo uzdevumu vēstnieks diasporas jautājumos. 

 

Savu karjēru Latvijas valsts iestādēs sāku pēc neatkarības atjaunošanas 1992. gadā Aizsardzības ministrijā, starptautisko sakaru daļā. Tolaik darbs galvenokārt bija saistīts ar ministrijas veidošanu, attiecīgi manā kompetencē bija starptautisko sakaru veidošana. Tābrīža aktuālitāte bija Krievijas kaŗaspēka izvešana, ministrija iekārtojās atbrīvotajās telpās. Drīz pēc tam strādāju Ārlietu ministrijā, divus gadus biju Ministru prezidenta padomnieks, bet 1997. gadā saņēmu pirmo norīkojumu diplomātiskajā darbā, un līdz 1999. gadam strādāju Bonnā, Latvijas vēstniecībā Vācijas Federātīvajā republikā par vēstniecības padomnieku un vēstnieka vietnieku. Te arī iznāca pirmā saskarsme a ārzemju latviešiem –18. novembŗa sarīkojumi, tikšanās Anabergā u.c. Tad vienu gadu atkal Ministru prezidenta padomnieka darbs, pēc tam no 2000. līdz 2008. gadam biju vēstnieks Beļģijā. Tas bija laiks, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā un NATO, un tas sakrita ar ārzemju latviešu sabiedrības jeb diasporas nomaiņu, proti, izveidojās jaunā diaspora sakarā ar daudzu latviešu iesaistīšanos darbā Eiropas un pasaules struktūrās. No 2005. līdz 2009. gadam biju vēstnieks Austrijā un tai apkārtējās valstīs, kur tolaik diaspora vēl nebija izveidojusies – tagad tā ir kļuvusi spēcīga un aktīva. Sekoja gads Valsts protokola vadītāja amatā, tad norīkojums uz Sanktpēterburgu Krievijā, kur Ģenerālkonsula amatā nostrādāju līdz 2014. gadam. Te iepazinu latviešu kopienu ar ļoti dziļām, spēcīgām saknēm un savu pieredzi latvietības uzturēšanā, atšķirīgu no tās, kāda ir Rietumu mītnes zemēs. Pēc tam sekoja pats interesantākais posms manā līdzšinējā diplomātiskajā karjērā – četrus gadus biju vēstnieks Indijā, manā laikā tika atvērta vēstniecība Deli.

 

Ko saņēmāt „mantojumā”, stājoties diasporas vēstnieka amatā?

Mani priekšgājēji šai amatā paveikuši nozīmīgu darbu, kas rezultējies ar savstarpējās sadarbības Memoranda ar PBLA izstrādi un pieņemšanu. Man klāt nācis darbs sakarā ar Diasporas likuma pieņemšanu. Turklāt šai laikā diaspora ir pilnveidojusies pavisam citādā virzienā, pirmām kārtām saistībā ar to, ka vairs nav „dzelzs priekškara”, pasaule ir vaļā, cilvēki ir ļoti mobili, līdz ar to mainījušies darbības akcenti. Ārlietu ministrija ir kļuvusi par valsts koordinējošo iestādi diasporas jautājumu jomā, tūlīt darbu sāks Diasporas konsultātīvā padome. Īstenībā funkcijas jau ir iepriekšējās, bet konkrētā darba virzieni ir precīzi iezīmēti atbilstoši jaunajai situācijai.

 

Esmu sekojis līdzi visam, kas notiek diasporas kultūras, izglītības, sociālo jautājumu laukā, pēdējos gadus ir aktuālizējušies arī ekonomiskās sadarbības risinājumi, un te jāmin Pasaules latviešu ekonomikas un innovāciju forumi (PLEIF), kas šoruden notiks Valmierā, kā arī Sportlight Latvia, kuŗš notiks maijā Denverā. Esmu pārliecināts par to nozīmīgumu un par to, ka jāizmanto ārzemēs mītošo tautiešu potenciāls, lai tas nestu abpusēju labumu.

 

Nesen Ārlietu ministrijā Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centra (DMPC) zinātnieki iepazīstināja ar kārtējiem savu pētījumu rezultātiem, kas liecina, ka sabiedrība nav pietiekami informēta par to devumu, ko diaspora dod Latvijas kultūrai, polītikai un ekonomikai, līdz ar ko ārvalstīs mītošo latviešu ieguldījums valsts attīstībā nav ne pietiekami apzināts, ne novērtēts. Nav arī noslēpums, ka Latvijas sabiedrībā „dzīvo” aizspriedumi par „labākas dzīves meklējumos” aizbraukušajiem pavalstniekiem.

 

Minēšu tikai dažus statistikas datus – pēc Eurostat aplēsēm, 2017. gadā ārvalstu latviešu naudas pārvedumu apjoms uz Latviju bija 818 miljoni eiro. Naudas transakciju skaita ziņā Latvija ir viena no līderēm. Vismaz 30% mājsaimniecību saņem emigrējošo tuvinieku financiālo atbalstu. Turklāt precīzi nevar aprēķināt to financiālo ieguldījumu, ko Latvija saņem no diasporas tūrisma, medicīnas pakalpojumu izmantošanas utt. Un vēl arī vairāk nekā miljons eiro gadā, kas nācis no mecenātisma un ziedojumiem.

 

ALAs nozare Sadarbība ar Latviju programmā „Drošais tilts” vien atveda uz Tēvzemi 240 tūkstošus dolaru aizvadītā gada laikā. Kopsummā 25 gadu laikā atvesti gandrīz trīs miljoni eiro daudzbērnu ģimenēm, kam grūti materiālie apstākļi. Un kur tad vēl Vītolu fonda stipendijas...

 

Jāpiemin arī tā sauktais nemateriālais ieguldījums – jaunas idejas, pieredzes u. c., tas, ko zinātnē sauc par „sociālajām investīcijām.” Sabiedrība ir labāk jāinformē, lai stiprinātu izpratni par to, ka ikviens Latvijas pavalstnieks ir vērtība un ir aicināts līdzdarboties valsts attīstībā, neatkarīgi no tā, kuŗā pasaules malā viņš šobrīd dzīvo. Mūsu galvenais uzdevums ir citam citu nepazaudēt.

 

Jūsu pirmais darba brauciens bija uz Dublinu, pie Īrijas latviešiem. Šodien esmu priecīga jums uzdāvināt tikko iznākušās grāmatas „Pētersoni Īrijā” eksemplāru. To sarakstījusi Īrijā mītošā rakstniece Sandra Bondarevska, lielu ieguldījumu tās tapšanā devis viens no jūsu amata priekšgājējiem Pēteris Elferts. Grāmata ir lielisks apliecinājums tam, kā latvieši pēta un kopj tautiešu saknes savā mītnes zemē, turklāt atklājot maz zināmus vai pavisam nezināmus faktus.

 

Paldies par šo grāmatu visiem, kas piedalījušies tās tapšanā! Būdams Dublinā, iegriezos arī Pētersona pīpju veikaliņā... Tiekoties ar latviešu kopienas pārstāvjiem, redzēju, cik viņi ir dažādi un daudzpusīgi, kā cita aiz citas rodas arī latviešu kopienas mazajās pilsētās. Sapratu, ka ir vajadzīgs piesaistīt cilvēkus, kas viņus pulcē, organizē, iedvesmo.

 

Savulaik, mūsu avīzes slejās izveidojās tāds neklātienes dialogs starp ELA priekšsēdi Elīnu Pinto un PBLA Kultūras fonda priekšsēdi Juri Ķeniņu – Elīna teica: „Ar dziesmām un dejām vien valsti nevar uzcelt”, Juris atbildēja: „Bet bez dziesmām un dejām arī nevar valsti uzcelt”...

 

Un abiem ir taisnība! Lai nepazaudētu jauno paaudzi, vajag dinamiskas, aizraujošas aktīvitātes. Bet – mēs nule runājām par ievērojamo ekonomisko pienesumu. Tātad abas pieejas jau sadzīvo, savu laiku dziedam un dejojam, savu – čakli strādājam.

 

Nesen bijāt arī Eiropas Savienības valstu kollēgu sanāksmē Bukarestē. Izrādās, gandrīz visās zemēs ir vēstnieki diasporas lietās.

 

Ne tikai. Piemēram, Rumānijā, Īrijā un Slovēnijā ir Diasporas ministrijas. Vēstnieki un ministri dalījās pieredzē, un, kā pārliecinājāmies, darbības mechanisms visās ir līdzīgs – galvenokārt tiek sniegts atbalsts izglītībai un kultūrai, bet katrai valstij ir arī sava specifiskā pieeja. Tā Īrija lielu akcentu liek uz tautiešu tūrismu, īpaši aicinot savējos no Amerikas apceļot dzimto Zaļo salu. Grieķija aktīvi aicina aktīvi iesaistīties savas zemes ekonomikā slavenus profesorus un uzņēmējus no visas pasaules. Mēs visvairāk atbalstām Dziesmu un deju svētkus, kas taču ir mūsu unikālitāte.

 

Atgriežoties pie Diasporas likuma – tātad tas tika izstrādāts un pieņemts, lai ilgtermiņā iestrādātu valsts budžetā noteiktu naudas summu diasporas atbalstam?

 

Ne tikai. Protams, financiālie aspekti ir svarīgi, bet likums galvenokārt paredz tos pamatprincipus, kas saistās ar sadarbību starp valsti un diasporu. Ir pieci galvenie mērķi: 1) stiprināt diasporas kā neatņemamas Latvijas valsts sastāvdaļas identitāti jeb piederību Latvijai; 2) nodrošināt diasporai iespējas brīvi veidot un stiprināt saikni ar Latviju; 3) sekmēt latviešu valodas un kultūras saglabāšanu; 4)izstrādāt sistēmatisku un precīzu diasporas atbalsta polītiku; 5) atbalstīt un veicināt diasporas polītisko un pilsonisko līdzdalību Latvijas valsts procesos. Nepieciešamība pēc šā Likuma radās līdz ar to, ka diaspora ir kļuvusi ļoti apjomīga, un diasporas polītika valstī bija jānostiprina likuma kārtībā.

 

Cik cilvēku strādā jūsu birojā? Savulaik, kad diasporas vēstnieka institūcija tika iedibināta, strādāja Juris Audariņš viens pats.

 

Kā jau teicu, darba apjoms ir palielinājies, šobrīd strādājam divi diplomāti un viens līgumdarbinieks, pēc Diasporas likuma pieņemšanas, kad nākušas klāt papildu funkcijas, pieņemsim darbā vēl vienu diplomātu un vienu līgumdarbinieku. Tos izraudzīs konkursa kārtā.

 

Ko vedīsiet ciemakukulī uz ALA kongresu?

 

Pirmkārt, gluži emocionāli, vēlos aizvest pateicību par to lielo palīdzību ilgu gadu gaŗumā, ko Amerikas latviešu kopiena sniegusi Latvijai. Bet galvenais – par to nozīmīgo ieguldījumu, ko Amerikas latvieši un viņu vadošā organizācija deva Latvijas neatkarības atjaunošanā. Otrkārt, – aicinājumu tikpat sekmīgi sadarboties turpmāk.