Par pilsonisko apziņu, garāmgājējiem un valsti
Latvijas Valsts prezidents Egils Levits intervijā Sallijai Benfeldei    04.02.2020

 

 

Cik daudz diaspora var dot Latvijas attīstībai, un ko Latvija var dot diasporai, piemēram, pilsoniskās apziņas izpratnē un veidošanā?

Latvijas valstij ir noteikta territorija, bet latviešu nācijai nav noteiktas territorijas. Nācija ir pārstāvēta tur, kur ir latvieši, un tā ir pārstāvēta daudzās zemēs, un daudzviet šī pārstāvniecība ir liela. Jāteic, ka valsts un nācija nav identiski, bet savstarpēji saistīti jēdzieni. Latviešu nācija ir Latvijas valsts pamats, un valstij ir jēga tad, ja pastāv latviešu nācija. Protams, pie latviešu nācijas pieder visi, kuŗi lieto latviešu valodu, kultūru un jūtas tai piederīgi. Jā, daļa latviešu nācijas dzīvo ārpus Latvijas valsts, bet piederība nācijai no tā nav atkarīga. Tu esi un paliec latvietis, vienalga, kur atrodies – Romā, Pekinā vai Dublinā. Jebkuŗai nācijai piemīt kopības apziņa, kas vērsta uz savu valsti. Daži šo saistību un kopības sajūtu izjūt spēcīgāk, citi mazāk. Tā ir pašsaprotama mūsdienu reālitāte, kas jāņem vērā arī mūsu valsts polītikā, kuŗā ir jādomā par visu latviešu interešu īstenošanu arī praktiski. Piemēram, nesen man bija saruna par Brexit, un Latvijas valstij, protams, interesē, kāds būs Latvijas pilsoņu statuss pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības. Demokratiskā valstī šīs saites ir divpusējas – valsts rūpējas par savas valsts nācijas piederīgajiem, un nācijai piederīgie savukārt rūpējas par savu valsti. Vēlreiz gribu atkārtot, ka mūsdienās tāda situācija ir pašsaprotama.

 

Pēdējos gados daudz runājam par pilsoniskās sabiedrības, tiesiskuma izpratnes un pilsoniskās apziņas veidošanu. Diaspora, arī jaunieši, ne sevišķi aktīvi piedalās vēlēšanās. Vai diasporas skolās un vasaras nometnēs būtu vajadzīgs mācību priekšmets vai nodarbības pilsoniskajā izglītībā? 

Pilsoniskās apziņas un valstspiederības veidošanā ir divas pakāpes jeb līmeņi. Sevis apzināšanās kā latvietim, pirmām kārtām ir valodas un kultūras jautājums. Nākamais līmenis ir pilsoniskā apziņa. Tagad mums ir sava valsts, bet pirms tam, tiem latviešiem, kuŗi dzīvoja ārzemēs, trimdai, tieši pilsoniskā apziņa lika iestāties par savu valsti, tās neatkarības atjaunošanu. Tas ir labs piemērs, kā ārpus valsts darbojas nācijas pilsoniskā apziņa. Šodien mums ir svarīga valsts attīstība un nācijas pilsoniskajai apziņai tajā ir ļoti liela nozīme. Tāpēc es domāju, ka tā ir jāveicina. Protams, pilsoniskā apziņa var veidoties pati par sevi, bet tā tomēr ir gudri jāveicina, un tas ir vajadzīgs gan Latvijā, gan ārpus tās. Diasporā droši vien vajadzīga mazliet cita pieeja, bet formālas runas vai lekcijas par patriotismu nelīdzēs. Es pat gribētu teikt, ka pilsoniskās apziņas veicināšana, audzēšana valstij ir obligāts uzdevums. Tāpēc domāju, ka pilsoniskā izglītība ir vajadzīga, ir jāveido mācību programmu piedāvājums pilsoniskās apziņas veidošanā.

 

Pilsoniskās apziņas un valstspiederības sajūtas tapšanā bieži vien ļoti liela loma ir vecākiem. Mūsdienās ir straujš dzīves ritms, vecāki daudz strādā un, lai diasporas bērni un jaunieši varētu apmeklēt latviešu skoliņas un nometnes, jāiegulda gan laiks, gan līdzekļi. Ne visi to var atļauties un ne visi grib to darīt – par to liecina socioloģiskie pētījumi, ko veikusi Latvijas Universitāte. 

Trimdā situācija bija daudz skaudrāka, tas bija morālais imperatīvs: ja es to nedarīšu, tad nekā nebūs. Šodienas morālais imperatīvs ir daudz vājāks. Dzīve ir cita, bet valsts ir atkarīga no tā, vai ir cilvēki, kuri par to rūpējas. Demokratija prasa aktīvu pilsoni. Ja nav aktīvu pilsoņu un ir vienkārši garāmgājēji, valsts nefunkcionēs, tā izzudīs, sabruks. Daļu no savas intelektuālās enerģijas, no sava laika – un tai pat nav jābūt ļoti lielai daļai – ir jāvelta savai valstij. No tā, kā cilvēki piedalās savā valstī, ir atkarīgs tas, kā viņi tajā dzīvo. Ja tiek dalīts: „mēs” un „viņi” , tad pilsoniskā apziņa ir vāja, jo vara ir atkarīga no cilvēkiem un nevis otrādi. Manuprāt, tās ir skaidras un saprotamas lietas. Tāpēc vēlreiz gribu teikt, ka pilsoniskā izglītība noteikti ir vajadzīga, un tā ir vajadzīga gan Latvijā, gan tiem, kuri dzīvo ārpus Latvijas. 

 

Ir pagājis gads, kopš pieņemts Diasporas likums, tomēr vairāki jautājumi, kas attiecas uz cilvēkiem, nav joprojām atrisināti – proti, ārvalstīs nopelnīto pensiju aplikšana ar nodokļiem, administrātīvās adreses jautājums, ārzemēs iegūtās izglītības diploma atzīšana. Vai jūs kā Valsts prezidents varat veicināt šo jautājumu atrisināšanu?

Varu veicināt sapratni, ka šie jautājumi ir jāatrisina. Ar šīm problēmām sastopas cilvēki, kuŗi ir ārpus Latvijas un tad atgriežas. Dažādu iemeslu – demografijas, darbaspēka trūkuma, ārvalstīs gūtās pieredzes un plašāka skatījuma ‒ dēļ  vajag veicināt atgriešanos Latvijā. Problēmas varbūt ne visiem ir saskatāmas un izprotamas. Jebkurai grupai ir zināmas problēmas, bet,  kamēr nonāk līdz secinājumiem un pārējie piekrīt, paiet laiks, bet tas pieder pie normāla polītiskā procesa. Man nav tiesību grozīt likumu, bet, kā jau sacīju, sapratni, protams, varu veicināt,  un es aicinu to darīt tās personas, kuŗu kompetencē ir problēmu risinājums. Elīna Pinto no Eiropas Latviešu apvienības ir mana padomniece, un domāju, ka viņa to ir ļoti efektīvi darījusi. Vairākas reizes savās uzrunās arī es esmu minējis šīs problēmas. Domāju, ka jautājumi tiek risināti, bet lēnām. Mums brīžiem liekas, ka visu var izdarīt ļoti ātri, bet neviena valsts tik ātri nedarbojas. Šodien cilvēku mobilitāte ir palielinājusies, var runāt par mobilo sabiedrību. Latvijā ir diezgan daudz cilvēku ar diasporas pieredzi, viņi ir saskārušies ar birokrātiju gan ārvalstīs, gan Latvijā, labi zina, kā birokratija var traucēt un traucē atgriezties. Tas jāatceras, ja runājam par remigrāciju.

 

Lietuvā ir nolēmuši izveidot vienmandāta vēlēšanu apgabalu speciāli diasporai. Vai, jūsuprāt,  to vajadzētu darīt arī Latvijā?

Esmu gatavs šī jautājuma apspriešanai, tas jāpārdomā, un tas varētu būt viens risinājums, kā stiprināt saikni starp diasporu un Latviju. 

 

Pirms Saeimas vēlēšanām gandrīz vienmēr tiek runāts par to, ka jāmaina vēlēšanu sistēma, lai mums būtu zinošāki un godīgāki polītiķi. Vai demokratiskā valstī vēlēšanu sistēmas maiņa to var būtiski ietekmēt?

Nē, tas neko būtiski nevar mainīt. Mūsu valstī ir dažādas problēmas, un vienmēr tiek piedāvāts risinājums – mainīsim vēlēšanu sistēmu. Vienmēr esmu teicis un varu atkārtot vēlreiz: vēlēšanu sistēmas maiņa problēmas nerisinās. Cerības, ka ar vēlēšanu sistēmas maiņu atrisinās problēmas, ir ilūzija un maldi. Abas vēlēšanu sistēmas, proporcionālā un mažoritārā, ir vienādi demokrātiskas un abām ir savas priekšrocības un trūkumi. Protams, var teorētiski pieņemt, ka abu sistēmu kombinācija, kā tas ir, piemēram, Vācijā un Lietuvā, vēlēšanu sistēmu trūkumus samazinās, bet tikpat liela ir iespējamība, ka negātīvā ietekme palielinās. Tādēļ nav nekādas jēgas koncentrēties vēlēšanu sistēmas maiņai, ja esam demokratiska valsts. Eiropā ir valstis, kuŗas pārgāja no proporcionālās uz mažoritāro sistēmu un atkal atpakaļ, jo nebija apmierinātas ar rezultātiem. Ja mums ir jautājums, piemēram, par izglītības kvalitāti, tad par to arī vajag runāt, nevis gaidīt jaunu vēlēšanu sistēmu, kas atrisināšot šo jautājumu. Arī veselības aprūpes problēmas neatrisinās vēlēšanu sistēmas maiņa. Tāpat arī sociālo nevienlīdzību un citus jautājumus nevar atrisināt, mainot vēlēšanu sistēmu. 

 

Esat minējis, kādas ir jūsu prezidentūras prioritātes, tomēr – kādas ir jūsu personīgās prioritātes, jūsu mērķi? Kas jums ir pats svarīgākais?

Man ir divas galvenās lietas, kas saistītas ar tām jomām, kuŗās esmu profesionāli darbojies. Pirmā ir valsts kā sabiedrības organizācijas forma, kā funkcionē demokratija, kā darbojas polītika, birokratija. Tie ir „mani jautājumi”, un tie ir ļoti plaši. Ar šiem jautājumiem esmu nodarbojies gan zinātniskajā, gan praktiskajā jomā, tas ir mans interešu lauks. Otra lieta ir saistīta ar polītisko filozofiju – tas ir brīvības jautājums. Piemēram, kā technoloģijas var ierobežot cilvēka brīvību, sabiedrības transformāciju. Skatoties vēsturē, redzams, ka attīstība ir sastingusi, piemēram, divus simtus gadu nekas daudz nenotiek, un tad pēkšņi notiek kaut kas līdzīgs tam, kā izlaužas lava, kā tā plūst un kā apkārt viss mainās. 

 

Tagad ir pienācis šis laiks...

Jā, tagad ir tāds laiks, mainās formas, kas vēlāk sacietēs, un tad būs grūti kaut ko mainīt. Divdesmitajā gadsimtā pasaules mērogā viss mainījās 1917. gadā, tad 1945. gadā, kad tika nolemts, kādas formas turpmāk būs, un tas turpinājās 45 gadus. Tad vēsture no jauna sāka tecēt kā izkususi lava. Latvija visur bija klāt, mūs tas ietekmēja ļoti tieši. Šobrīd, manuprāt, runa ir ne par kādiem konkrētiem polītiskiem notikumiem, bet par to, kā funkcionē pati sabiedrība. Tā ļoti strauji attīstās, mainās, un tagad atkal ir sabiedrības transformācijas periods. Tas notiek visā pasaulē. Ja apzināmies, kas notiek, mēs varam to ietekmēt. Šis ir ļoti interesants un arī riskants laikmets.

 

Valsts prezidenta amatā esat pusgadu. Vai,  iepazīstoties ar reālo polītiku, interesēm, vidi, esat pārsteigts, vīlies, apmulsis vai varbūt iepriecināts?

Man jāteic, ka es tā arī biju visu pirms tam iedomājies. Pazīstu bijušos prezidentus. Biju darbojies konstitūcionālo tiesību komisijā pie diviem valsts prezidentiem. Zināju, kā darbojas prezidenta institūcija – atšķirībā no citām valsts institūcijām to  daudz vairāk ietekmē amatpersonas personība – kādas ir intereses, iepriekšējās dzīves gājums, kompetences. Neesmu pārsteigts, ne vīlies vai apmulsis. Viss notiek tā, kā notiek. Ir jāstrādā.

 

 

Šī publikācija ir daļa no interviju cikla ar pilsoniski aktīviem diasporas cilvēkiem, kas top Eiropas Latviešu apvienības projekta "Simts balsis Simtgadē" ietvaros. Projektu financē Latvijas Republikas Kultūras ministrija no Latvijas Simtgades atbalsta programmas līdzekļiem.