Par pagātnes piemiņu, šodienu un laimes motīviem
Dzejniece un rakstniece Māra Zālīte intervijā Ligitai Kovtunai    23.04.2019

 

 

Mēs esam uz salas Koknesē Daugavas vidū. Vecā sirmā Daugaviņa tek, kā mūžam tecēs, gadus un pat gadsimtus neskaitīdama. Mums, cilvēkiem, tomēr nākas skaitīt. 2018. gadā Latvijas valsts uzsāks savas pastāvēšanas otro gadsimtu. Mēs svinēsim Latvijas simto dzimšanas dienu. Līdz tam, un par godu tam, mēs vēlamies, ticam un ceram, ka šajā vietā spēsim izveidot brīnišķu dārzu – mūsu tautas Likteņdārzu. Mēs stādīsim kokus, veidosim alejas, dēstīsim puķes un ierīkosim takas. Darīsim visu, lai īstenotu liela vēriena, starptautiska mēroga un ļoti skaistu ieceri. Šis dārzs nebūs skaistumam vien. Likteņdārzu mēs veidojam piemiņai, mierinājumam un nākotnei. Te varēs atnākt ikviens. Tas būs arī Dvēseļu dārzs. Šai dārzā mēs pulcēsim divdesmitajā gadsimtā Latvijai zudušās dvēseles. Mūsu tuvinieku – revolūcijās, brīvības cīņās, divos Pasaules kaŗos un divos varmācīgos – Hitlera un Staļina režīmos – zudušās dvēseles. Gandrīz katrai ģimenei Latvijā ir kāda tuva, bet zudusi dvēsele. 

 

Tad es prasu kā dziesmā. 

Kad pārnāksi, bāleliņ,

No kaŗa lauka? 

Tad es atbildi jaušu.

‒ Kad zaļos sētas mieti. Nekad! Ar augumu savu, ar stāvu, ar miesu nekad.

Nekad es nepārnākšu, jo miesa jau sen ir zemes tiesa.

 

Bet, kad pārnāksi, bāleliņ, ar dvēseli, putenī savu, aizputināto... Bet vai tad atceras mani vēl kāds? Vai sauc manu dvēseli mājās? Vai tad neguļu sasalumā, kas mūžīgs, visu aizmirsts un nezināms? Vai tad neguļu visās pasaules malās un tepat vēl Kurzemes mežos, bez svētības, pamests un nepiederīgs?

 

Bet, dvēsele, saki – ja radītu mēs visi kopā te, Daugavas vidū, Dvēseļu dārzu un sacītu – nāc, zudusī dvēsele mājās, nāc dārzā un esi kopā ar mums, ar tuvajiem saviem!

 

Teic, vai tu nāktu?

 

Seši simt tūkstoši dvēseļu zudušas Latvijas tautai gadsimtā, kuŗš jau ir projām. Bet projām vēl nav daudzi maldi un meli. Nāc, stāsti, zudusī dvēsele, kā tas notika. Lapu šalkās un datoru ekrānos. Ziedu smaržās un datu bāzēs. Kāpēc tas notika, stāsti tuviem un tāliem, un māci! Lai mēs saprastu labāk, kas notiek šodien ar mums. Stiprini, spēcini mūs! Tādēļ mēs radīsim dārzu. Tādēļ to kopsim. Mūsu Likteņa dārzu. Mūsu dvēseļu dārzu. Tas augs. Kādu dienu tas būs vienos ziedos! Tad mēs sauksim – nāc, zudusī dvēsele mājās! Teic, vai tu nāksi?

 

Daugavas viļņi atbildi veļ. Bet ikvienam tā jāsadzird pašam. Paldies visiem tiem, kas jau sadzirdējuši!  

 

Tas ir fragments no tavas uzrunas 2009. gada 23. augustā. Sadzirdējusi ir arī ALA – Amerikas latviešu apvienība, kas atbalstu Likteņdārzam iekļāvusi savu prioritāšu saraksta augšgalā.

 

Par to es vienkārši gavilēju! Turklāt, gaidot mūsu sarunu, esmu sagatavojusi „prezentāciju” datorā un gribu, lai par to uzzina arī jūsu avīžu lasītāji. Proti, Likteņdārzam ir izveidota lieliska mājaslapa, kuŗā pilnīgi viss, kas tur, dārzā, notiek ir skrupulozi aprakstīts – par katru iestādīto koku, par katra akmeņa dāvinātāju un Galvenās alejas bruģakmeņiem, utt. Tas liecina, cik ārkārtīgi plaša ir šī Likteņdārza tautas kustība! No vienas krūmiem aizaugušas salas ir izveidots skaists dārzs, kas gan – kā citkārt dārzs – nevar būt līdz galam pabeigts. Gluži tāpat kā bērnu nevar vienreiz paēdināt, arī dārzs ir audzējams, kopjams, lolojams... Skatāmies mājaslapā – lūk, pašā Likteņdārza sākumā mums, dibinātājiem, bija tā privilēģija pirmajiem iestādīt kociņu. Es iestādīju savam vectēvam Hugo, koks nr. 5. Viņu nomocīja Vjatlagā. 

 

Avīzei Laiks ir sava liepa, kas jau krietni pāraugusi mani, zaļo un lapo. 

 

Arī tas ir iegrāmatots, jo jau kopš dibināšanas bijām vienojušies, ka it viss ir jāiegrāmato, lai katram kokam un katram akmenim būtu individualitāte, jo aiz katra objekta ir cilvēks, dzīva dvēsele. Un tā ir īpaša sajūta, kad ieej dārzā, to zini un jūti. Man pašai īpaši emocionāls ir akmeņu krāvums amfiteātrī. Rīkojot konkursu par Likteņdārza architektu, izvirzījām noteikumu, ka tajā jābūt norādei uz tiem 600 tūkstošiem cilvēku, kas mums 20. gadsimtā ir zuduši. Ideju bija daudz, bija, piemēram, ideja par pilošām lāsēm – katra lāse – viens cilvēks. Konkursa uzvarētājs, japāņu ainavu architekts Masuno ļoti precīzi saprata mūsu vēstījumu, kas svarīgs katram latvietim: „ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvoja Saules mūžu”.

 

Tā Daugavas krastā tapis šis akmeņu krāvums – katram cilvēkam dots viens akmens. Kad nostājies pie šī varenā akmeņu krāvuma, vaļņa, pārņem pilnīgi īpaša sajūta... Reiz redzēju, ka tajā bija uzrāpušies bērni, un es teicu: „Mīļie bērni! Nekāpiet, lūdzu! Tie nav vienkārši akmeņi – tie ir cilvēki.” Tā es izjutu. Ir tik aizkustinoši lasīt, ko cilvēki raksta veltījumos, aizveduši turp akmeni, ‒ tie ir vēlējumi gan saviem tuvajiem, gan Latvijai – sākot no „vectēvam”, „par stiprām ģimenēm”, līdz „būsim stipri kā mūsu laukakmens” un „mēs tevi mīlam, Latvija!” Visi 600 tūkstoši jau vēl nav savesti, un mēs aicinām vest vēl, vislabāk pelēkos Latvijas laukakmeņus. Šis krāvums jau ir gluži satriecošs ar savu cēlumu un varenību.

 

Un pāri plīvo Austrālijas latviešu dāvātie Latvijas karogi augstos mastos. Maijā būs jauna svētvieta, ko dārzā ierīkos par piemiņu valsts izveidotājiem 1918. gada 18. novembrī un neatkarības atjaunotājiem 1990. gada 4. maijā. Būs arī Ulža Gravas piemiņai uzcelts gājēju tiltiņš.

 

Tas liecina, ka tauta vēlas piedalīties. Un Masuno kungs šai ziņā ir ļoti tolerants – ne reizi nav iebildis pret „pašdarbību” ārpus viņa projekta. Tā tapis īpašs stūrītis, ko iekārtoja Olimpiskā komiteja savējiem represētajiem sportistiem, mūsu izcilais tēlnieks Ojārs Feldbergs atveda Sirdsakmeni, kas labi iekļāvies dārza koncepcijā. Savu akmeni – no Japānas vestu – uzdāvināja japāņi. 

 

It kā tāla, sveša kultūra...

 

Tāla – jā, bet ne sveša! Japāņiem dabas uztvere, arī „ūdentiņš, akmentiņš”, kā izrādās, ir estētiski ļoti tuvs mūsu, latviešu, izpratnei. Ne velti arī mums patīk japāņu dārzi, meditācijas telpas, kur nav nekā sintētiska, tikai dabas elementi. Koks, akmens, smilts – tas viss ir arī japāņu mitoloģijā kā pielūgšanas objekti. Mums ir pat kopīgi ornamenti. Biju pamanījusi kādu japāņu hieroglifu elementu, kas viņu rakstos bieži atkārtojas un ko mūsu ornamentālajā sistēmā sauc par aku: divas strīpas horizontāli, tām pāri divas vertikāli. Vaicāju, ko tās nozīmē, un, saņēmusi atbildi, salēcos! Mani japāņu draugi paskaidroja: redziet, mums viens hieroglifs nekad nenozīmē kaut ko tikai vienu, un šī varētu būt ... aka..., kā arī ūdens vispār. Šādu estētisku tuvību, kā izrādās, ir daudz.

 

Jāteic atklāti – nav jau gājis gludi vien. Pēc Masuno uzvaras konkursā ieskanējās balsis, kas kurnēja pret japāņa izvēli, sak, vai tad mums pašiem nav, vai tiešām mūsu Likteņdārza veidotājs jāņem  no budistu pasaules? Starp citu, Masuno tiešām ir budistu mūks, bet ne tāds, kas mīt klosterī, ‒ viņš aktīvi strādā visā pasaulē, tīmeklī to viegli uzzināt. Turklāt, veidojot projektu, Masuno bieži lūdza mūs piegādāt viņam materiālus par latviešu folkloru, mitoloģiju. Bija jau arī skepse pret Likteņdārza ideju kā tādu. 

 

Kad tad latvieši nav „ņerkstējuši” pret citādo?! Aizspriedumu varu ir grūti pārvarēt. 

 

Bet mēs jau nemeklējam ne „citādo”, ne japāni! Mēs izvēlējāmies pašu labāko, un žūrija to vienbalsīgi pieņēma. Nu, izrādījās, ka vislabākais ir japānis. Ļoti gudrs, talantīgs un tolerants cilvēks. Vēl viens piemērs – sākumā Masuno bija iecerējis galveno aleju veidot ar sakuras ķiršu kokiem. Vizualizācijā izskatījās patiešām skaisti. Zinu, ko japāņu kultūrā nozīmē sakura, bet bildu, ka mums tomēr vajadzētu „latviskot” un ieteicu stādīt ābeles – pie ābeles piespiedos/kā pie savas māmuliņas... Ābele ir mūsu „tautas koks”, ar zināmu svētumu. Visi piekrita, arī autors, kuŗš, īsu brīdi padomājis, teica – jā, brīnišķīga doma! Gods kam gods – visus ieteikumus Masuno ir pieņēmis.

 

Likteņdārzs aug un veidojas, ne tikai koki un akmeņi vien. Top, piemēram, arī manuprāt, izcils Andŗa Kronberga tā sauktās mazās architektūras paraugs – daudzfunkcionālais centrs, ēka, kuŗā būs sarīkojumu zāle, lūgšanu kapela, kafejnīca, ērtas labierīcības u. c., kas arī konkursa kārtā ieguvusi nosaukumu „Saullēkta nams” – iepretim Masuno iecerētajam saulrietam ar akmeņu krāvumu amfiteātrī. Nosaukuma autore ir Ārija Āre.         

 

Tu biji viena no tiem 119 cilvēkiem, kas parakstīja biedrības „Par izcilu valsts prezidentu” uzsaukumu, aicinot Egilu Levitu kandidēt uz šo posteni. Un par saviem spilgtajiem raksturojumiem saņēmi... aizrādījumu.

 

Biju pārsteigta par to, ka tik izsmejoši tika interpretēts tas, ko teicu. (Attiecībā uz dzeju, saka – figurāli izteicos.) Proti, būdama dzejniece, es nerunāju tā, kā runā polītiķi, man ir savs stils. Un es teicu – „salīdzinot ar līdzšinējiem pelēkajiem un bezcerīgajiem prezidentūras gadiem, Levits ir kā spoža zvaigzne.” Ieklausieties – nevis Levits ir spoža zvaigzne, bet „ir kā spoža zvaigzne”. Lai gan man nebūtu grūti pateikt, ka viņš tiešām ir spoža zvaigzne. 

 

Interesanti arī tas, ka man pēkšņi skarbi aizrāda kāds no Latvijas krievu dzejniekiem, labi ieredzēts Latvijas sabiedrībā, izdots. Pēkšņi viņam liekas smieklīgi mani izteicieni. Kāpēc? Un kāpēc tieši par nākamo prezidentu? Īstenībā atbildi es zinu – ironija ir ļoti spēcīgs ierocis, no ironijas baidās. Nu, tad „noironizēsim” to Zālīti tā, ka neviens cits arī netaisīs muti vaļā! Tie ir cilvēki, kas apzināti darbojas konkrēti pret Levita kandidatūru. Un visi labi saprot – Levitu ir grūti pārspēt. Bet kuŗš gan liedz izvirzīt vēl citus – Latvijā tiešām ir daudz gudru, šim valsts augstākajam postenim piemērotu cilvēku,  bet viņi negrib savu dzīvi saistīt ar polītiku.

 

Kā uzņēmējs Uldis Pīlēns, piemēram. Un tad vēl sākas tā pati „ņerkstēšana” – Levita kandidātūra izvirzīta par agru un sākta pārmēru agresīva kampaņa, kāpēc tikai viens, vajag debates... Bet – kur ir? 

 

Un vēl tas „nepatīkamākais” – Levitam nav, kur „piesieties”. Tad „piesienas” tādām lietām, kas manī izraisa patiesu sašutumu, piemēram, tas, ka Levits ir ebrejs. Lai gan – viņa māte ir latviete, turklāt ebreji, kā zināms, savu etnisko piederību manto pa mātes līniju. Man ir žēl un kauns, ka par kaut ko tādu jārunā – šodien, mūsu civilizētajā sabiedrībā...

 

Un kur ir Latvijas radošās inteliģences vienojošā un uzmundrinošā balss? 

 

Diemžēl tādas vairs nav.

 

Aizvadītā gadsimta beigās vēl bija, un nu vairs nav? Kur palika?

 

Šodien tiešām vairs nevaram būt tik vienoti, vienādi domājoši, kā tolaik – esam kļuvuši dažādi domājoši. Lai gan – kad ir „uguns pakulās”, mēs tomēr spējam būt vienoti.  Lai atceramies zināmo valodas referendumu!

 

Domstarpības par valsts prezidentu īstenībā ir saprotamas, nav jau arī tādas gudras, nopietnas diskusijas, piemēram, drukātā presē. Inteliģence? Šis vārds vienai noteiktai sabiedrības daļai ir pat kaitinošs, īpaši – „radošā inteliģence”. Cita lieta – intelektuāļi, tie gan! Arī Rakstnieku savienības ietvaros ir liela uzskatu dažādība, un es brīžiem nezinu, nesaprotu, vai cilvēks tiešām tā pats uzskata, vai pauž kādus  uzskatus. Tiešām nezinu, un negribu zīlēt. 

 

Bet šai vēsturiskajā situācijā tāds prezidents kā Egils Levits būtu ārkārtīgi vajadzīgs.    

 

Kā pati personīgi jūties šai vēsturiskajā situācijā? Vai šis laiks tev ir radošs? Tavi romāni „Pieci pirksti” un „Paradīzes putni” aizgājuši pasaulē un gūst panākumus.

 

Esmu patiešām gandarīta, ka, piemēram, „Paradīzes putni” tulkoti somu, gruzīnu, lietuviešu, igauņu, angļu valodā. Five Fingers Margitas Gailītis tulkojumā un ar viņas ievadu Dalkey Archive Press apgādā iznākusi Amerikā, un to var iegādāties amazon.com. No sirds priecājos, ka beidzot latviešu literatūra ir pamanīta pasaulē – ir „atklāta” Nora Ikstena, piemēram, kuŗas Soviet milk tulkots ļoti daudzās valodās. Ir, nu, ir Latvijā arī izcili rakstnieki – tāpat kā operdziedoņi, diriģenti un mākslinieki. Anglijā mīt pasaules līmeņa latviešu dzejniece Velta Sniķere. Un ir tiešām lieliski, ka Latvijā darbojas struktūras, kas ļauj latviešu literatūrai iziet pasaulē. 

 

Tu jautā, kā es jūtos? Brīnišķīgi! Īstenībā, man nemaz nav bijis laika domāt par to, vai esmu laimīga – esmu dzīvojusi ļoti spriegi: visu savu dzīvi esmu strādājusi, izaudzinājusi bērnus, man aug pieci mīļi mazbērni. Arī abas minētās grāmatas mani ir darījušas laimīgāku – esmu uzrakstījusi to, kas man bija gan pienākums, gan iekšēja nepieciešamība. Turklāt abas grāmatas ir fantastiski labi pieņemtas – gan plašākā sabiedrībā, gan profesionāli amata brāļu vidū, un tas ir ļoti augsts novērtējums.

 

Joprojām saglabāju to sajūsmu, ka mums ir pašiem sava valsts, ka biju klāt pie tās atjaunošanas, un šo sajūtu man neviens neatņems. Par to priecājos katru dienu. Jā, tā ir laimes sajūta, ka dzīvoju mūsu valstī, lai kā te ietu vai  neietu. Ļoti daudz, īstenībā viss, taču ir atkarīgs no mums pašiem! 

 

Un vēl – brīvības izjūta, ko īpaši baudu savās lauku mājās, kad te sapulcējusies visa mana ģimene. Redzi, jo ātrāk cilvēks apzinās savas laimes motīvus, jo labāk. Gadās taču, ka cilvēks nodzīvo savu mūžu, nemaz nepamanot, cik viņš laimīgs.