Par Latviju un mums trīsdesmit gadus pēc 4. maija
   28.04.2020

 

 

1990. gada 4. maijā Einārs Cilinskis bija viens no Augstākās padomes deputātiem, kuŗi nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. 

 

Savu ceļu polītikā Einārs Cilinskis sāka Vides aizsardzības klubā (VAK) un LNNK. Pirmo augstāko izglītību ieguva toreizējā Rīgas Politechniskā institūta Ķīmijas fakultātē, vēlāk Rīgas Techniskajā Universitātē (RTU) ieguva arī bakalaura un maģistra gradu ekonomikā. Einārs Cilinskis vairākkārt ievēlēts par Saeimas deputātu, bijis arī Rīgas domes deputāts, strādājis Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM), bet 2014. gadā kādu laiku bijis arī VARAM ministrs. 

 

2018. gada. Jūnijā,  E. Cilinskis paziņoja, ka nekandidēs 13. Saeimas vēlēšanās, lai dotu iespēju jauniem cilvēkiem, gan norādot, ka polītiku nepametīs un darbu partijā turpinās. 

 

Einārs Cilinskis ir apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.

 

Vai pirms trīsdesmit gadiem 4. maijā, balsojot par Latvijas neatkarības atjaunošanu, bija sajūta, ka vairākums Augstākās padomes deputātu nobalsos "par"?

Jā, diezgan noteikti likās, ka nekas slikts nevar notikt. Vienīgi, kad balsojums bija noticis un mēs izgājām ārā,es padomāju – vai tik liela svinēšana nav mazliet priekšlaicīga? Faktiski jau okupācija nekur nav pazudusi. Pēc tam šo domu atcerējos 1991. gada 21. augustā, kad bijām pieņēmuši Konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu,  un arī pučs Maskavā bija izgāzies – bet šajā dienā, lūk, kad neatkarība tiešām ir nodrošināta, svinēšana gan nenotiek!

 

Esat sacījis, ka polītiķi ne toreiz, ne tagad nebija un nav vienoti par Latviju, bet tauta taču tāda ir vienmēr, kad izšķiras ļoti svarīgi jautājumi - barikādes, valodu referendums...

Neatkarības atjaunošanas laikā vieni uzskatīja, ka virzāmies pārāk strauji, citi, ka vajag iet starptautiski tiesisku ceļu – prasīt, lai Rietumi mūs dekolonizē. Arī par valodas likumu bija tāds viedoklis, ka nevajag piedalīties vispār. Bet nozīmīgākajos jautājumos sabiedrība ļoti lielā vairākumā spējusi vienoties par kopīgu rīcību. 

 

Kā tagad, pēc trīsdesmit gadiem vērtējat Latvijas noieto ceļu? Vai esam pieļāvuši lielas kļūdas? 

Esmu mācījies ekonomiku, un ekonomisti ļoti labi māk izskaidrot, kāpēc kādi procesi notika tā un ne citādi. Taču, kad jādod padomi nākotnei, tad sanāk daudz sliktāk. Protams, ka kļūdas bija. Piemēram, privatizācijas procesā – nevajadzēja atļaut privatizācijas sertifikātus tirgot par tirgus vērtību, bet izmantot privatizācijā par nominālvērtību. Es pieminu šo kļūdu, jo to es zināju jau toreiz un balsoju pret, citkārt gan jau arī es kļūdījos. No fundamentālākajām problēmām – vajadzēja daudz straujāk noārdīt vecās komūnistiskās struktūras. Bet to vienkārši nebija reāli panākt.  

 

Vai šobrīd kļūdas tiek labotas? Ja ne, tad kāpēc jūsuprāt tas nenotiek?

Daudz ko jau vairs nevar labot, tie bija sava laika lēmumi ar attiecīgām sekām, arī mani minētie piemēri. Viena no neveiksmēm ir pārāk liela sabiedrības nevienlīdzība – tas nebija neizbēgami, daudzās Austrumeiropas valstīs sabiedrība ir vienlīdzīgāka. Mēs it kā apzināmies šo problēmu, bet labojam to pārāk lēni. Šobrīd saistībā ar Covid-19 atkal ļoti daudz kas mainās – paradumi, biznesa pieejas. Šobrīd ir iespēja daudz ko izmainīt un vērst par labu. 

 

No ekonomikas viedokļa raugoties – ko šobrīd varētu mainīt?

Drīzāk – ko vajadzētu attīstīt. Pēc krizes pieaugs nozīme gan tradicionālajiem ekonomikas sektoriem, tādiem kā kokrūpniecībai un pārtikas rūpniecībai, un valstij jācenšas palīdzēt šīm nozarēm. Vienlaikus attīstīsies jaunas jomas un atvērsies biznesa nišas, izmantojot informācijas technoloģiju iespējas – lai tās attīstītos, jāatbalsta zinātne un innovācijas. Ņemot vērā mūsu dabas resursus, pieaugošas iespējas ir bioekonomikai. Savukārt būs jomas, kas neizbēgami cietīs ilgtermiņā – piemēram, tūrisma (vietējā tūrisma mazāk) un izklaides industrijas. Šeit valstij un pašvaldībām ļoti jādomā par nodarbinātības veicināšanu un pārprofilēšanu – mēs nedrīkstam zaudēt visus tos cilvēkus, kas paliks bez darba. 

 

Ikdienā neesat skaļš un uzstājīgs, publiskajā telpā labi pamanāms polītiķis, tādēļ vēlos vaicāt, kāda šodien ir jūsu „īsā polītiskā programma”? Vai sevi pieskaitāt radikāli noskaņotajiem?

Nedomāju, ka mani uzskati jebkad ir bijuši radikāli šī termina šodienas izpratnē. Bet, protams, ka ideja par Latvijas neatkarību 1988. gadā bija radikāla. „īsā polītiskā programma”? Tas ir interesants jautājums, nebiju to sev noformulējis. Varbūt - moderna un attīstīta Latvija, kuŗā cilvēkiem ir līdzvērtīgas iespējas, un Latvija ir zaļā, ilgtspējīgā pasaulē. Laikam tomēr nesanāca programma, drīzāk redzējums, kur es varu tikai kaut ko mazliet pavirzīt.

 

Mēs bieži lepojamies, ka esam zaļa valsts, un daudzi uzskata, ka Eiropas prasības ekoloģijas jautājumos uz mums neattiecas, tas tikai traucēs attīstīties. Kāds ir jūsu viedoklis? 

Viena joma gan ir, kur vajadzētu meklēt daudz lielāku savstarpējo sadarbību starp nozari un dabas draugiem – tā ir mežsaimniecība. Šobrīd attiecības ir, maigi izsakoties, saspringtas. Tomēr domāju, ka kompromisi ir iespējami, lai netraucētu attīstīties mūsu šobrīd visnozīmīgākajai rūpniecības nozarei, bet vienlaikus mēs saglabātu bioloģisko daudzveidību un ainavu. 

 

Latvija joprojām nav enerģētiski neatkarīga no Krievijas, kaut gan atkarība 30 gados ir mazinājusies. Kas traucē šo atkarību samazināt ātrāk, vai to vispār var izdarīt, jo izskatās, ka Eiropa par to runā gan, bet rīkojas pretēji, piemēram, jautājumā par Krievijas gāzi.

Tā gluži nav – šobrīd ir gāzes tīklu savienojums Igaunijai ar Somiju un Lietuvai ar Poliju, bet mums ir savienoti tīkli ar kaimiņvalstīm. Šie projekti ir tapuši ar Eiropas Savienības atbalstu. Tāpēc mēs jau tagad neesam atkarīgi tieši no Krievijas gāzes. Pakāpeniski gan ir jāturpina mazināt atkarību no gāzes vispār, ko nosaka globālās klimata vienošanās. 

 

Kā polītiķis daudz esat darbojies izpildvarā - gan Rīgas domē, gan Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā. Vai  mērķus vieglāk īstenot, esot likumdevējā vai izpildvarā? 

Tas  ir laika gaitā mainījies  – aizv. gs. 90. gados noteikti vairāk iespēju bija polītiskajā varā, vēlāk - vairāk ierēdniecībā. Polītiķu loma mūsdienās aizvien samazinās. Viss kļūst sarežģītāks un savstarpēji vairāk saistīts. Lai izmainītu kādu jomu, nepieciešams pārzināt esošo regulējumu, lielu skaitu attiecīgās jomas Eiropas direktīvu, starptautisko likumdošanu, labi pārzināt juridisko techniku u.c.. Jāizvērtē citu valstu labākā pieeja. Viens cilvēks to visu nevar zināt, tāpēc mūsdienās polītiku veido sadarbībā daudzi darbinieki dažādās ministrijās un iestādēs, ņemot vērā zinātnieku viedokli, arī kontaktējoties ar starptautiskām institūcijām. 

 

Ne jau velti polītiķi mūsdienās ļoti lielu vērību pievērš dažādu svinamo dienu noteikšanai – tas ir viens no retajiem palikušajiem jautājumiem, kur nav nepieciešamas plašākas zināšanas un sadarbība.  

 

Kā vērtējat savu ceļu polītikā? Ko polītika jums ir devusi un ko tā atņēmusi? Un kas ir vara, jūsuprāt?

Tie ir ļoti filozofiski  jautājumi. Ko mēs katrs savas dzīves laikā izdarām un ko atstājam aiz sevis. Es varbūt pamēģināšu šo to paveikt un vērtēt pēc tam.

 

Jūs esat Nacionālās apvienības Rīgas galvas amata kandidāts ārkārtas domes vēlēšanās. Kas jūsuprāt Rīgā ir jāmaina, ja nerunājam tikai par korupciju un korporatīvismu? Vai ir nepieciešamība galvaspilsētu veidot draudzīgāku iedzīvotājiem, piemēram, vides plānošanā un ar ekoloģiju saistītajos jautājumos? 

Jā, jāuzlabo sadarbība gan ar iedzīvotāju pārstāvjiem, apkaimju biedrībām, uzņēmēju un citām profesionālām organizācijām, bet jo īpaši ar Pierīgas pašvaldībām – jo ir jādomā par Lielrīgas kopējo struktūru, satiksmes, izglītības infrastruktūru. Pašvaldības pārvalde ir jāpadara efektīvāka, vairāk tendēta uz sadarbību, gan savstarpēji, gan ārēji. Rīgai, protams, jākļūst zaļākai. Tomēr pašreizējā krize liek būtiski pārskatīt akcentus. Nozīmīgi pieaugs sociālās drošības jautājumi, vismaz kādu laiku tā būs pašvaldības noteicošā prioritāte. Pašvaldībai daudz lielākā mērā kā iepriekš nāksies domāt, kā palīdzēt privātajam sektoram, tai skaitā darbavietu radīšanā. 

 

Vai jūsuprāt Covid-19, tāpat kā milzu ugunsgrēki un klimata pārmaiņas, ir cilvēka neapdomīgas rīcības sekas? Varbūt tās ir tikai neizbēgamas pārmaiņas, jo daba taču mainītos arī bez mums?

Cilvēks mūsdienās ļoti izmaina dabu, un pārmaiņas ir daudz straujākas, nekā tās notiktu dabiski. Bet nevajag vienkāršot, jo katram no šādiem notikumiem ir vairāki cēloņi. Klimata pārmaiņas šobrīd rodas galvenokārt no cilvēka darbības, ugunsgrēki notiek gan dabiski, gan no cilvēka rīcības – tos veicina nepareiza zemes apsaimniekošana, piemēram, daudzviet, kur bijuši katastrofāli ugunsgrēki, nav veidotas pietiekošas aizsargjoslas. Nepareizi būtu ugunsgrēkus izskaidrot tikai ar klimata pārmaiņām, kaut arī tās palielina ekstrēmo notikumu varbūtību. Covid-19 gadījumā cilvēka neuzmanība ir tā, ka, labi zinot pandēmijas riskus, vairums valstu nepietiekami tam sagatavojās.  

 

Kā vērtējat šobrīd uz vīrusa krizes fona notiekošo Latvijā un pasaulē? Aizvien biežāk tiek sacīts, ka tiek ierobežota cilvēku personīgā brīvība, ka vara izmanto situāciju, lai visu kontrolētu, un tas var būt neatgriezenisks process.

Informācijas technoloģiju attīstība jau ilgāku laiku samazina cilvēku privātumu, un tas noved pie personīgās brīvības ierobežojumiem arī demokratiskās valstīs, bet šī ir viena no ļoti būtiskām nākotnes problēmām. Covid-19 gadījumā jau šie ierobežojumi ir pamatoti, bet tie var novest pie vēl straujākas cilvēku privātuma izzušanas nākotnē. 

 

Kāda nākotne jūsuprāt gaida Latviju pēc gadiem 20, ja mēģinātu racionāli izsvērt pašreizējo gan ekonomisko, gan ģeopolītisko situāciju?

Latvija būs. Mēs dzīvosim mazliet labāk un zaļāk nekā šobrīd un droši vien joprojām būsim ļoti neapmierināti.