Irēna Bērziņa 03.04.2018
Ojārs Spārītis Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents kopš 2012. gada, mākslas zinātnieks, vadījis vairāku nozīmīgu Latvijas sakrālās kultūras pieminekļu atjaunošanu, cilvēks ar enciklopēdiskām zināšanām, vairāku grāmatu autors. Izcila personība, kas skaidri zina, kur meklējams Latvijas Gaismas ceļš un katru savu apgalvojumu pamato ar neapgāžamiem argumentiem. Viņš iet šo ērkšķaino ceļu. Tā ir viņa izvēle, viņa pārliecība.
LZA pasniegusi balvas par nozīmīgākajiem zinātnes sasniegumiem pagājušajā gadā. Mums ir ar ko lepoties?
Latvijas zinātnei ir ar ko lepoties, jo tās attīstību un sasniegumus garantē izcilākie no vecākās paaudzes un Latvijas augstskolu un starptautisku izglītību ieguvušie jaunie akadēmiski skolotie zinātnieki. Bet ir jādomā, kā nepazaudēt zinātniekus un kā veidot kvalificētu pēctecību, jo no 16 000 zinātniekiem, kas Latvijas zinātnē strādāja 1991. gadā, mūsdienu Latvijā viņu skaits ir sarucis līdz aptuveni 7500.
Balvas ir viņu nozīmīgāko pētījumu rādītājs, un tās ļauj rezumēt vairāku iepriekšējo gadu darba rezultātu. Iepriecinoši ir tas, ka godalgotie sasniegumi un atklājumi liecina par Latvijas zinātnieku aktīvo sadarbību ar pētniekiem visā pasaulē. Tas ceļ gan Latvijas zinātnes līmeni, gan ļauj Latvijas zinātnieku atklājumiem bagātināt pasaules intelektuālo pieredzi kā fundamentālajās, tā lietišķajās un humanitārajās zinātnēs.
Esam talantīgi mākslā, sportā, zinātnē... Darbība notiek, ir sasniegumi, bet kāda ir atdeve? Kaimiņi igauņi un lietuvieši mūs apsteidz gandrīz visās jomās...
Par Lietuvu un Igauniju kā mūsu konkurentēm nevajadzētu satraukties, lai gan kaimiņu dārzā āboli aizvien šķiet garšīgāki. Latvijā sekmīgas ir daudzas zinātņu nozares, kādu mūsu kaimiņiem vispār nav. Taču mūsu kaimiņi ir pratuši gan valsts piešķirto budžetu, gan Eiropas Savienības iedalītos līdzekļus daudz lielākā mērā ieguldīt sekmīgā izglītības un zinātnes attīstībā. Tiesa, Latvijas polītiķu acīs zinātne nez kāpēc netiek uzskatīta par instrumentu naudas pelnīšanai un tāpēc mūsu zinātnes financējums atpaliek pilnīgi no visām Eiropas Savienības valstīm. Tas rada apdraudējumu gan zinātnes, gan ekonomikas attīstībai.
Tikai pēdējos pāris gados, kad pieejamo Eiropas fondu līdzekļu straume draud izsīkt, Ekonomikas ministrija ir spērusi pirmos soļus zinātnes komercializācijai, savukārt Izglītības un zinātnes ministrija, kuŗas paspārnē atrodas visas zinātniski pētnieciskās institūcijas, nedomā ekonomiskās katēgorijās un neveicina peļņas spējīgu zinātni. Šis komerciālais aspekts, cik nu vien iespējams, tiek rosināts pēc zinātnieku iniciatīvas, bet tas nav zinātnieku pamatuzdevums. Ar šādu polītiķu un izpildvaras attieksmi Latvijas zinātnei un ekonomikai nav paredzama sekmīga un strauja attīstība.
Deviņdesmitajos gados valdīja uzskats, ka zinātne nav vajadzīga...
Šis 90. gadu maldīgais pseidoliberālais uzskats ir nodarījis lielu postu kā Latvijas tautsaimniecībai, tā arī zinātnei kā tautsaimniecības sastāvdaļai. Iznīcinātā ražojošā infrastruktūra nav atjaunota bijušajā apjomā, tieši tāpat arī zināšanu ietilpīga ražošana mūsu valstī veido vien 10% no kopējās ekonomikas. Pārējo peļņas daļu veido zemas pievienotās vērtības resursu koksnes, lauksaimniecības, piena, gaļas un graudaugu produkcijas, kūdras, grants, dolomīta un citu izrakteņu ekstensīva izmantošana.
Attīstītajās zemēs šī proporcija ir otrāda: tur 90 % ekonomikas tiek nodrošināta ar zināšanās un zinātnē balstītas rūpniecības palīdzību un tikai 10 vai nedaudz vairāk procentu veido mazproduktīvas tautsaimniecības nozares. Jā, mūsu izglītības un zinātnes konkurētspēja ir tieši atkarīga no valsts attieksmes, kas ir izmērāma finansējuma pieejamībā. Un, ja financējums ir nepietiekams un tā piešķīrumam ir neparedzami pārtraukumi, ja līdzekļu piekļuvi kavē vāja finanču administrēšana, tad gan izglītības, gan zinātnes attīstība nevar būt nedz strauja, nedz sekmīga, un rada nevēlami sliktu iespaidu par šīm nozarēm kā perspektīvām darbavietām.
Kādā ASV dokumentālajā filmā tika analizēti notikumi, minēti fakti, kur zinātnieki ir veikuši pasūtījuma pētījumus, rakstījuši publikācijas, pakļaujoties farmācijas biznesa spiedienam. Godaprāts, ētika... Zinātne un bizness? Brīvība, neatkarība pētījumos?
Tas ir divdabīgs jautājums: jūs pat nevarat paredzēt, kuŗš no civilajā dzīvē un laboratorijas apstākļos veiktiem zinātnes sasniegumiem var tikt izmantots militāriem vai amorālu peļņu nesošiem nolūkiem. Taču jūs kā zinātnieks pētāt noteiktu problēmu, rodat nebijušu teorētisku vai praktisku risinājumu, kuŗa misija, pēc jūsu domām, varēja būt vismiermīlīgākā, un jūs nespējat prognozēt, kāda attīstība būs jūsu izgudrojumam citādi domājoša zinātnieka rokās. Ar publikācijām, patentiem, open access metodi, atvieglojot piekļuvi visjaunākajiem pētījumiem, zinātne kļūst globāla un kontrolēt tās atklājumus vairs nav jūsu varā.
No otras puses, tieši tās nozares, kuŗās cilvēce iegulda visvairāk līdzekļu medicīna, farmakoloģija, militārā industrija, IT un kosmosa technoloģijas vai pat ekoloģiskās pārtikas ražošana, spēj nodrošināt zinātnei lielus un financiāli ietilpīgus pasūtījumus. Lielvalstīs ar lielu zinātnes budžetu innovatīvi zinātnieku pētījumi un zinātnieku sirdsapziņa tiek pirkti par lielu naudu. Zemēs ar vāju ekonomiku un zemu zinātnes financējumu ir lielākas iespējas pasūtīt pētījumus neskaidriem izmantošanas mērķiem.
Planēta Zeme. Patērējam arvien vairāk resursu, dominē biznesa intereses, alkatība, peļņa, neskatoties uz zinātnieku, pētnieku secinājumiem, brīdinājumiem.
Jā, es jums pilnīgi piekrītu, ka draudi ir globāli galvenokārt divos aspektos: militārie draudi un globālās sasilšanas draudi. Pagājušā gada oktobrī, atrodoties Tokijā vispasaules konferencē, kas bija veltīta izmisīgiem risinājumu meklējumiem globālās sasilšanas novēršanai, zinātnieki cēla trauksmi par 0,5 Celsija gradiem, par kuŗiem atmosfēras temperātūrai vēl palielinoties, klimatiskie procesi kļūtu neprognozējami postoši. Starptautisko vienošanos ignorēšana klimata kontroles jautājumos un atsevišķu valstu izmisīgā cīņa par dominanci ekonomikā ir lielākie globālie riski. Saukt šo starptautisko ekonomisko sacensību par "biznesa interesēm" nozīmē problēmas sašaurinātu skatījumu, kad runa ir par lielvalstu globālās dominēšanas principu, svaru kausiem pakāpeniski sveroties Āzijas valstu ekonomiskā un militārā pārākuma virzienā.
Cilvēki joprojām aizbrauc no Latvijas, arī zinātnieki... Finanču ministre nesen Latvijas Radio teica, ka nākamgad jāatbalsta zinātne, jo ugunsgrēki esot dzēsti... Varbūt ministre jau sākusi priekšvēlēšanu kampaņu? Vai ugunsgrēku dzēšanas polītika pēc būtības ir orientēta uz patiesu attīstītas valsts veidošanu?
Latvijas zinātnieki jau daudzus gadus ir rosinājuši valdību atvērt acis un uzlūkot zinātni kā vienīgo drošo peļņas instrumentu mūsdienu pasaulē, kā ātrāko un godīgāko līdzekli ekonomiskās attīstības nodrošinājumam, kas izmantojams ar vienu nosacījumu: proti, ka valsts sekmēs zināšanu ietilpīgas rūpniecības atjaunošanu ar modernu technoloģiju palīdzību un tieksies pēc savas ekonomiskās patstāvības. Valsts Simtgades kopējais budžets tika pieņemts bez gaŗām polītiskām debatēm un ķīviņiem, taču zinātnei šajā 2018. gada budžetā kā bija, tā palika nepietiekams financējums. Nav palielināts zinātnes bazes financējums, kas nodrošinātu zinātnieku vienmērīgu darbu un saglabātu darbavietas, bet ir ticis nedaudz palielināts konkursa kārtā iegūstamais financējums fundamentālajām un lietišķajām zinātnēm, un arī tas kļūs pieejams tikai gada otrajā pusē. Tieši tāpēc jau kā burkāns visu zinātnieku acu priekšā tiek vicināts lozungs par prioritāru atbalstu. Taču pateiktais jau ir tikai vārdi bez jebkāda seguma un garantijām.
Vai LZA (te domāju zinātnieku kopumu) var reāli ietekmēt izglītības, zinātnes virzību, ekonomisko, garīgo attīstību Latvijā?
Kopš 1992. gada, kad Latvijas PSR Zinātņu akadēmija, kas tolaik bija reāla zinātnes ministrija, ar demagoģisku argumentu, ka, redziet, Eiropā ir tādas "personālās zinātņu akadēmijas" bez jebkādas varas un reālas ietekmes, bet akadēmiķu satikšanās vietas, tika pārveidota par bezzobainu runājošo galvu akadēmiju ar dažām dekoratīvām funkcijām, kam valsts piešķir žēlastības maizi, lai saglabātu pie sava ierēdnieciskā mundiera labskanīgu brendu. Pēc šī vēsturiskā 1992. gada ierēdniecība gan ar varu, gan ar viltu ir centusies mazināt Zinātņu akadēmijas lomu un svaru, vienu pēc otras atsavinot tai gan funkcijas, gan līdzekļus.
Akadēmiskajā zinātnē rūdītie zinātnieki ir sīksta un gudra tauta. Viņi kā rentgenā redz valsts attieksmi gan pret zinātni kopumā, gan pret Zinātņu akadēmiju, kuŗu lomu Eiropas Savienība nemitīgi mudina kāpināt un celt. Viņi ir bezalgas eksperti gan nozaru ministriju komisijās, gan bez atlīdzības strādājoši entuziasti Saeimas dokumentu un likumdošanas izmaiņu vērtēšanā. Ar savu redzējumu, argumentiem un konceptuālajiem priekšlikumiem Zinātņu akadēmijas intelektuāļu elite piedalās Latvijas Pētniecības un innovāciju padomes darbā, kas pēc vairāku gadu ilgušām diskusijām un ļoti negribīgi no valdības puses ir tikusi izveidota pie Ministru prezidenta kā bez atlīdzības strādājoša ekspertīzes un padomdevēja struktūra. Vai gan grūti uzminēt, kuŗš šajā poziciju kaŗā paliek uzvarētājs un kuŗš zaudētājs? Protams, uzvar tas, kuŗš beigās dala naudu un kārtējo reizi informē zinātniekus: "Šoreiz atkal neiznāca naudas, bet nākamreiz jau nu noteikti."
Vai jums ir daudz domubiedru? Kāda ir jūsu un jūsu komandas tuvākās nākotnes vīzija, ko vēlaties īstenot?
Domubiedru ir daudz, bet viņi ir izkaisīti visā zinātnes telpā un mūsdienu Latvijas saspringtajos financējuma apstākļos padarīti par rokpeļņiem, kuŗus izdzīvošanas instinkts spiež neizbāzt galvas ārā no savas "alas" jeb institūtiem, un nevērt vaļā mutes, ja viņi vēlas saņemt savu dienišķo kumosu. Pretējā gadījumā viņi "var doties prom no Latvijas" kā 2013. gadā, viesojoties Zinātņu akadēmijā, ieteica rīkoties toreizējais Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis. Arī manā vistuvākajā komandā ir domubiedri un zinātnes nākotnes veidotāji, kā par to var pārliecināties, iedziļinoties akadēmiķes Raitas Karnītes sastādītajā "Darbības stratēģijā 2015-2020". Tā skaidri raksturo Latvijas Zinātņu akadēmijas darbības pamatvirzienus un rīcības instrumentus, bet akadēmijas Charta un Statūti kā galvenie mūsu Satversmes dokumenti definē gan institūcijas kopējos, gan katra amatā ievēlētā akadēmiķa funkcijas un uzdevumus. Taču pavisam cits ir jautājums par to, kā katrs mēs šīs funkcijas un uzdevumus izprotam un cik lielā mērā vēlamies un spējam izpildīt. Mana un dažu Zinātņu akadēmijas vadības līmeņa darbinieku vēlme ir ietekmēt Latvijas izglītības un zinātnes procesus ekonomiskās augšupejas virzienā. Dažu citu kolēģu vēlme ir atrasties Learned Society situācijā un baudīt tā dēvētās personālās akadēmijas statusa priekšrocības.
Ko es jums nepavaicāju?
Nepavaicājāt vai es ticu nācijas un Latvijas izglītības un zinātnes uzplaukumam turpmākajos gados? Atbilde var būt tikai ar zināmu fatālisma pieskaņu, jo esam skaitliski dilstoša nācija. Jā, cauri gadsimtiem mēs esam pierādījuši savu izturību, sīkstumu, pielāgošanās un izdzīvošanas prasmi, bet 20. gadsimts un šis neatkarības laika pirmais gadsimta ceturksnis ir paveikuši savu melno darbu. Kaŗos, deportācijās un emigrācijā no nāciju veidojošā kodola ir atšķelta kritiski liela tā inteliģences, polītiskās un ekonomiskās elites daļa. Ekonomiskās migrācijas dēļ nežēlīgi sarucis ir darba tirgū aktīvo iedzīvotāju skaits, kam labvēlīgos apstākļos vajadzētu atražot jauno paaudzi, kas alkst mācīties, strādāt, pētīt un celt. Ja no 100 aptaujātiem vidusskolēniem tikai daži atbild, ka saista savu nākotni ar izglītību un darbu Latvijā, tad šeit skaidri iezīmējas gan mūsu valsts, gan nācijas perspektīva.
Vēlējums Latvijai 100 gadu jubilejā...
Novēlu ikvienam sekot Latvijas valstij kā ideālam un rīkoties tā, lai šim mērķim tuvotos!
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)
.jpg)
