Kuldīga ir jāsajūt!
Ligita Kovtuna    18.09.2024

 

 

Jūs esat pati jaunākā paš­valdības vadītāja Latvijā – 39 gadus veca. Vai tā ir tendence, ka valsts un pašvaldību pārvaldes loks atjaunojas?

Jā, nāk arvien vairāk gados jaunu cilvēku, kas uzdrīkstas izteikt savu viedokli, redzējumu, ierosina izmaiņas iepriekšējos gados pieņemtajos procesos utt. Bet labākais šai lietā ir tas, ka pieredzējušie, gados vecākie kolēģi ieklausās un pieņem. Valda tiešām liela savstarpējā cieņa. Kuldīgas novada pašvaldībā noteikti. Mans padomnieks Viktors Gotfridsons ir ar vērā ņemamu pieredzi savā darbā, bijis izpilddirektors, priekšsēdētājas vietnieks, un no viņa nekad neatskan aizrādījumi vai noliegumi – tikai vērtīgi padomi un komentāri. Darba kvalitātei tas katrā ziņā nāk par labu.

Jādomā, ka jūsu novadā tikuši ielikti labi pamati – Kuldīgas novadu ilgu laiku vadīja Inga Bērziņa, kura šobrīd ir VARAM ministre un kuras pārraudzībā ir arī reģioni.

Tas patiešām ir ilgu gadu darbs prasmīgās vadītājas Ingas Bērziņas vadībā. Atzīšos, ka es ilgi pārdomāju, vai varu piekrist pieņemt savu pašreizējo amatu, šaubījos, vai varēšu turpināt tik spēcīgas personības darbu, vai vispār esmu gatava to apņemties. Tagad varu teikt – labi, ka apņēmos! Deputāti mani pieņēma, sastrādājamies labi. Protams, politiskās intereses ienes savas nianses, un ir ļoti rūpīgi jāizsver katrs lēmums un jāprot par to pārliecināt visu politiskā spektra pārstāvjus. Ingas pieredze ir ļoti, ļoti noderīga.

2023. gadā Kuldīgas vecpilsētu iekļāva UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, un tas ir ļoti nozīmīgs fakts – šai godpilnajā sarakstā no Latvijas ir vēl tikai Vecrīga…

Arī tas ir gadu desmitus ilgs darbs, ko paveica tostarp mūsu pašvaldības izcilie arhitekti ar Aldi Orniņu priekšgalā. Te katrā ziņā jāmin arī ilggadējā Būvvaldes vadītāja Jana Jēkabsone, Kultūras nodaļas vadītāja Dace Reinkopa u.c. Viņi spēja saglabāt un pierādīt tās vērtības, ko glabā Kuldīga. Pati kopš bērnības atceros, ka laikos, kad parādījās plastmasas logi un krāsainie Rannilas jumtu segumi, mūsējie prata no tiem vecpilsētu pasargāt.
Katrā ziņā tas ir arī Kuldīgas uzņēmēju nopelns, kuri bijuši gatavi iesaistīties mūsu kopīgajā darbā. Gribu apgalvot – Kuldīga ir jājūt! Ir jāsajūt cieņa pret mūsu pilsētas vēsturiskajām vērtībām un jāizceļ, jāvairo tās. 

Kāds bija jūsu ceļš uz pašvaldību? Un uz politiku?

Esmu dzimusi kuldīdzniece, pēc profesijas skolotāja, esmu mācījusi bērniem dejas, ritmiku, esmu arī vadījusi izglītības iestādes – novada bērnu un jauniešu centru, biju arī V. Plūdoņa Kuldīgas vidusskolas direktore. Tad pārgāju darbā uz pašvaldību. Politikā esmu septīto gadu jeb esmu otrajā sasaukumā.

Un nekad šo soli neesat nožēlojusi?

Nožēlojusi neesmu, bet tas laikam tāpēc, ka man vienmēr ir ļoti veicies ar kolēģiem. Visās manās darbavietās ir bijuši un ir lieliski komandas cilvēki. Ticiet vai ne, bet arī politikā tā var būt! Tas, protams, nenozīmē, ka “lidojam” vien – realitāte mēdz būt ļoti skarba. Šobrīd, piemēram, ļoti izaicinoša ir finanšu situācija. Ne tik sen tāds bija lauku skolu slēgšanas stāsts. Mūsu ilggadējā finansiste teic, ka sava darba gados neatceras piedzīvojusi tik smagus finanšu izaicinājumus… Un vēl viņa saka – tāpēc jau, acīm redzot, te esi, jo spēsi to izturēt. Tas uzliek lielu atbildību. Taču es nebaidos jautāt, man ir svarīgi problēmu nesasteigt un, uzklausot dažādus viedokļus, lēmumu pieņemt. Turklāt – arī mana nelielā pieredze ir apliecinājusi, ka lietas visveiksmīgāk risinās tad, kad tām pienāk īstais laiks.
Runājot par skolu jautājumu – nebūt negāja viegli. Taču palīdzēja tas, ka problēmu ar sava novada skolām risinājām savlaicīgi, īstenībā – kopš tā laika, kad Latvijā sāka strauji samazināties iedzīvotāju skaits. Tukšie laukumi Latvijas kartē paliek arvien lielāki – novadā palikušas vien divas no savulaik astoņām vidusskolām. Kuldīgas pilsētā bija četras vidusskolas. 
Te gan svarīgi piebilst, ka Kuldīgā iedzīvotāju skaits ir stabilizējies, tas nesamazinās. Novadā samazinās, arī tā iemesla dēļ, ka iedzīvotāji pārceļas uz pilsētu.

Kāda ir remigrācijas tendence?

Cilvēki atgriežas, un par to ir liels prieks. Atgriežas ne vien no ārzemēm, bet atgriežas arī kuldīdznieki no citiem Latvijas reģioniem. Piemēram, mans brālis, kurš, kā arī viņa dzīvesbiedre, strādā Rīgā, bet bērni iet skolā Kuldīgā. Arī vairāki mani klasesbiedri.

Tātad Kuldīga ir dzīvošanai draudzīga?

Ļoti! Kuldīga ir “ģimeniska”, mums ir pulka daudzbērnu ģimeņu, un es, pati nākusi no izglītības jomas, ļoti raugos, lai bērniem un jauniešiem būtu daudz un dažādas iespējas. Tostarp gluži fiziski pieejamas. Tepat centrā ir mākslas skola, mūzikas skola, sporta skola utt. Un arī finansiāli pieejamas. Piemēram, par sporta skolu ir jāmaksā div­desmit eiro gadā. Ir volejbola halle, vieglatlētikas halle, tātad – sacensību iespēja. Ledus halles hokejistiem vēl nav, bet tās ir tuvējā Ventspilī un Talsos. Pilsēta ir kompakta, līdz ar ko jau otrās klases bērns patstāvīgi var visas ārpusskolas nodarbības izstaigāt. Mana meita, mācoties 5. klasē, apmeklēja astoņus pulciņus – vienā mierā!

Kas notiek Kuldīgas vecpilsētas vēsturiskajos namos? Vai tur iekšā rit dzīvība?

Tieši tā! Veco, vēsturisko namu durvis ir atvērtas, tajos pulsē dzīve. Arī vēsturiskajā Rātsnamā cilvēki var ienākt un apbrīnot tā skaistumu, ieskaitot telpu ar mūsu slavenā pilsētas pulksteņa mehānismu.

Tiktāl par jauno paaudzi, bet – kā ir ar darbavietām viņu vecākiem? Un vai Kuldīgā ir vai nemaz nav bezdarbs?

Bezdarba līmenis ir zemākais pēdējo gadu laikā, bet nav jau noslēpums, ka – tāpat kā visur – ir cilvēki, kas nemaz neilgojas strādāt. Runājot par darbavietām, tā ir viena no pašvaldības prioritātēm. Mēs aicinām uzņēmējus uz sadarbību un izmantojam visus iespējamos resursus, lai būvētu infrastruktūru, lai radītu ražotnes, kurās ir vajadzīgs cilvēka darbs. Mūsu novada rūpniecības galvenās jomas ir lauksaimniecība, kokapstrāde, protams, tūrisms un viesmīlības, tostarp ēdināšanas nozare.

Kad jaunievēlētais Valsts prezidents Edgars Rinkevičs sāka savu darbu amatā, viņš par pirmās reģionu vizītes vietu izraudzījās tieši Kuldīgas novadu – bija lauksaimniecības tehnikas lielfirmās “Amazone”, kokapstrādes firmā “Stiga RM” un arī skaistajos Padures dārzos, kā “Lagzdkalnos”.

Vēl Padures pagastā darbojas lieluzņēmums “Vēvers”, atplaukst Padures muiža, un tas ir tikai viens no 18 Kuldīgas novada pagastiem. Turklāt katram ir sava “odziņa”. Savukārt Kuldīgā plaukst radošie uzņēmumi – ar mākslu un amatniecību saistīti, darbojas galerijas, izstāžu zāles, utt.
Bet galvenais – novadā ir iezīmējušās noteiktas investīciju teritorijas, kurās gaidām arvien jaunus uzņēmējus, kas gatavi sākt un attīstīt savus uzņēmumus. Galu galā Kuldīga ir pats Kurzemes centrs ar izcilu ģeogrāfisko novie­tojumu – tiešā tuvumā ir ostas pilsēta Ventspils, caur Skrundu iet Liepājas – arī ostas pilsētas – šoseja, tātad divas lielas Latvijas transporta dzīslas. Līdz ar to izmantojam visas Eiropas dotās iespējas uzņēmējdarbības programmā – sākot no tā, ka būvējam ceļus, līdz zemes gabalu izsolīšanai plašām ražotnēm. Ceļā uz to jau ir mūsu novada lielākais un viens no lielākajiem Latvijā zemeņu audzētājs un selekcionārs “Migl Dārzi”, kas grasās paplašināt savu uzņēmumu.

Atgriezīsimies Kuldīgas vecpilsētā! Jūlija beigās apciemoju jūsu pilsētu tās svētkos, redzēju ļaužu pilnas ielas, gāju “no krodziņa uz krodziņ`”, klausījos koncertus, iepirkos pie amatniekiem, baudīju burvīgo skatu starp veco ķieģeļu tiltu un Ventas rumbu. Priecājos par daudzajiem atjaunotajiem namiem, bet redzēju arī vēl daudz neatjaunotu, kas, acīm redzot, gaida savu kārtu…

Lūk, tas ir vēl viens svarīgs investīciju projekts, un mēs gaidām potenciālos investorus, kuri ir ieinteresēti ieguldīt savus līdzekļus un veidot savus uzņēmumus mūsu pilsētā. Un dzīvot šeit! Notiek izsoles, kurās tiek piedāvāti/ izsolīti daudzi objekti, ēkas un zemes gabali tiklab īpašumā, kā arī nomā. Iznomāti tiks objekti ar īpašu vēsturisko nozīmi, kas tomēr paliks pašvaldības īpašumā, jo mums ir saistošs UNESCO statuss. Taču, arī ņemot vērā šos ierobežojumus, pašvaldība nāk talkā – ir finanšu programmas, gan konkrētas restaurācijas programmas u.c., lai potenciālajiem investoriem palīdzētu. Galvenais – ja cilvēks vēlas atgriezties vai pārnākt uz dzīvi Kuldīgā, vai vienkārši – vēlas būt daļa no Kuldīgas, aicinām uz sarunu. Tiešām esam ļoti atvērti un pretimnākoši – mēs jūs gaidām! Labi piemēri jau ir – piemēram, Adatu fabrikas rajons. Vēl pirms pāris gadiem tas bija tāds, ko sauc par degradētu rajonu. Ēkas iekonservējām, lai saglabātu autentiskumu. Un kad pienāca viņu laiks, tapa brīnišķīgs kvartāls. Pašā vēsturiskajā Adatu fabrikā darbojas starptautiska ma­ģistru programma (SDSI) pakalpojumu dizainā (International Erasmus Mundus Joint Master`s programme in Service Design Strategies and Innovations). Ik ga­du saņemam vairāk nekā 650 pieteikumus no studentiem, kuri vēlas šeit studēt, bet apstiprināti tiek aptuveni 35 studenti. Ir liels konkurss uz stu­diju vietām. Studijas ir gan budžeta, gan maksas grupās. Jaunie dizaineri ierodas  no visas pasaules, un tie ir augstas raudzes profesionāļi savā jomā, kas vienu gadu – pirmo kursu pavada Kuldīgā, 2. kursā pusgadu Somijā un pusgadu Igaunijā. Viņi papildinās starptautiski atzītu mācībspēku vadībā. Maģistrantu pulkā ir arī cilvēki no Amerikas, kuri veselu gadu kopā ar savu bērniņu dzīvo Kuldīgā. Studenti ir arī no tādām valstīm kā Ķīna, Pakistāna, Indija, Brazīlija, Bangladeša, Vjetnama, Meksika, Kolumbija, Japāna u.c.
Mēs gaidām ne tikai viesus, mēs gaidām nākamos kuldīdzniekus. Ir pat izstrādāta īpaša draugu jeb mentoru programma, kurā darbojas cilvēki, kas draudzīgi var pastāstīt gluži praktiskas lietas. Pati ik rītu no mājās uz darbu braucu pa vēsturisko Ventas ķieģeļu tiltu, un ik rītu priecājos, ka es un mana ģimene dzīvojam savā miera ostā – Kuldīgā.