Kā un kāpēc Latvijas valsts atbalsta medijus?

Kultūras ministrijas Mediju nodaļas vadītāja Aiga Grišāne intervijā Ligitai Kovtunai 14.05.2019

Kādi ir jūsu vadītās nodaļas darbības galvenie virzieni?

Pirmām kārtām darbs pie likumu un to rēgulējuma izstrādes attiecībā uz mediju vidi Latvijā, dažādu, gluži praktisku iniciātīvu iedzīvināšana, lai medijus stiprinātu. Tas attiecas gan uz vietējiem, gan diasporas medijiem. Otrs virziens ir darbs ar sabiedrību – kopā ar Izglītības ministriju un tās iestādēm, kā arī ar nevalsts organizācijām veicināt un spēcināt medijpratību. Šis modernais, aktuālais jēdziens savukārt ietver divus virzienus – pētniecisko un izglītojošo, kur galvenais akcents ir darbs ar bērniem un pusaudžiem.

Tā 2017. gadā veikto pētījumu rezultāti rāda, ka 40% jauniešu dalās ar informāciju internetā, to nepārbaudot, un tikai 40% iedzīvotāju apgalvo, ka prot atšķirt uzticamu informāciju no tendenciozas un safabricētas. Gandrīz piektā daļa (19%) aptaujāto Latvijas jauniešu atzinuši, ka vairāk nekā piecas stundas pavada YouTube. Tas ir skaidrs signāls, ka valstī nopietni jāstrādā gan ar drukātās preses, gan digitālās platformas saturu, padarot to saturiski nozīmīgu un pievilcīgu. Un tas ir liels izaicinājums – ņemot vērā, ka katra paaudze izmanto medijus citādi, un katra mediju lietotāju grupa ir jāuzrunā viņiem atbilstīgā veidā.

Pētījumi parāda arī to, ka lietotāju vidū notiek satura fragmentācija, proti, vairs nav tā, ka cilvēks lasa, klausās vai skatās visu pēc kārtas – viņš no kopējā ziņu klāsta izraugās to, kas interesē. Piemēram, ziņas par hokeja jaunumiem pēta visos viņam pieejamos un interesējošajos medijos.

Ņemot vērā visai ierobežoto mediju tirgu Latvijā, bez valsts atbalsta droši vien nav iespējama augstākās raudzes satura veidošana pat lielākajos medijos, kur nu vēl reģionālajos un diasporas.

Un valsts ir paredzējusi finanču līdzekļus šī “augstas raudzes” jeb sabiedriski nozīmīga satura veidošanā, ko piešķir konkursu kārtā. Arī jūsu vadītie mediji – Laiks un Brīvā Latvija ir saņēmuši financiālo atbalstu caur Sabiedrības integrācijas fondu (SIF), kas naudas līdzekļu izlietojumu administrē. Es uzsveru – naudas izlietojumu, ko savukārt stingri uzrauga Valsts kontrole un Finanču ministrija. Par konkursa projektā paredzētā satura atbilstību konkursa kritērijiem lemj SIF Padome un konkursa komisija, kuŗas sastāvā ir neatkarīgi eksperti, kas dara visu iespējamo, lai izslēgtu kādas ietekmes iespēju. Šie eksperti neiejaucas saturā un īstenībā pasargā medijus no iejaukšanās.

Mūsu lasītāji ir pauduši neizpratni par SIF logo jeb “rāmīšiem”, kas parādījušies pie publikācijām un kuŗos teikts: “Šī publikācija sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda financiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.” Ir pat izskanējušas bažas, vai tas nav pasūtījuma vai reklāmraksts.

Izmantošu iespēju ar pilnu atbildību pateikt – tas nekādā ziņā nav ne pasūtījuma, ne cenzēts teksts, ne reklāmraksts – tas ir apliecinājums tam, ka valsts ir sapratusi nepieciešamību atbalstīt sabiedriski nozīmīga satura publikāciju un to izdarījusi.* Un valsts finanču uzraudzības iestādēm ir jāgūst apliecinājums, ka publikācija ir tikusi sagatavota un tiražēta. Vēl piebildīšu, ka SIF Padomē un konkursa komisijā nav ne profesionālo žurnālistu un mediju organizāciju pārstāvju, ne arī cilvēku, kam varētu būt interešu konflikts. Turklāt ne SIF Padome, ne konkursa komisija nav “slēgts process” valsts pārvaldes ietvaros – ikviena organizācija vai ar mediju darbību saistīts vai ieinteresēts indivīds var sūtīt savus ieteikumus, kandidātūras.

Vai citur Eiropā ir līdzīga mediju atbalsta sistēma?

Interesanti, ka vislielāko valsts atbalstu medijiem sniedz Ziemeļvalstis, kas vienmēr lepojušās ar augstiem vārda brīvības standartiem. Īstenībā visās Eiropas valstīs visdažādākajos veidos tiek no valsts atbalstīti privātie mediji. Piemēram, Francijā šis atbalsts ir ļoti nozīmīga apmēra. Mediju tirgus šodien nekur nefunkcionē tā, lai patstāvīgi no-pelnītu, turklāt vēl investīcijām satura kvalitātē, dizainā utt. Visiem ir jāmeklē veidi, kā palīdzēt pastāvēt. Šai sakarā jāmin divi galvenie veidi: netiešais atbalsts, kas paredz pazeminātu nodokļu likmi, abonētās preses piegādes kompensācijas u. c., un tiešais atbalsts, kas notiek caur mediju atbalsta fondiem. Arī šo pieredzi mēs esam pētījuši. Lietuvā, piemēram, ir līdzīga sistēma un atbalsta apjoms kā mums, tāpēc pieredzē apmaināmies.

Runājot par drukātās preses un digitālo mediju vidi, vai tomēr, samazinoties drukātās preses tirgum, pabērna lomā nenonāk žurnālistikas “zelta fonds”, kas saistās ar pētniecisko un analītisko žurnālistiku, diskusijām, debati, kas, grozi kā gribi, arī prasa visvairāk financiālā ieguldījuma?

Pirmām kārtām arī digitālajā vidē ir jānotur augsti žurnālistikas standarti, žurnālistu atbildības latiņai ir jābūt augstai. No otras puses, medijiem jābūt gataviem, ka daļa sabiedrības negribēs ilgi kavēties pie drukāta teksta, bet vēlēsies informāciju iegūt pēc iespējas ātri, arī atraktīvi, jā, pat humoršovu veidā, kur nopietnas lietas tiek pasniegtas un skaidrotas ar zināmu vieglumu. To es sauktu par satura pielāgošanu. Te atkal jāatgriežas pie medijpratības – ir liela nozīme tam, kā mēs pratīsim mediju lietošanai sagatavot un piesaistīt jauno paaudzi, kuŗai ir citi paradumi, un kā spēsim caur mediju vidi rosināt viņu pilsonisko aktīvitāti.

Protams, pētnieciskā žurnālistika saistās ar lielu laika, darba un profesionālitātes ieguldījumu, kas attiecīgi maksā. Tieši šai nozarei arī novirzīta nozīmīga finanču daļa. Bet, piemēram, Re:Baltica jau ieguvusi arī starptautisku financējumu un ir ceļā uz ārpusvalsts robežu sadarbības programmām.

Kāda, jūsuprāt, ir žurnālistikas kvalitāte Latvijas un diasporas medijos?

Vienmēr jāvēlas pēc iespējas augstāka kvalitāte, tāpēc mūsu Pamatnostādnēs paredzēti arī izglītības aspekti. Mediju vadītāji – darba devēji diemžēl nav īsti apmierināti, bet tā ir arī viņu atbildība – nepieciešams vairāk sadarbības, nepietiek tikai ar to, ka žurnālists ir ieguvis pamatzināšanas. Katram medijam – avīzei, TV, radio u. c. ir sava specifika, ko var iegūt, tikai praktiski strādājot. Savukārt žurnālistiem šodien ir īpaši jāpievēršas pasaules pieredzes izzināšanai. Bet galvenais – žurnālists ir un paliek vārtsargs, kas sargā dezinformācijas vārtus. Mūsdienās tam ir vislielākā nozīme. Ir jāprot strādāt ar datiem, ir jāapgūst informācijas ieguves ceļi un veidi, jābūt augstai vispārējai izglītībai. Tas arī notiek – sekmīgi darbojas Baltijas mediju izcilības centrs ar starptautisku financējumu.

Vai pati ticat drukāto mediju nākotnei?

Pilnīgi noteikti ticu un arī tos lasu! Neredzu iemesla, lai drukāta formāta avīze, žurnāls, grāmata izzustu, tiem tomēr ir sava īpaša “garša”. Cita lieta – ir jādomā, kā tos padarīt “lasāmākus”, ņemot vērā mūsdienu lasītāju dažādos lasīšanas paradumus.

* Ar valsts atbalstu laikā no 2018. gada 1. augusta līdz 2019. gada 1. februārim laikrakstos Laiks un Brīvā Latvija publicēti 55 materiāli projekta “Latvijas valsts piederības pamatu stiprināšana diasporas laikrakstos” ietvaros. Bez iepriekš ar augšminēto atzīmi jeb “rāmīti” atzīmētajām publikācijām arī:

Svēts mantojums paliek Latvijā, nr. 3, 2019. g.

Mūsu Laikam šogad – 70!, nr. 2, 2019. g.

Ligita Kovtuna. Sākas barikāžu atceres laiks, nr. 2, 2019.g.

Sallija Benfelde. “Čekas maisi” un preses brīvības nīcināšana jeb Gada nogale bez pārsteigumiem, nr. 1, 2019. g.

Sallija Benfelde. Svētki un polītika, nr. 48

Ligita Kovtuna. Ziemassvētku saruna par vienkāršām un svarīgām lietām, nr. 48

Ligita Kovtuna. Latvija ir mana dvēseliskā māja, nr. 47

Rīgā pogo Imanta Ramiņa “Lakstīgala”, nr. 47

Ligita Kovtuna. Latvijas Simtgades svinības Luksemburgā, nr. 45

Diasporas eksperti palīdz Latvijai, nr. 45

Sallija Benfelde. Kā taps Latvijas otrās Simtgades pirmā valdība?, nr. 44

Ligita Kovtuna. Saules mūžu Latvijai!, nr. 44