Dzimis Rīgā, nonācis ASV hokeja Slavas zālē
Ar sporta ārstu, Dr. med. Visvaldi Nagobadu sarunājās Ligita Kovtuna    10.01.2017

 

„Viņš ir viens no visvairāk mīlētajiem un cienītajiem cilvēkiem hokeja sportā,” par mūsu tautieti Dr. med. Visvaldi Nagobadu teicis ASV Hokeja federācijas prezidents Ron Degregorio. Dr. Nagobada vārds iekļauts arī ASV Hokeja Slavas zālē (2010. g.) un viņš pats pirmais saņēmis Starptautiskās ledus hokeja federācijas (IIHF) Paul Loicgq balvu (2003. gadā). Laikā no 1967. Līdz 1990. gadam bijis vadošais ASV hokeja izlases ārsts, un ne tikai Doc – Dr. Nagobads bijis hokejistu – jauno puišu draugs, padomdevējs un dažbrīd pat audžutēvs. Bet viena no izlases zvaigznēm Džimijs Kreigs  (Jim Creig) – paša Doc vārdiem runājot, ir gluži kā dēls. Gan viņš, gan laba daļa slavenās hokeja komandas, kas 1980. gada Olimpiskajās spēlēs Leikplesidā (Lace Placed) uzvinnēja krievus jeb PSRS hokeja izlasi,  aizvadītā gada novembrī bija ieradušies Mineapolē sveikt dakteri ļoti nozīmīgā 95 gadu jubilejā. „Četri puiši bija atbraukuši pat no Bostonas,” sacīja Dr. Nagobads.

 

Ticiet, vai ne, bet man bija tā laimīgā izdevība apciemot gavilnieku tieši pašā dzimšanas dienas pēcpusdienā. Možs un priecīgs viņš sagaidīja mūs ar kollēgu Dr. Jāni Dimantu savā mājā, kur viesistabā rotājās krāšņs rožu pušķis no māsas, pazīstamās diplomātes, savulaik Latvijas vēstnieces Francijā Ainas Nagobads- Ābolas. Bet blakus istabā galds noklāts ar vēstulēm un grāmatas eksemplāriem, ko doktors veltījis ASV hokejam – Gold, Silver, Bronze un kuŗā viņš sakopojis savas atmiņas par nozīmīgākajiem brīžiem šai sporta jomā, kas pašam kļuvusi lielā mīlestība. Skaisti izdota, saturīga grāmata, ar vēsturiskiem foto un, kā jau kārtīgam ārstam klājas, ar precīziem attēlu parakstiem un indeksu. Ne velti šī grāmata ieguvusi Midwest Book Adward – Neatkarīgo izdevēju asociācijas piešķirto uzvarētāja titulu. Grāmatas vāku rotā foto no gaviļu mirkļa minētajā 1980. gada spēlē, kad doktors finālā uzskrējis uz ledus laukuma un apkampies ar Džimiju Kreigu. Bet 148. lappusē – foto, kur doktors tur rokā chronometru jeb magic stopwatch, par kuŗa lomu labprāt un ar prieku pastāsta.

 

V. Nagobads. Daudzi jau to nezina, bet šis maģiskais stopwatch „palīdzēja” izcīnīt vēsturisko uzvaru. Bija tā – pirms spēles mani uzrunāja izlases galvenais treneris Herb Brooks. Viņš mēdza apspriesties ar mani. Šoreiz Herbs novērtēja pretinieka – PSRS izlases augstās spējas, un bija nospriedis, ka spēles pēdējā trešdaļā sevišķi svarīgi ir raudzīties, lai hokejistiem būtu „svaigas kājas”, proti, ik pēc 35 – 40 sekundēm viņi jāmaina. Vienojāmies, ka es chronometrēšu laiku un došu signālus, kad hokejists jāmaina. Katrs uz laukuma ne ilgāk kā 40 sekundes spēles laika! Un iedeva man rokās šo „maģisko pulksteni”. Līdz šai dienai atminos krievu pārsteigumu un viņu treneŗa Viktora Tichonova neviltoto izbrīnu. Bet mūsējais Helmuts Balderis bija „uzķēris”. Krievu izlases hokejists Valerijs Vasiļjevs vakarā mums uzsauca šampanieti un palūdza man atklāti pateikt – „ko tu, dakter, devi savējiem ēst uz dzert?! Pēdējā trešdaļa taču vienmēr ir „mūsējā”... Bet te mēs tikai saķērām galvas un kliedzām užas, užas! (briesmas – kriev.).” Atbildēju apmēram tā – mūsu jaunības dzirksts!

 

Neraugoties uz cienījamo vecumu, jūsos patiešām ir jaunības dzirksts. Kāds ir jūsu noslēpums, „recepte”?

Pašam nemanot, ir noticis tā, ka visu laiku esmu pavadījis jaunu cilvēku vidū. Īstenībā pat nekad neesmu ārstējis vecus cilvēkus, vienmēr bijusi darīšana tikai ar jauniem. 36 gadus nostrādāju universitātē, rītos agri cēlos, lai dotos uz darbu hospitālī. Mana sieva Velta, kuŗa diemžēl jau Aizsaulē, mēdza jokot – tu jau skrien tās jaunās meitenes skatīties... Nopietni runājot, – kad sveikt bija sabraukuši mani puiši, tā arī teicu – pateicoties jums vēl turos!

 

Mana draudzene Aina Rodriguez-Mata, kuŗa arī novembrī svin nozīmīgu jubileju, uz to pašu manu jautājumu atbildēja tā: pirmkārt, galva ir tas organs, kas visvairāk jātrenē, otrkārt, ik dienu glāze sarkanvīna, treškārt, nevajag bāzt degunu svešās darīšanās...

 

Tā nu gan arī ir laba recepte! Un vēl – jau kopš mazām dienām esmu bijis ļoti kustīgs. Un ātrs – kad bērnībā Rīgā, Strēlnieku parkā ar puikām spēlējām žuļikus/gordovojus, neviens mani nevarēja noķert, biju visātrākais. Starp citu, parkā joprojām ir tā lapenīte, kas mūsu spēlēs bija „cietums”. Skolā spēlēju hokeju, volejbolu, futbolu, bet par basketbolu man ir vesels stāsts. Ģimnazijas pēdējā klasē gāju trenēties Armijas sporta klubā pie Valdemāra Baumaņa. Mans labs draugs bija Aleksandrs Vanags, viņš mācījās vienu klasi augstāk. Aleksandrs arī bija ļoti ātrs, un mēs viens otru „sedzām”. Es gan spēlēju nevis izlases komandā kā viņš, bet virslīgas rezervē. Reiz Matīsiņš, kā mēs saucām Baumani, pajautāja vai mēs abi ar Sašu nevarētu saspēlēties, jo pēc mēneša jābrauc spēlēt uz Parīzi. Baumanis man teica: „Mazais, gribētu ņemt tevi līdzi, tad mēs frančiem uztaisītu vienu kārtīgu virpuļvētru.” Bet es tolaik gāju ģimnazijas pēdējā klasē, uz Parīzi jābrauc 10. maijā, bet tūlīt drīz – 12. jūnijā man eksāmeni, jāstājas universitātē. Tā arī pateicu: „Nezinu, ko tēvs teiks.” „Bet tu parunā,” – tā Baumanis. Kad mājās pie vakariņu galda pateicu, tēvs atbildēja ar jautājumu: „Puika, vai tu tinti esi sadzēries?!”

 

Mans tēvs bija Rīgas pilsētas 2. ģimnazijas direktors, un viņš stingri uzskatīja, ka izglītība ir pirmajā vietā.

 

Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē iestājāties, un tālāk?

 

Kad biju pabeidzis divus pirmos kursus, sākās kaŗš, mani iesauca leģionā. Dienēju sanitārā rotā, strādāju frontes slimnīcā kopā ar latviešu ārstiem Pauli Dzintaru, Raini Bērziņu, Kārli Zvejnieku. 1944. gadā biju nonācis Tībingenē, Vācijā, franču zonā. Vecāki bija Eslingenā, tēvs atkal bija latviešu ģimnazijas direktors. Tībingenā pabeidzu medicīnas studijas – 1951. gada februārī, bet uz Ameriku aizbraucu jūnijā. Jau tolaik labi zināju, ka jābūt Dr. medicine, lai turpmāk varētu veiksmīgi strādāt profesijā. Sāku doktora darbu farmācijā, par hormoniem, tolaik jaunu tēmu. Lasīju un tulkoju no angļu valodas amerikāņu grāmatu par moderno terapiju, centos.

 

Cik valodas jau tolaik zinājāt?

 

Redziet, kad vēl bijām mazi bērni, tēvs pateica: ja gribat izaugt par inteliģentiem cilvēkiem, jums jārunā vismaz divās „lielajās” valodās, ar vienu vien latviešu valodu nekur tālu netiksiet. Un aizveda mūs uz Madame Šato franču bērnudārzu Rīgā, tur, kur tagad Zviedrijas vēstniecība. Kad sākām iet pamatskolā, vienalga ik piektdienu bija jāiet pie Madame Šato uz mājām un stundu pusotru jāmācās franču valoda, lai neaizmirstas. Bet pamatskolas gados mums mājās nāca studente Ērika Benefelde, ar kuŗu sarunājāmies tikai vāciski. Vēl tagad ar māsu Ainu jokojamies: Vor dem Essen Hἂnde waschen.

 

Līdz ar to, ģimnaziju beidzot, plūstoši runājām franču un vācu valodā. Dienējot franču zonā un strādājot IRO medicīnas departamentā, nebija nekādu valodas problēmu. Ar angļu valodu gāja švaki. Nonācis Amerikā, sākumā strādāju slimnīcā par sanitāru, bet cītīgi ieklausījos, iedziļinājos, centos izzināt. Pēc trim mēnešiem jau varēju strādāt zviedru hospitālī par internu.

 

Kā tas ir – svinēt dzimšanas dienu vienā dienā ar Latvijas Valsts jubileju?

Visu mūžu atceros kādu bērnības dzimšanas dienu – bija agrs rīts, tētis mani pamodina un saka: „Tik smuks rīts, aiziesim pastaigāties uz Daugavmalu.” Aizgājām, bija tik spirgts gaiss... Kad pārnācām mājās, mamma bija uzklājusi svētku brokastis... Viņa bija izstudējusi bioloģiju, taču algotu darbu nestrādāja, audzināja bērnus un gādāja par māju.

 

Kādas ir jūsu profesionālās saites ar kollēgām Latvijā? Jūs esat arī viens no LĀZA – Latviešu ārstu un zobārstu apvienības dibinātājiem 1947. gadā Eslingenā...

 

Priecājos, ka LĀZAi tagad jauns un sparīgs vadītājs – Uģis Gruntmanis. Kā viņš, tā arī es uzskatām, ka šobrīd galvenais ir dot iespēju jaunajiem Latvijas ārstiem speciālizēties un papildināties ārzemēs, lai iegūtu jaunu pieredzi, ko pārvest uz Latviju. Mūsējo, vecākās paaudzes mediķu, pieredzi diemžēl Latvijā nepieņem ar atplestām rokām. Pats esmu dabūjis „aukstu dušu”, kad mēģināju ienest savas idejas. Zinu, ka arī vēl dažam labam tā bijis. Man saka – tu mūs nesaproti, bet īsti nevar pateikt, kas ir tas, ko es nesaprotu....

 

Un par jūsu mīļoto hokeju runājot – kāpēc Rīgas Dinamo tā neiet?

 

Liela nozīme ir trenerim – vai viņš spēj saturēt kopā komandu un iedvest puišiem cīņassparu, vai viņam ir svaigas idejas. 

 

Jūs esat strādājis rokrokā ar citu ASV pazīstamu latviešu ārstu Bertramu Zariņu.

 

Mēs esam seni draugi un domubiedri; abi esam ASV Sporta medicīnas asociācijas locekļi, divi vienīgie latviešu ārsti šai asociācijā. Bet mūsu pirmā tikšanās bija 1979. gadā Maskavā, kad Bertrams bija Bostonas Bruins ārsts. Tad jau es viņam teicu: „Tu esi tik jauns, bet es jaunāks nekļūšu,” un mēs sākām strādāt kopā. Izcils ārsts – ortopēds, savulaik ASV Olimpiskās izlases ārsts, kuŗš devis arī lielu ieguldījumu Latvijas medicīnā.

 

Vai pošaties uz Latviju?

 

Jā, jūnija beigās – jūlija sākumā esmu nolēmis doties uz Eiropu, jo ļoti vēlos apciemot arī savu māsiņu Ainu Francijā.