Brīvības ceļš nekad nebeidzas
   27.08.2019

 

 

Kad Latvijas Tautas frontes (LTF) Austrālijas nodaļu pārdēvēja par Austrālijas latviešu biedrību Melburnā, Valda bija tās vadītāja līdz 1997. gadam. Deviņdesmitajos gados viņa organizēja humanitāro palīdzību Latvijai. No 1989. līdz – 1991. gadam organizēja Melburnas baltiešu demonstrācijas. atbalstot Baltijas valstu neatkarības centienus 14.jūnija piemiņas sarīkojumus. 1991.gada augustā kopā ar Austrālijas polītiķiem Viktoru Pertonu (Victor Perton) un Džimu Šortu (Jim Short) apelēja pie Austrālijas premjerministra Boba Hoka (Bob Hawke), lai atzīst Baltijas valstu neatkarību. Austrālija bija septītā valsts, kas atzina Latvijas neatkarību (1991.gada 26.augustā). 

 

Kopš 2006.gada viņa ir aktīva Luksemburgas latviešu diasporas dalībniece 2019. gadā saņēma Latvijas Ārlietu ministrijas Atzinības rakstu. Ir biedrības Laiks-BL pārstāve Diasporas padomē, bet Valdas sabiedrisko darbu saraksts ir daudz garāks nekā šeit pieminētie.

 

1997. gadā Valdai Liepiņai piešķīra Triju Zvaigžņu ordeņa zelta goda zīmi. 

 

Vai Austrālijā astoņdesmitajos gados bija viegli uzzināt par to, kas notiek Latvijā? 

 

Nebija viegli, daudz uzzinājām no radio Brīvā Eiropa un Amerikas Balss. Sidnejā bija cilvēks, kuŗš pārrakstīja visus tekstus no šīm raidstacijām, mēs tos izmantojām kā ziņu avotu. Tobrīd mums vēl nebija tiešo kontaktu ar Latvijas Tautas frontes cilvēkiem – tie izveidojās vēlāk –, bet bijām uzzinājuši, ka notiks Baltijas ceļš. Austrālijā katru gadu 23. augustā rīkojām demonstrācijas vai akcijas. Pirmajos gados mums bija vairāki kopīgi piemiņas sarīkojumi latviešiem, vēlāk arī baltiešiem, astoņdesmitajos gados organizējām vairāk uz āru vērstus pasākumus, un no 1987. gada katru gadu 23. augustā bija lielāki pasākumi, lai arī plašāka sabiedrība uzzinātu, ko nozīmē 23. augusts un kāpēc tas mums ir svarīgs datums. Te varbūt maza būtiska atkāpe. Proti, 1974. gadā Austrālijas valdība slepeni bija pieņēmusi lēmumu, ka atzīst Baltijas valstu inkorporāciju de jure. Mēs par to uzzinājām, un Austrālijā sākās lielas demonstrācijas – tas bija viens no pagrieziena punktiem Baltijas polītikā ne tikai Austrālijā, bet arī visā pasaulē. Eiropā, bet it īpaši Amerikā, baltieši kļuva ļoti aktīvi, Austrālijas valdība to nebija gaidījusi. Melburnā notika Dāmu gājiens desmit kilometru garumā, no Latviešu nama līdz Lietuviešu namam. Mūsu nodoms bija parādīt, ka sievietes nevardarbīgā veidā protestē pret Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā de jure. Dāmu gājiens parādīja, ka mūsu balsis tiek sadzirdētas, un tas stiprināja mūsu pārliecību. Protams, demonstrācijas mēs rīkojām ļoti uzmanīgi, vienmēr no pilsētas valdes bija jāpieprasa atļaujas un gājiens tika rīkots policistu pārraudzībā – zīmīgi, ka tajā dienā mums nozīmēja tikai policistes. 

 

Vai kāds no Austrālijas latviešiem piedalījās arī LTF dibināšanas kongresā 1988. gadā Rīgā?

 

Milzīgā attāluma pēc nebijām plānojuši braukt. Es pati pirmo reizi biju Latvijā 1977. gadā, arī 1979. un 1981. gadā. Bet Anita Andersone no Melburnas ar savu vīru austrālieti, kuŗš bija Augstākās tiesas tiesnesis, 1989.gadā viesojās Latvijā, un viņi tikās ar Jāni Jurkānu, kuŗš mudināja dibināt Tautas frontes nodaļu Austrālijā. No sākuma dibinājām atbalsta grupu, bet 1989. gada beigās uz Austrāliju atbrauca Dainis Īvāns, un tad nolēmām dibināt Tautas frontes nodaļu. Mani izvirzīja kā tādu „lokomotīvi”, bet nevaru teikt, ka nebija pretestības tam, ka kļūstu par nodaļas vadītāju. Daudzos bija liela skepse, man vēl vilkās līdzi tāda „sarkana aste” – es esot komūniste, jo 1975. gadā Beļģijā biju piedalījusies Vispasaules latviešu jaunatnes kongresā un pēc tam biju braukusi arī uz Latviju, kur iepazinos ar ļoti latviskiem un patriotiskiem jauniešiem. Gados vecākie latvieši, it sevišķi Daugavas Vanagi, tolaik negribēja ticēt, ka Latvijā vēl ir patriotiski jaunieši – laikam jau bija bail, ka mūsu smadzenes ir „izskalotas”. Kādus astoņus gadus aizgāju no latviešiem. Pēc kāda laikā tā komunistu birka pazuda, kad redzēja, cik daudz LTF izdara, ka Latvijā viss notiek. Cilvēki pamazām sāka saprast, ka laiks savus aizspriedumus nolikt malā. 

 

Vēl jāteic, ka sazināties ar Latviju tolaik bija grūti, nevarēja tā vienkārši sazvanīties, tas bija praktiski neiespējami, jo sakari gāja caur Maskavu, tāpat kā sazināties ar faksa palīdzību. Man izdevās nodibināt sakarus ar telefaksa palīdzību ar laikrakstu Padomju Jaunatne. Kad deviņdesmitajā gadā biju Latvijā uz Dziesmu svētkiem, satikos ar Tautas frontes vadību un mēs sarunājām, ka sazināsimies pa telefaksu. Tobrīd nenojautām, cik šie telefaksa sakari būs liktenīgi, jo deviņdesmit pirmā gada janvārī man visas ziņas no Latvijas nāca pa telefaksu. Kad augusta puča laikā visi sakari bija nogriezti, telefakss vēl darbojās. Uz Austrāliju man sūtīja ziņas no Tautas frontes, un Mārtiņš Virsis, ar kuŗu biju sazinājusies un kuŗš tobrīd bija vēstnieks Zviedrijā, man lūdza tās pārsūtīt. Tobrīd īsākais ceļš ziņām no Latvijas uz Zviedriju bija caur Austrāliju!

 

 

Valda vidū ar karogu. Visi baltieši. Pa kreisi – igauniete, pa labi – lietuviete. 10 km gājienā piedalījās simtiem baltiešu sieviešu

 

 

Kāds bija 23. augusts Austrālijā?

 

1989. gadā bija gājiens no laukuma pilsētas centrā uz Parlamentu, mēs arī sadevāmies rokās un izveidojām cilvēku ķēdi, dziedājām tautas dziesmas. Vietējie laikraksti to ļoti daudz aprakstīja. 1991.gada 23.augustā – pēc lēmuma par Latvijas neatkarību de facto – tik un tā rīkojām gājienu un daudzi zvanīja un jautāja, vai notiks. Austrālija vēl nebija atzinusi Baltijas valstu de facto neatkarību, tātad darbs vēl nebija galā. 

 

Kādēļ vienmēr tik daudz esat darījusi sabiedriskos darbus? Šodien cilvēki bieži vien vispirms jautā, cik viņiem par padarīto samaksās, bet jūs joprojām tos darāt daudz. 

 

Citādi nevar. Ja tic Latvijas attīstībai un nākotnei, tad ir jādod no sevis. Brīvība un neatkarība nav nekas tāds, ko vienreiz iedod uz mūžību. Mana vectēva māsu un vīru ar diviem maziem bērniem – mazākajam 14. jūnijā bija paredzētas kristības – tieši 14. jūnijā izveda. Mūsu ģimenei bija svēta lieta viņus pieminēt. Mani vecāki bija patrioti, mana mamma bija īsts ulmaņlaiku bērns, aizbrauca no Latvijas četrpadsmit gadu vecumā. Protams, vēlāk varēja teikt, ka būt latvietim ir interesanti, mani vienaudži Austrālijā mūsu dejošanā un dziedāšanā noskatījās ar zināmu skaudību. Arī tagad man darbā saka, ka mani apbrīnojot ... Jā, tas prasa gan enerģiju, gan laiku un prasa kaut ko ielikt arī no savas kabatas. 

Kādu laiku dzīvojāt Latvijā. 

 

Deviņdesmit devītā gada otrajā pusē es beidzot sarosījos pārcelties uz Latviju, un apstākļi to atļāva. Nebiju gaidījusi, ka tas būs tik sarežģīti – gan ar iedzīvošanos, gan ar darba atrašanu. Pirmais gads bija itin smags, es atgriezos skolotājas profesijā, pasniedzu angļu valodu. Tad parādījās Eiropas Savienības pirmsiestāšanās projekti, pieteicos un sešus gadus strādāju šajos projektos. Tas bija ļoti interesanti, un man deva ļoti daudz, iepazinos gan ar Latvijas administratīvo un birokratisko sistēmu, gan ar cilvēkiem, kuŗu tīklojums man nāca līdzi uz Luksemburgu, kad sākumā strādāju par latviešu tulkotāju nodaļas vadītāju. 

 

Kādēļ pārcēlāties uz Luksemburgu?

 

Pārcelties bija vairāk nekā skumji, tas bija ļoti smagi. Kad beidzās projekti, nevarēju atrast darbu. Vairākās Latvijas institūcijās, arī Finanču ministrijā teica, ka man nav ko pieteikties darbā, jo es neprotu krievu valodu... Tas bija 2001., 2002. gads. Vajadzēja paiet gandrīz desmit gadiem, un Latvijā attapos, ka bez krievu valodas zināšanām cilvēki darbā netiek pieņemti! Es laikam biju kā vēstnesis pirms laika. Izturēju Eiropas Savienības institūciju konkursu, kas nebūt nebija viegli, un man Luksemburgā piedāvāja latviešu tulkotāju nodaļas vadītājas amatu. Savā ziņā pret sevi jutos kā nodevēja, jo biju atbraukusi uz Latviju ar domu, ka pārceļos uz Latviju pavisam, ka man, latvietei, vieta ir tikai Latvijā. Tomēr sapratu, ka man ir jābrauc. Priecēja tas, ka varēju izmantot savas zināšanas, pieredzi un kontaktus Latvijā. Ātri iekļāvos Luksemburgas diasporā, biju klāt pie Latvijas – Luksemburgas asociācijas dibināšanas, redzot, cik daudz Luksemburgā dzimst mūsu bērnu, ierosināju, ka vajag dibināt skoliņu. Goda konsulam ierosināju, ka arī Luksemburgā vajag vēlēšanu iecirkni, bija dažādi saskaņošanas darbi un prasības – piemēram, par telpu drošību, un ar vēstniecības Briselē svētību iecirkni izveidojām. Amizanti ir tas, ka pirmās divas vēlēšanas notika iecirknī, kas bija izveidots goda konsula garāžā. Balsot brauca no Strasburgas, no Freiburgas. Freiburgas latvieši paskatījās un teica – ja jūs varat šādās telpās un nekas dižs nav vajadzīgs, mēs taču arī varam! Šogad Eiropa jau bija vairāk jaunu iecirkņu, un man ir patiess prieks un arī zināms lepnums, jo domāju, ka mēs citus iedvesmojām.

 

Vai atkal atgriezīsities Latvijā, kad beigsiet savas darba gaitas un kļūsiet par pensionāri?

 

Jā, noteikti to darīšu, gribu dzīvot Latvijā. Ir jau visādi plāni.

 

Jūsu vecāki bija polītiskie bēgļi, šodien cilvēki dodas prom lielākoties, lai nopelnītu. Un viņi bieži vien saka, ka Latvija viņiem nav vajadzīga...

 

To tikai laiks rādīs, domāju, ka daudzi sajutīs vajadzību pēc Latvijas. To var nolikt malā, aiz sāpēm vai aizvainojuma, bet pienāk brīdis, kad latvietis cilvēkā atdzīvojas, atmostas. Es taču arī astoņu gadus aizgāju no latviešu sabiedrības savas „sarkanās birkas” dēļ, taču pienāca brīdis – Atmoda – , kad nevarēju stāvēt malā. 

 

Dzīvot citā kultūrā ir interesanti, negribu kādu kultūru noniecināt, bet mēs tās nekad neizjutīsim tā, kā izjūtam savējo. Mūsu kultūra ir bagāta, senatnīga, un tā ir daļa no mums. Kultūra un mūsu valoda ir ceļš atpakaļ uz mājām. Luksemburgā zinu jauniešus, kuri kopā ar vecākiem atbrauca sešu, septiņu gadu vecumā. Tagad viņi ir izauguši un brauc atpakaļ uz Latviju studēt vai strādāt, par spīti tam, ka varēja doties jebkur citur. Viņi ir kā dzērves, kas atgriežas dzimtajā vietā.

 

Vēl gribu teikt, ka pret trimdas latviešiem attieksme bijusi dažāda, arī ļoti noraidoša. Daudzi sacīja, ka cilvēki Latvijā iznesuši visu okupācijas smagumu, kamēr trimdinieki mierīgi dzīvoja citur. Tagad attieksme mainās, jo galu galā Latvijas neatkarību mēs atjaunojām kopīgiem spēkiem. Trimda ir darījusi ļoti daudz, lai piecdesmit okupācijas gados pasaule neaizmirstu par to, kas notika. Augsne bija gatava Baltijas neatkarības atzīšanai, jo trimdas baltieši nevienu brīdi nebeidza lobēt savas vietējās valdības. Tikai mēs visi kopā to varējām paveikt, un trimdas devums ir liels.

 

 ___

Šī publikācija ir daļa no intervijas cikla ar pilsoniski aktīviem diaspo­ras cilvēkiem, kas top Eiropas Lat­viešu apvienības projekta “Simts balsis Simtgadē” ietvaros. Projektu fi­­nancē Latvijas Republikas Kultūras ministrija no Latvijas Simtgades at­­balsta programmas līdzekļiem.