Ar pasaules pieredzes bagāžu – uz Latviju
   08.02.2013

Financists un tautsaimnieks, Ķelnes universitātes doktors un daudzu gadu bankas līdzvadītājs Luksemburgā Kārlis Āboliņš  intervijā  Ligitai Kovtunai.

Kārļa Āboliņa profesionālās darbības ģeogrāfija ir ļoti, ļoti plaša – viņš strādājis ne vien savās mītnes zemēs Vācijā un Luksemburgā, bet arī Sīrijā, Lībijā, Ēģiptē, Afgānistānā, Ķīnā, Krievijā. Un tas, protams, ir par pamatu arī bagātai pieredzei un plašākam skatījumam uz mūsdienu tautsaimniecību. Arī uz dzīvi Tēvzemē. Nesen Valsts prezidents Andris Bērziņš izteicās, ka Latvijai jāņem priekšzīme no Vācijas un Luksemburgas. Kāds ir Kārļa Āboliņa viedoklis?

K. Ā. Pilnīgi piekrītu! Abas šīs valstis krizes gados ir vismazāk cietušas, pat spējušas palielināt savu darbaspēku. Un, manuprāt, tas izdevies, galvenokārt balstoties uz diviem pīlāriem – krājaizdevu sabiedrībām un pašvaldību bankām.  Luksemburgā neviens hektārs lauksaimniecības zemes, neviens vīna kalns nepieder ārvalstniekiem. Protams, arī tur darbojas zemes tirgus, taču, kolīdz kāds zemes gabals nonāk pārdošanā, to tūlīt, izmantojot pirmpirkuma tiesības,  nopērk pašvaldība, naudu aizņemoties vietējā krājaizdevu sabiedrībā vai pašvaldības bankā. Krājaizdevumsabiedrība vai pašvaldību banka naudu iegūst, pārdodot obligācijas vāciešiem un frančiem. Luksemburgā nav neviena hektara neapstrādātas lauksaimniecības zemes. Latvija ir otra zaļākā zeme pasaulē, – kāpēc to neizmanto? Latvijas lauksaimniecības spēks šobrīd ir ekoloģiskās, bioloģiskās produkcijas ražošanā. Kāpēc Latvijai nav sava stenda Nirnbergas ekoizstādē? Pārstāvēti tikai daži uzņēmumi, piemēram, cietes rūpnīca Aloja Starkelsen, kas taču būtībā ir Somijas uzņēmums. Latvijā lielu potenciālu redzu dizaina un IT nozarēs.

Luksemburga ir mainījusies līdz ar maiņām Eiropas Savienībā. Valstī, kuŗā mutuļoja finanču dzīve, krasi samazināts banku skaits. Savulaik šī valsts bija centrs, kuŗā bankas nodarbojās galvenokārt ar valūtas operācijām. Kopš ir eiro, tas vairs nav aktuāli, svarīgākas ir citas nozares, piemēram, reģionālā tautsaimniecības attīstība.

Un vēl – Luksemburgā cilvēki ir iemācījušies ļoti sekmīgi sastrādāties, izvirzot mērķi, lai būtu labi visiem – savam ciematam, savai valstij. Te svešs ir princips –tavs zaudējums ir mans ieguvums. Latviešiem arī šai ziņā der mācīties.

Latvijā joprojām degpunktā ir jautājums par eiro ieviešanu. Ja tu būtu Latvijas finanču ministrs, ko tu tautai teiktu, lai to pārliecinātu?
Būs lielāka drošība! Ieiešana eirozonā ir vienlīdz nozīmīgs drošības garants kā NATO. Latvijai ir jāgūst droša paļāvība uz citu ES valstu atbalstu, ja rodas kāds apdraudējums.
Un nākamais solis, manuprāt, ir reģionālo valūtu ieviešana, – lai būtu mūsu pašu „kurzemnieks”, „vidzemnieks”, „zemgalietis” un „latgalietis” kā vietējie norēķinu līdzekļi, kas, protams, samaināmi pret eiro. Un, protams, pēc brīvprātības principa. Tādējādi nauda neaizplūdīs prom no savas zemes un paliks vietējās tautsaimniecības attīstībai. Vācijā ir ap 40 reģionālo valūtu.
Eiro ieiešanai nav alternatīvas. To vajadzēja izdarīt jau 2008. gadā. Tad nebūtu Parex bankas kracha uz Latvijas iedzīvotāju rēķina.

Savulaik ministru prezidents Kalvītis solīja „septiņus treknus gadus”. Ko tu domāji, to dzirdēdams?
Kaut nu tā būtu! Bet šaubas bija lielas – Latvijā rūpniecības nozaŗu praktiski nav, ieplūst „lētā” nauda, un Latvija taisās būt finanču centrs... Kur tad radīsies cilvēki, speciālisti, kas pratīs šādā jomā strādāt?!

Par lielāko vaininieku Latvijas rūpniecības sagraušanā tiek uzskatīts Godmanis...
Paskatīsimies uz šo laiku ar reālitātes acīm – rūpniecība Latvijā bija PSRS „mantojums”. Cik tā bija konkurētspējīga pasaulē? Atminos, ka 1992. – 1993. gadā uz Hanoveras Mesi aizvedu VEF ražotos telefonus, vēl šo to no Radiotechnikas ražojumiem – cerībā, ka varbūt kāds kaut kur, piemēram, Indijā, ieinterēsies. Nu neviens! Pasaulē jau bija telefona aparāti ar taustiņiem!
Pārliecinoši palieku pie uzskata, ka Latvijā vajag attīstīt tradicionālās nozares – bioloģisko lauksaimniecību un jau minētās dizaina un technoloģiju izstrādes nozares, kuŗās esam spēcīgi.

Tu kopā ar domubiedriem esi nodibinājis apvienību Livonija. Kas tā tāda?
Nodibinājums Livonija tika izveidots aizvadītajā gadā Vācijā ar mērķi piesaistīt Latvijai investīcijas, ko ieguldīt galvenokārt reģionu attīstībā, tostarp krājaizdevu sabiedrību un pašvaldību banku dibināšanā, apmācībā u. c. Dibinātāji esam mēs abi ar Vācijā dzīvojošo Andreju Urdzi un ar vācu kollēgām. Livonijas pamatkapitāls ir 100 tūkstoši eiro. Lielas cerības saistām ar to, ka nākamajās pašvaldību vēlēšanās Latvijā pie vietējās varas nāks jauni, aktīvi cilvēki, kas vairāk un prasmīgāk darbosies tautsaimniecībā, mazo un vidējo vietējo uzņēmumu kooperatīvo saimniecību veidošanā un atbalstīšanā.

Ne mazāk svarīgi par investīcijām ir eksporta tirgi. Saprotamu iemeslu pēc  Latvijas ražotāji lūkojas uz plašo tirgu aiz mūsu Austrumu robežām. Ko tu vari teikt, ņemot vērā savu pieredzi darbā Krievijā?
Ko varu teikt? – Būtu jau labi! Plašais Krievijas tirgus ir svarīgs, šaubu nav. Bet... Atceros, kā savulaik darbojos ar Vācijas investīciju piesaisti vienā no Krievijas visvairāk attīstītiem reģioniem, t. s. „Zelta lokā”, konkrēti tekstilrūpniecības centrā Ivanovā. Vācu lieluzņēmums (..) bija gatavs Ivanovas rūpnīcā ieguldīt ap 100 tūkstošu doičmarku mēnesī īpašas linu gultasveļas ražošanai. No darījuma krievi galu galā atteicās un joprojām ražoja savus puskokvilnas dvielīšus kā līdz tam, jo acīm redzami nesaskatīja savu privāto labumu. Nesaistīja arī tas, ka vācieši bija gatavi dot darbgaldus dizaina darbnīcai un citādi palīdzēt attīstīties. Un vēl kāda nianse – pulksten 11 no rīta darba sarunas bija jābeidz, jo mans Krievijas sarunu partneris ap to laiku jau bija galīgi pillā. Vācija nav gatava ieguldīt nedrošās investīcijās savu nodokļu maksātāju naudu. Nekur, arī Latvijā ne.

Un tomēr tu cītīgi darbojies, lai savas zināšanas un sakarus ieguldītu Latvijas tautsaimniecības celšanā un popularizēšanā. Visu cieņu! 1974. gadā tu pirmo reizi ieradies Latvijā un jau līdz tam biji aktīvi darbojies kopā ar tiem Rietumeiropas latviešiem, kuŗi meklēja kontaktus ar Latviju. Lai gan tādus apzīmēja ar vārdu rozā. 
Kur nu „rozā” – es jau biju „sarkanais Āboliņš”! Redzi, mēs, kas bijām apvienojušies Eiropas Latviešu jaunatnes apvienībā (ELJA), spriedām, ka nedrīkst  tikai pie alus kausa savā mītnes zemē runāt par brīvu Latviju, – ir kaut kas jādara! Kad Padomju Latvijā nodibināja Kultūras  komiteju sakariem ar tautiešiem ārzemēs, bija „radusies” institūcija, ar kuŗu runāt un kuŗai rakstīt. Mūsu - tā sauktā ELJAs kreisā spārna jeb „jauno kreiso” (kuŗā darbojāmies es, Mārtiņš Būmanis, Ojārs Rozītis u. c.)  pārstāvji devāmies uz Rīgu – caur Maskavu, protams! – lai tiktos ar Latvijas cilvēkiem un vienotos par abām pusēm pieņemamu kompromisu, lai varētu tikties latviešu jaunieši no dažādām zemēm. (Mana mamma bija sevi sagatavojusi, ka dēlu vairs neredzēs... Tomēr 1989. gadā es viņu atvedu uz Latviju. Esmu atjaunojis mammas māju Brenguļos pie Valmieras, kur dzīvoju, kad esmu Latvijā.) Rezultātā 1975. gada augustā Beļģijas pilsētā Florefā notika 3. Pasaules latviešu jaunatnes kongress, kuŗā bija ap 500 dalībnieku. Kongresa ietvaros bija arī Kultūras seminārs, kuŗā uzstāties bija ieradušies dzejnieki Jānis Peters un Pēteris Zirnītis, kā arī kinorežisors Ivars Seleckis. Redzi, mums Vācijā bija pieredze un situācija, kādas nebija latviešiem citur pasaulē, – „diskusija” ar Austrumvāciju. To grūti saprast cilvēkiem, kas šo laiku un šos notikumus nav piedzīvojuši...
Formālos jautājumus, tostarp kongresa norises vietu Florefā pie kāda klosteŗa, bija atbraucis sarunāt tolaik komitejas priekšsēdis Imants Lešinskis (1978. gada rudenī pārbēga uz ASV. – Red.). Viņš runāja ļoti labā franču valodā, atstāja izglītota, inteliģenta cilvēka iespaidu. Mūsu sarunā viņš teica: „Jūs, latviešu inteliģences pārstāvji, taču esat aizmukuši un tagad gribat, lai mēs kaut ko darītu Latvijas brīvības labā?!”

Šeit atkal gribas atgādināt Elzas Stērstes vārdus: „Visi jau nevarēja aizbraukt, visi jau nedrīkstēja aizbraukt...” Arī tavs brālis Valdis Āboliņš ir daudz darījis, lai latviešu kultūru pavirzītu aiz „dzelzs priekškara” un parādītu Rietumiem.
Jā, Valdis sarīkoja pirmo Latvijas mākslinieku izstādi Diseldorfā. Uz to ieradās arī profesors Indulis Zariņš, ar kuŗu daudz laika pavadījām sarunās. Viņam jāpateicas arī par to, ka jau pirms neatkarības atjaunošanas Rietumberlīnē varēja strādāt māksliniece Maija Tabaka. Viņa arī iemūžināja manu brāli savā gleznā.

Ja tavs Luksemburgas kaimiņš sapostos braukt uz Latviju, ko tu viņam ieteiktu apskatīt?
Pirmām kārtām Rīgu, Siguldu, Cēsis, arī Zilo ezeru zemi Latgali... Daudz ko.