Radīt un darīt Latviju
Žurnālistes Sallijas Benfeldes saruna ar Latvijas simtgades biroja starptautiskās programmas vadītāju Leonardu Ķesteri    04.08.2015

 

 

Latvijas simtgades atzīmēšana norisināsies no 2017. līdz 2021. gadam. Kādēļ piecus gadus un tiešai tajā laikā?

 

Tas būtu vienkārši neiespējami un nepieņemami – nosvinēt Latvijas valsts simts gadus kampaņveidīgi, gada laikā. Viena gada laikā mēs nevaram iziet cauri visiem svarīgajiem notikumiem, jo Latvijas dibināšana jau nenotika pēkšņi, 1918. gadā. 1917. gada aprīlī Rēzeknē notika pirmais Latgales latviešu kongress, kuŗa delegāti pieņēma vēsturisko lēmumu par Latgales apvienošanos ar Vidzemi un Kurzemi. 1917. gada 16. novembrī Valkā tika izveidota Latviešu pagaidu nacionālā padome (LPNP) un tika pieņemts lēmums, ka Latvija ir autonoma valsts vienība, kuŗas kārtība jānosaka Satversmes sapulcei.

 

Tad nāca visi astoņpadsmitā gada notikumi – Brestļitovskas miera līgums, ar kuŗu Krievija atteicās no Kurzemes un Vidzemes, vācbaltiešu vēlme izveidot Baltijas hercogisti, kuŗa būtu cieši saistīta ar Vāciju. Vācijas sakāve Pirmajā pasaules kaŗā šos plānus izjauca un radīja labvēlīgus apstākļus Latvijas valsts nodibināšanai. Atcerēsimies, ka jau 1918. gada 11. novembrī Anglijas ārlietu ministrs lords Artūrs Balfūrs paziņoja, ka angļu valdība atzīst Latvijas neatkarību de facto – tātad par notikušu. Pēc tam, kad 1918. gada 18. novembrī Latvijas valsts tika proklamēta, tās neatkarība bija jānotur, notika Brīvības cīņas, palīgā nāca briti, igauņi, par neatkarīgu Latviju cilvēki samaksāja ar savām dzīvībām. Deviņpadsmitajā gadā bija Cēsu kaujas, bermontiāde, tad nāca 1920. gads, kad tika dibinātas organizācijas, kas apliecināja Latvijas valsts esamību – teātŗi, archīvi, bibliotēkas.

 

1921. gadā Latvija tika atzīta de jure. Mūsu galvenais uzdevums ir veicināt un stiprināt savu valstsgribu un piederības sajūtu, apzināties, ka mēs gribam savu nacionālu Latvijas valsti. Tas nav izdarāms bez Latvijas valsts vēstures mācīšanās vēlreiz un vēlreiz – ne tikai jaunākajai paaudzei, kuŗa dzīvo globālajā pasaulē un kuŗiem brīžiem pat ir grūti pateikt, kas viņi ir, un varbūt latvietība ir grūti pamatojama.

 

Arī vidējai un vecākajai paaudzei ir laiks atcerēties mūsu vēsturi, un tas nav izdarāms kampaņveidīgi viena gada laikā. Tādēļ ir vajadzīga secīga, hronoloģiska programma piecu gadu gaŗumā visā Latvijā un ārpus. Būs gan konferences, gan zinātniski pētījumi, tiks izdotas grāmatas, taps mākslas darbi, filmas. Simtgadi jāatzīmē pašorganizējoties un sadarbojoties. Starp citu, mani vienmēr ir fascinējis tas, kā francūži saviem bērniem māca vēsturi.

 

Vai viņi nemācās no grāmatām?

 

Esot Parīzē kopā ar bērniem, es cenšos aizvest viņus uz Invalīdu namu (Hotel des Invalides) apskatīt Maketu mūzeja lielo kollekciju un Armijas mūzeju. Latvijas bērni ir sajūsmā, tur ir armijas formas, ieroči no viduslaikiem, kauju maketi un viss, kas saistīts ar Napoleonu, impēriju un tās varenību. Tas ir tik īsti un dzīvi – kā filmā, kad redzi vecākus kopā ar bērniem pārrunājot un skaidrojot Francijas vēstures notikumus. Tas paliek atmiņā. Domāju, ka tādas labas lietas ir aizgūstamas, jo tikai no grāmatām visu nevar apzināties un sajust.

 

Mums ir interesants piemērs – filma „Rīgas sargi”. Filmas neapstrīdamā vērtība ir tas, cik ļoti filma ietekmē bērnus un pusaudžus ne tikai Latvijā, arī pieaugušos. Esot kopā ar kultūras ministri Daci Melbārdi Latvijas ES padomes prezidentūras laikā vizītē Ukrainā, biju patīkami pārsteigta, jo tiku atpazīta no filmas „Rīgas sargi”. Ukraiņi sacīja, ka viņiem filma ļoti patikusi, jo tajā ir stāsts par brīvības cīņām, par pašapziņu un gribu nosargāt savu valsti, filma devusi lielāku skaidrību par Latvijas valstiskās neatkarības iegūšanas epizodēm.

 

Latvieši dzīvo 121 valstī. Kā iesaistīt cilvēkus simtgades svinēšanā? Visi nepiedalīsies nekad, tomēr kā panākt, lai piedalās tie, kas to grib darīt, – gan tālajās valstīs, gan dziļos Latvijas laukos?

 

Mēs ļoti nopietni sadarbosimies ar sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem radio un televīziju, iesaistīsim arī interneta portālus, izmantosim esošos interneta resursus. Simtgades sauklis būs: „Es radu Latviju – es daru Latviju!” Jau pavisam drīz – šī gada nogalē – būs gatavs simtgades kalendārs. Katra diena kalendārā ir kāda cilvēka dzimšanas diena, un ir svarīgi, lai katrs šajā dienā izjustu, ka piedalās Latvijas valsts dzimšanas dienas radīšanā un svinēšanā. Katrā datumā būs kāds notikums, kāds video sižets, kāds stāsts par cilvēku, kas svin Latvijas un arī savu dzimšanas dienu.

 

Ir brīnišķīgi cilvēki, par kuŗiem Latvijas Radio un Latvijas Televīzija gatavo raidījumus visā Latvijā. Radio jau veido spēli „Ideju teniss”, raidījumu „Latvijas stāsti Latvijas simtgadei” – tur noteikti būs simtiem skaistu stāstu! Mēs gribam simtgadi padarīt personisku, iesaistīšanās notiks caur savu dzimšanas dienas stāstu, pastāstot, kā katrs cilvēks rada un dara savu Latviju. Piemēram – „Es radu Latviju – es daru Latviju bagātāku, skaistāku, mīļāku...„ Simtgadi svinēs arī mūsu tuvākie draugi un kaimiņi – Igaunija, Lietuva, Somija un Polija. Mums ir simts gadi, un pasaulei ir jāzina, ka mēs esam neatkarīgas valstis.

 

Kā apzināsiet cilvēkus, ar kuŗiem runāt, kā aptversiet visus stāstus par valsts tapšanu? 

 

Mēs simtgades stāstus esam sadalījuši galvenajos virzienos. Pirmais ir paldies tiem, kas Latviju izveidoja, mūs valsts ciltsmātēm un ciltstēviem. Šie cilvēki ir jāliek godā, arī tie, kas darbojās reģionos un kuŗu vārdi līdz šim nav tik spoži izgaismoti. Svarīgi, lai cilvēki meklētu, apzinātu savējos Latvijas cēlējus katrā vietā. Otrais virziens ir valstiskuma ceļi – Baltijas ceļš, Māras ceļš, Brīvības ceļš, Līvu ceļš u.c., ap kuŗiem pulcēsies cilvēki un notikumi. Trešais ir Latvijas rotāšana un dāvanu gatavošana. Tas ir aicinājums posties svētkiem katram novadam, katrai pilsētai, ciemam, mājai. Ceturtais ir meklēt, atrast un veidot savas ģimenes, dzimtas stāstu kā latviešiem – kā tapām par latviešiem arī tad, ja mūsos rit dažādu tautību asinis. Dzimtas kokos var atrast tik dažādus un interesantus cilvēkus un notikumus! Piektais programmas virziens ir draugi un kaimiņi – tie, kas mūs atzina, tie, kuŗi grib kopā ar mums svinēt simtgadi. 

 

No kurienes nāk šīs ierosmes? Pieminējāt galvenos virzienus, bet zem katra no tiem ir desmitiem interesantu ideju.

 

Mēs aicinājām cilvēkus sūtīt mums idejas. Premjerministre ir nominējusi Kultūras ministriju un ministri Daci Melbārdi par atbildīgo simtgades organizēšanai. Ir nodibināta Rīcības komiteja, kuŗā pārstāvētas visas ministrijas, sociālie partneri, u.c. Viņi mums ir atsūtījuši daudz labu ieteikumu – piemēram, PBLA ir ļoti daudz un labas idejas. Ir izveidota Radošā padome, kas strādā, lai šīs idejas ieliktu atbilstošajos virzienos un lai vajadzības gadījumā tās mazliet korriģētu.

 

Piemēram, 2019. gadā, kad ir Cēsu kauju simtgade, Cēsis uz laiku kļūs par simtgades centrālo notikumu vietu. Tāpat arī Cēsu Mākslas festivāls gatavos īpašu programmu. Pilsētai pašai arī ir daudz labu ideju, arī kopā ar igauņiem: ir Latvijas – Igaunijas projekts. Tiks godināts trimdas ieguldījums Latvijas neatkarībā, jo trimda bija tā, kas okupācijas gados uzturēja valsts neatkarības ideju. 

 

Ir nodibināta jauniešu Rīcības komiteja, kuŗā varēja pieteikties aktīvākie jaunieši no visas Latvijas, un konkurss bija ļoti liels. Jaunieši iniciē un realizēs īpašus jauniešu auditorijas iesaistes projektus. Radošā padome, kuŗā darbojas radošo un zinātnes profesiju, sabiedrisko organizāciju, biznesa un citu tautsaimniecības nozaŗu pārstāvji, ir zinoši, radītspējīgi cilvēki, kas caurskata un novērtē projektu idejas. Kultūras ministrijā darbojas kompakts Simtgades birojs, kuŗš visu koordinē un virza. Es līdz šim vadīju Simtgades darba grupu un tagad esmu atbildīga par starptautisko simtgades programmu un sadarbību ar diasporu, esmu arī kultūras ministres padomniece simtgades jautājumos. Simtgades patrons ir Latvijas Valsts prezidents – tas nozīmē, ka šie pieci gadi mums ir ļoti nozīmīgi.