Ciemos pie turku sultāna
Juris Lorencs    13.04.2021

 

 

Neparasts notikums Turcijas galvaspilsētā Ankārā, kas diplomātijas vēsturē jau iegājis ar nosaukumu “sofagate”, pēc analoģijas ar “Votergeitas” skandalu. 6. aprīlī Turcijas prezidents Redžeps Erdogans Ankārā pieņēma Eiropas Komisijas priekšsēdētāju Urzulu fon der Leienu un Eiropas Padomes priekšsēdētāju Šarlu Mišelu. No malas tas izskatījās šādi: trīs augsta ranga polītiķi, viena sieviete un divi vīrieši, bet tikai divi krēsli. Neliela minstināšanās, līdz abi vīrieši ieņem vietas blakus viens otram uz krēsliem. Dāma pie sevis norūc, izdvešot kaut ko līdzīgu skaņai “hmmm”, un apsēžas uz netālā dīvāna jeb sofas. Bet fon der Leiena, ne jau Mišels ir Eiropas augstākā amatpersona! Saskaņā ar diplomātisko protokolu tieši viņai vajadzēja sēdēt blakus Turcijas prezidentam. Kā varēja atgadīties šāds misēklis? Vai tiešām abu pušu protokoli iepriekš nesaskaņoja tikšanās norisi? Kāpēc Mišels pats nedeva vietu fon Leienai? Kāpēc Erdogans, būdams mājastēvs, nenosēdināja augstāko Eiropas Savienības (ES) amatpersonu sev blakus? Nelika atnest vēl trešo krēslu? Vizītes mērķi bija ES un Turcijas attiecību uzlabošana, saimnieciskā sadarbība un bēgļu krize. Sausais atlikums no tikšanās - “sofagate”, vismaz mediju līmenī. Gribējām kā labāk, iznāca kā vienmēr.

 

Patlaban Briselē notiek vainīgo meklēšana. Mišels vaino “aprobežotu Turcijas protokolu”. Savukārt Turcija pārmetumus noraida, apgalvojot, ka visas protokola nianses iepriekš bijušas saskaņotas ar ES delegācijas amatpersonām. Gluži kā Latvijas neveiksmīgajā vakcīnu iepirkuma sāgā! Savukārt Eiropas mediji mēģina atbildēt uz jautājumu, kāpēc ES diplomātija ir vāja un neprofesionāla. Daži atcerējās ES augstā pārstāvja ārlietu un drošības polītikas jautājumos Žuzepa Borela vizīti Maskavā februāŗa sākumā, kuŗš kopīgā preses konferencē ar Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu tika nostādīts “peramā zēna” lomā. Tiešām, kāpēc augstākos amatus ES dabū nevis labākie, talantīgākie, ar vislielāko pieredzi, bet gan pelēkas, vājas, ierēdnieciski domājošas viduvējības? Visprecīzāk uz to atbild “Neue Zürcher Zeitung” apskatnieks Andreass Ernsts 8. aprīļa komentārā ar zīmīgu nosaukumu- “Kāpēc ES spice uz diplomātiskā parketa vienmēr krīt uz deguna”. Viņaprāt, vadošos ES amatus iegūstot tie, kuŗiem ir vismazāk polītisko pretinieku. Piemēram, tādi kā Borels vai Mišels, kuŗi nav vienā svara katēgorijā ar Turcijas Erdoganu, Krievijas Putinu vai Ķīnas Sji Dzjiņpinu.

 

Incidents Ankārā atgādināja par vēl kādu reālitāti, ar kuŗu nākotnē būs jārēķinās pasaulei, Eiropai un tātad arī Latvijai. Proti- ar Turcijas ietekmes pieaugumu. Šī musulmaņu valsts gluži nemanot kļuvusi par reģionālu lielvaru ar otro spēcīgāko NATO armiju- 440 tūkstoši vīru. Salīdzinājumam - ASV armijā ir 1 miljons 350 tūkstoši, bet Francijas – 210 tūkstoši militārpersonu. Vienīgais, kā vēl nav Turcijai, ir kodolieroči. Oficiālas sarunas ar Turciju par iestāšanos ES tika uzsāktas 2005. gadā. Sarunu temps gan ir lēns, turklāt pēdējos gados tās tikpat kā apstājušās. Vienlaikus Eiropā aug skepse par to, vai Turcija ar savām vērtībām un atšķirīgo kultūru (vārds “islāms” polītkorektuma dēļ parasti netiek lietots) tiešām iederas kristīgajā (vismaz vārdos!) Eiropā. Ja Turcija šodien pievienotos ES, tā būtu vislielākā dalībvalsts ar 86 miljoniem iedzīvotāju. Otrā būtu Vācija - 84 miljoni. Tātad par Turcijas uzņemšanu nevar būt ne runa, tā būtu “vecā kontinenta” identitātes zaudēšana.

 

Vienlaikus Turcija nekautrējas demonstrēt savu spēku. To apliecina iesaistīšanās Sīrijas konfliktā un Azerbaidžānas - Armēnijas kaŗā, kur Turcija pilnīgi atklāti atbalstīja Azerbaidžānu. Pavisam nesen, 10. aprīlī, prezidents Erdogans, tiekoties ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski Stambulā uzsvēra, ka Turcija neatzīst Krimas okupāciju un aneksiju. Ļoti nepatīkama ziņa Krievijai. Tās mediji raksturo Erdoganu kā “sultānu, kuŗš domā 19. gadsimta polītikas katēgorijās un nespēj aizmirst Krimas kaŗu”. Krievijas aizdomas vēl vairāk pastiprina kāds ambiciozs Turcijas projekts. Proti, šī valsts plāno uzcelt “gadsimta būvi” -  Stambulas kanalu, kas savienos Melno jūru ar Marmora jūru. Jaunais ūdensceļš atradīšoties apmēram 40 kilometrus uz rietumiem no Bosfora. Varētu jautāt- vai tad nepietiek ar jau pastāvošajiem dabiskajiem Bosfora un Dardaneļu jūras šaurumiem? Izrādās, ka ne. Projekta būtība slēpjas ne tik daudz ekonomikā, cik Turcijas un personīgi tās prezidenta Erdogana ģeopolītiskajās ambīcijās.

 

Lieta tāda, ka Turcijai nav pilnīgas suverenitātes pār Bosforu un Dardaneļiem. Kuģošanu pa šiem jūras šaurumiem joprojām rēgulē 1936. gadā noslēgtā Montrē konvencija. Tā nosaka, ka gan miera, gan kaŗa laikā pa Bosforu un Dardaneļiem brīvi var kuģot jebkuŗas pasaules valsts preču kuģi. Tāpat miera laikā pēc iepriekšēja brīdinājuma Melnās jūras baseina valstis (Bulgārija, Gruzija, Krievija, Rumānija, Ukraina un pati Turcija) var izvest cauri šaurumiem neierobežotu skaitu jebkuŗa lieluma kaŗakuģu. To drīkst darīt arī citas pasaules valstis, bet ar būtisku ierobežojumu - kaŗakuģu flotiles kopējā tonnāža nedrīkst pārsniegt 30 tūkstoš tonnas, maksimālais viena kuģa uzturēšanās laiks Melnajā jūrā- 21 diena. Savukārt kaŗa laikā Turcijai pēc saviem ieskatiem ir tiesības atļaut vai pilnībā aizliegt noteiktu valstu kaŗakuģu satiksmi. Saprotams, Montrē konvencija neattieksies uz jauno Stambulas kanalu. Eksperti jau paredz diplomātisku stīvēšanos par to, vai Dardaneļus šķērsojis kuģis varēs bez ierobežojumiem kuģot arī pa jauno ūdensceļu un pēc tam uzturēties Melnajā jūrā. Vislielākā ieguvēja šajā situācijā varētu būt ASV, bet zaudētāja- Krievija, kuŗas mediji jau iezīmē biedējošus nākotnes scenārijus ar ASV lidmašīnu bazes kuģiem pie Krimas krastiem. Katrā ziņā Stambulas kanala atslēgas atradīsies Turcijas rokās, un šīs valsts polītiskā ietekme pieaugs.

 

Paliek jautājums- vai Turcija ir Rietumi, vai tai var uzticēties? Viens no NATO balstiem, bet bez cerībām pievienoties ES. Līdzīgi citām reģiona valstīm, arī Turcija lēnām stūrē konservātīvā islāma virzienā. Ir neparasti skatīt fotografijas, kuŗās redzamas Stambulas, Kairas vai Teherānas ielas 1960. gados. Sievietes vasaras kleitās ar īsām piedurknēm, bez lakatiem. Kafejnīcas, kurās cilvēki malko alu. Tas viss ir pagājis. Irānā valda Islāma revolūcijas sargi. Vienīgajās patiesi brīvajās Ēģiptes prezidenta vēlēšanās 2012. gadā uzvarēja “Musulmaņu brālības” kandidāts Mohammeds Morsi. 

 

Mainījusies arī Stambula. Pirmo reizi es nokļuvu šajā pilsētā pirms gadiem trīsdesmit. Toreiz tā atgādināja Rietumu metropoli ar “austrumniecisku piesitienu”.  Šodien Stambula ir Austrumu pilsēta ar “rietumniecisku piegaršu”. Protams, sv. Sofijas katedrāle (nu jau mošeja) un Zilā mošeja stāv, kur stāvējušas. Mainījušies ir cilvēki. Aizvien biežāk redz lakatos, pat parandžās savīstītas sievietes, aizvien grūtāk iegādāties īpatnējos Turcijas vīnus. Es neteiktu, ka man patīk šī attīstība. Bet tā ir reālitāte, ar kuŗu vismaz tuvākajā laikā nāksies rēķināties.