Bez demisijas
Sallija Benfelde    20.04.2021

 

 

Pēc trīs stundu gaŗām debatēm Saeima ceturtdien, 15. aprīlī, attālinātā ārkārtas sēdē nobalsoja pret opozīcijas pārstāvju iesniegto demisijas pieprasījumu Krišjāņa Kariņa valdībai. Demisiju pieprasīja bijušie Saskaņas, KPV LV deputāti, kuŗi šobrīd sevi sauc par neatkarīgajiem un, protams, opozīcijā esošie zaļo un zemnieku (ZZS) frakcijas deputāti. Aldis Gobzems demisijas pieprasījumu pamatoja ar to, ka premjers nevada, bet gan moderē valdību, neprasa no ministriem rezultātus un nepamana neizdarības, un viņa vadītā valdība nepilda Saeimas uzdevumus, piemēram, palielināt mediķu algas, turklāt valdība netiek galā ar Covid-19 krizi.  Savukārt Zaļo un Zemnieku savienības deputāts Viktors Valainis sacīja, ka valdībā strādā “viduvējības, kuŗām nav izpratnes par valsts pārvaldi”, ministri pieņem lēmumus, neiedziļinoties dokumentos, pēc tam paši kritizē šos lēmumus, un tas liecina, ka valdības darbs būs aizvien atrautāks no reālās ikdienas jautājumiem.

 

Protams, valdības darbs ne tuvu nav ideāls. Kā premjers norādīja, domstarpības piecu partiju koalīcijā ir ikdiena, bet aicināja Saeimu nepārprast – tas nenozīmē, ka neesam vienoti mērķu sasniegšanai. Un, protams, visvairāk jautājumu saistīti ar Covid-19 pandēmiju. Polītologi teic, Kariņa valdība pašlaik ir tikpat nestabila, cik vienmēr ir bijusi, un reizē arī stabila, jo- alternatīvas jau nemaz nav! It īpaši, ja paraugās uz demisijas pieprasītāju vairāk vai mazāk slēptajām simpātijām pret Krieviju.

 

Latvija ieviesīs Covid-19 sertifikātu jeb Eiropas Savienības (ES) Digitālo zaļo sertifikātu, un Veselības ministrija ir informējusi, ka sertifikāts vajadzīgs, lai sekmētu drošu brīvu pārvietošanos ES Covid-19 pandēmijas laikā. Labā ziņa ir tā, ka sertifikāts būs pieejams ne tikai digitālā, bet arī papīra formātā, jo ne visiem ir viedtālruņi.

 

Protams, šai idejai netrūkst arī pretinieku, tāpat kā vakcinēšanai pret Covid-19. Saistībā ar vakcinēšanu tiek pieminētas cilvēktiesības – sak’, kā man var aizliegt ceļot, ja pārvietošanās ES territorijā tās pilsoņiem ir brīva un ja valstī nav ārkārtas situācijas? Tieši tāpat brīžam pat ar dusmām tiek uztvertas ziņas par to, ka kādām profesijām vakcinēšanās pret Covid-19 var tikt noteikta obligāti. Kā zināms, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir secinājusi, ka obligāta vakcinēšana nav pretrunā ar demokratiskās sabiedrības pamattiesībām. Aprīļa sākumā Latvijas valdībā tika sākta diskusija par obligātu medicīnas personāla vakcināciju. Premjers Krišjānis Kariņš uzskata, ka valsts varētu prasīt – medicīnas personālam obligāti jāvakcinējas, lai nepieļautu cilvēku inficēšanos ar Covid-19 medicīnas iestādēs. Valdība vienojās, ka Tieslietu un Veselības ministriju pārstāvju darba grupa izvērtēs vakcinācijas obligātumu noteikto profesiju pārstāvjiem, vai juridiski varētu noteikt šādu rēgulējumu un kāds tas varētu būt.

 

Trīsdesmit neatkarības gados esam iemācījušies jēdzienu cilvēktiesības, aizmirstot, ka tās nav absolūtas, jo, ja kāds rīkojas tikai tā, kā labāk un ērtāk viņam pašam, viņš var apdraudēt un bieži arī apdraud citu cilvēktiesības. Tajā pašā laikā mums nešķiet ačgārni, ka autovadītājiem ir jānokārto eksāmeni, lai varētu iegūt vadītāja apliecību un ka tās ir atšķirīgas personīgo un sabiedrisko transportlīdzekļu vadītājiem. Vēl vairāk – ir pašsaprotami, ka, lai iegūtu šādas tiesības, ir vajadzīgas ārstu slēdziens, ka vadītājs pie auto stūres savas fiziskās vai garīgās veselības dēļ neapdraudēs līdzcilvēkus. 

 

Veselības jautājumos mūsu uzskati ļoti bieži ir pretrunīgi. Nosodām tos, kuŗi neievēro piesardzību un zināmus ierobežojumus, piemēram, hepatīta jeb „dzeltenās kaites” gadījumos, bet līdz šim gripas epidēmijas laikā gandrīz pašsaprotami bija, ka cilvēki īpaši neuzmanījās. Jā, var teikt, ka darba devēji mēdza pieprasīt, lai cilvēki nāk uz darbu, ja vien viņiem nav tik augsta temperatūra un tik slikta pašsajūta, ka nav iespējams iziet no mājām. Taču arī paši mēs savas tiesības ārstēties un pienākumu neaplipināt citus īpaši neievērojām un par šīm tiesībām necīnījāmies. Tieši otrādi – tagad, pandēmijas laikā, apvainojamies par ierobežojumiem, jo man, lūk, nekaš nekais, man ir stipra imunitāte un es noteikti nesaslimšu, ja arī būšu inficējies. Starp citu, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) virusologi un infektologi ir pabeiguši darbu pie pētījuma, kas liecina: būtiskāka ir pareiza imūnā atbilde, nevis stipra imunitāte.

 

Savukārt par raidījumu, kuŗā tika demonstrēts tas, ka it kā pēc AstraZeneca vakcīnas imunitātes pieaugums ir pavisam niecīgs, jāteic, ka diemžēl tā autori nav pamanījuši vienu būtisku lietu – proti, dažādām vakcīnām laiks, kuŗā imunitāte veidojas, ir atšķirīgs. Tādēļ salīdzināt, piemēram, antivielu daudzumu divas līdz četras nedēļas pēc Pfizer un AstraZeneca vakcīnu saņemšanas ir visai aplam. Ir taču zināms, ka arī dažādām zālēm to ārstniecības kurss atšķiras. Vai pavisam vienkāršs piemērs no citas jomas: mati tiek nokrāsoti ar matu krāsu, kuŗas pamācībā sacīts, ka tā jātur matos 30 minūtes. Ja matus izmazgās jau pēc 10 minūtēm, ir skaidrs, ka gaidītā rezultāta nebūs. Vēl viens arguments, ko nākas bieži dzirdēt, ir – esmu vakcinējies, bet man nezin kādēļ joprojām jāievēro visi piesardzības pasākumi. To, ka, iespējams, pārnēsājat vīrusu, kas jūs vairs nepadara slimu, bet varat aplipināt tos, kuŗi vēl nav vakcinējušies, cilvēki dzirdēt negrib. Citiem vārdiem sakot, mēs, protams, parasti redzam tikai sevi, bet pārējie mūs neinteresē – diemžēl arī tad, ja šo pārējo vidū ir arī mūsu draugi un tuvinieki.   

 

Manuprāt būtu lietderīgāk vairāk enerģijas šobrīd veltīt tam, lai vakcinētos un, kamēr to nav izdarījusi lielākā sabiedrības daļa, ievērot ierobežojumus, lai ātrāk varētu atgriezties pie ikdienas pierastās dzīves. Tērēt enerģiju cīņai par savām personīgajām cilvēktiesībām iedomātos jautājumos, apdraudot citus, nav saprātīgs lēmums.