Vai piederam pie tiem cilvēkiem, pie kā Dievam labs prāts?
   17.12.2013

Debespulku draudze slavēja Dievu un sacīja: "Gods Dievam augstībā un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā Viņam labs prāts." (Lk.2:13-14)

Prāvests Klāvs Bērziņš

Vai piederam pie tiem cilvēkiem, pie kā Dievam labs prāts?

Nelaime nenāk brēkdama (bet gan pēc signālizācijas brīdinājuma). To cilvēki bieži vien paši izraisa, un iemesli tai var būt daudzi un dažādi, bet bieži vien tīri cilvēcīgi!

Turpat jaunajam Baznīcas gadam sākoties, Latvijā notika kāda nelaime – traģēdija. Un kā gan šogad Ziemsvētkos aizmirst Zolitūdes traģēdijā bojā gājušos un viņu piederīgos? Kā par viņiem neaizlūgt? Kā dzīvot Adventa laikā un kā sagaidīt Ziemsvētkus? Un kā nepadoties tīri laicīgam kārdinājumam vainīgo/os meklēt?

Bet būsim piesardzīgi, vai arī paši nepiederam mazliet pie vainīgajiem? Kā ar līdzdalību? Tie, kas parasti izrunājas un vēlēšanās nepiedalās, šoreiz skaidru sirdi var justies brīvi un nevainīgi, jo viņi jau nav kollektīvas atbildības dalībnieki! Līdzatbildība, skaidro vārdnīca, ir atbildība (par ko) kopā, vienlaikus ar kādu personu, kollektīvu. Un kollektīvs sociālistiskajā sabiedrībā nozīmēja sociālā kollektīvisma garā veidota kopība, kas atvieglo cilvēku kontrolēšanu un viņu ideoloģisko audzināšanu. (Svešvārdu un terminu vārdnīca.)

Kollektīvā apziņa turpretī ir sociālās zinātnes jēdziens sabiedrības īpatnībām un vērtībām: sabiedrības morāle, ētika, ieradums, tiesība, valoda, sirdsapziņa un zināšana. Un šī kollektīvā apziņa tautā parādījās kopējās bēdās un līdzjutībā! Neraudāja latvieši, krievi, ukraiņi, gruzīni (georgieši), poļi, leiši, radinieki, tuvinieki, pilsoņi, nepilsoņi – bet, bēdās vienoti Latvijas iedzīvotāji!

Kad 1993. gadā it kā šķeltā Beļģijas Karalistē nomira karalis Boduēns (Balduin),  raudāja ne valoņi, ne flāmi, bet gan beļģi! Un, kad 1999. gadā tagadējais karalis Filips (Philppe), laulājās ar savu tagadējo karalieni Matildi (Mathilde d’Udekem d’Acoz), no sirds priecājās un gavilēja ne valoņi, ne flāmi, bet gan beļģi.

Lai Adventa vēsts mūs visus, lai kur mēs dzīvotu, aicina būt vienotiem, pieņemt citam citu Dievam par godu (Vēst. rom. 15,7) un mums par mierinājumu bēdās un priekos.

Lai, pieminot Jēzus Krustus dzimšanu un atkal atnākšanu, šis gaidīšanas un kopējo bēdu laiks joprojām mūs vienotu. Lai bēdas izgaistu un rastu vietu priekam un pāri visam - Dieva sūtītai gaismai. „Dievs negrib, lai mēs tumsā dzīvotu, un tāpēc tumsu ir apgaismojis,”  saka vācu teologs un viens no nozīmīgākajiem 20. gs. dziesminiekiem Jochens Kleppers. Dieva atspīdums ir pārvarējis tumsu, bēdas un nabadzību. Savā laikā gani bija pirmie, kas šo atspīdumu piedzīvoja: un tā Kunga spožums tos apspīdēja… (Lk. 2,9), un viņi redzēja sevi un savu ceļu un nogāja, kā viņiem bija teikts, un atrada Dieva vaiga atspīdumu!

Kur šāds spožums, kur atskan: “Gods Dievam augstībā,” - tur saviļņota visa pasaule un kaut vai tikai uz brīdi aizmirsts egoisms, alkatība, valda brīvība, patiesība un taisnība! Jo tāpēc, ka Dievs pie mums ir atnācis, mēs, cilvēki, spējam sevi pārvarēt un pāraugt un piederēt pie tiem, pie kuŗiem Dievam ir labs prāts.

„Visas tautas, slavējiet Kungu, un visi Viņa ļaudis, uzgavilējiet Viņam! Arī Jesaja saka: reiz Jišaja sakne dos dzinumu un celsies tas, kas valdīs pār tautām, un tautas cerēs uz Viņu.
Lai cerības Dievs mūs visus piepilda ar prieku un mieru ticībā un mēs Svētā Gara spēkā kļūtu pārpilni šajā cerībā!” (Mat. ev. 15,10-13)