EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Mežmīlis raksta Maestro
125086

Eduards Silkalns    24.05.2022

 

 

Mulsina Osvalda Zebŗa (1975) ievadvārdi viņa romānam par trimdas otru populārāko romānistu – aiz  Anšlava Eglīša  ̶  Gunaru Janovski (1916-2000). Trīs ar pusi gadus Zebris esot tik intensīvi iepazinies ar Janovska saraksti, romāniem, stāstiem un intervijām, ka sācis rakstīt gluži kā viņš. Tāpēc Zebris saka: „Šis ir gan mans, gan arī Gunara romāns. Viņējais varbūt pat vairāk nekā mans.” Labi, nav jau  pirmā reize, kad kāds autora iedvesmas avots garā tik cieši sakļaujas ar autoru, ka viens no otra vairs nav atšķetināmi. Paliek tomēr  neskaidrs, kāpēc priekšvārdā Zebris savu “Mežakaiju” vietām sauc par Janovska pēdējo, bet cituviet atkal par priekšpēdējo romānu. Pēdējais Janovska romāns gan bija 1997. gadā sarakstītais un izdotais “Nams Slokas ielā”. O. Zebŗa interesi nav saistījis romāns “Purvā”, kas visā pilnībā, abās daļās, iznāca 2012. gadā apgādā “Laika grāmata”. Kāpēc?  

 

Domāju, ka Osvalds Zebris sevi nepamatoti augstā godā cēlis, pielīdzinoties Janovskim. Janovska romāni bija mērķtiecīgi, tiem bija noteikta virzība, tie neeksperimentēja ar  formu, bet saistīja ar reālistiskiem, tomēr nereti ar  romantisku atmosfairu apdvestiem sižetiem. Tieši šī atmosfaira pāri pusei gadu simteņa saglabājusies no jaunībā lasītiem šedevriem, kā arī Zebŗa pamanīto “Uz neatgriešanos” par baltvācu repatriācijas laikiem  1939. gadā un Zebŗa ignorēto studentu vidi sendienās vācu universitātes pilsētā Heidelbergā. Janovskis trimdai bija sava veida tautas rakstnieks, kāds Latvijā bija viņa laikabiedrs un cienītājs  Zigmunds Skujiņš, kamēr Zebrim par lasītāja ieinteresēšanu un vairāk tādu spilgtu skatu sagādāšanu kā Rīgas Svētā Pēteŗa baznīcas degšana viņam, liekas, daudz nerūp. Lai lasītājs tiktu galā ar Janovska darba īstenu izbaudīšanu, viņam nepieciešamas vai nu minimālas priekšzināšanas vai vispār nekādas, turpretim Zebŗa pilnīgai uztverei un izpratnei nepieciešama Janovska darbu pazīšana. Tad zinīgais lasītājs varēs atķeksēt Zebŗa tekstā izdevušās Janovska personāžu un situāciju imitācijas un pielikt pa krustiņam tām rindkopām, kur ir vairāk Zebŗa nekā Janovska. Bet tad jau lasītājam likts pārtapt par literātūrzinātnieku, un kaut kur pa ceļam izkritis lasīšanas prieks. Janovska darbu samērā neseni iepazinēji un labas atmiņas īpašnieki, domājams,  labprāt ķersies arī pie rakstnieka otra „es”, vārdā Zebris, romāna, bet grūti iedomāties  pretēja virziena gaitu, t. i., ka  “Mežakaijas” izlasīšana  varētu rosināt vēlēšanos iepazīt arī „īstā” Janovska tekstu. 

 

“Mežakaija” it kā būtu rakstīta „vēstules formā”. Tā vismaz solīts 5. lappusē, bet 9. lappusē vēstules saņēmējs no „Anšlava” Losandželosā sāk rakstīt atbildi “Maestro” (kāds ir arī trimdas prominentākā  rakstnieka īsprozas  krājuma nosaukums). Tomēr grāmatas  sākumā pieteiktā vēstules forma rakstniekam ātri vien aizmirstas. Paticamas vēstules taču nekavējas  tikai atmiņās par senajiem laikiem, tās kaut nedaudz  pieskaŗas aktuālitātēm, tās nepiedāvā atkārtotos teikumos rakstītus dialogus, tās šad un tad apvaicājas arī par adresāta labsajūtu, tās nebeidzas  teikuma vidū, lai izkropļoto teikumu atsāktu nākamajā iedaļā (vēstulē?). „Vēstules formas” pieteikšana manuprāt ir tikai neveikla lāpīšanās. Teksta sakārtojums ir itin chaotisks, bet vēstules nu reiz ir tāda forma, kas nav ne jālabo, ne jārediģē, jo lasītājs  taču būs tikai  viens, ne daudzi, kaut arī tas viens būtu kārtīgais Maestro. 

 

Romāns izdots latviešu prozas un literātūrzinātnes  mijiedarbes projekta „Es esmu...” ietvaros. Pēc romāniem par Anšlavu Eglīti un Ilzi Šķipsnu šis ir jau trešais kādam trimdas rakstniekam veltīts romāns nupat minētajā serijā. Ar Laimas Kotas  romānu par Anšlavu Eglīti  “Cilvēks ar zilo putnu” “Mežakaijai”  kopīgs ir tas, ka tie aprobežojas ar savu varoņu pirmajiem 30+ mūža gadiem. Lasītāji paliek neziņā par viņu brieduma un vecuma gadiem, par mijiedarbi ar trimdas latviešu sabiedrību, par tikšanu galā ar ikdienas dzīvi un reizē literārās produktīvitātes uzturēšanu Anglijā un ASV. Šos romānu trūkumus droši vien mēģinās aizpildīt solīto monografiju rakstītāji. Nupat jau iznākušas  pirmās no 13 monografijām – par dzejnieku Jāni Ziemeļnieku, ko sarakstījis litrātūrzinātnieks Jānis Zālītis,  un Arņa Koroševska monografija par Andreju Upīti. 

 


 

Atpakaļ