EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Viņi nav karaļi
116986
Baltkrievijas oficiālais karogs, kuru Rinkēvičs un Staķis Rīgā nomainīja ar opozīcijas simboliku

Juris Lorencs    01.06.2021

 

 

Divas lietas, kas pēdējās dienās Latvijā aizēnojušas Covid-19 pandēmiju - Rīgā notiekošais pasaules čempionāts hokejā un Baltkrievijas specdienestu nolaupītā kompānijas Ryanair lidmašīna. Pēdējais notikums Latviju skāris visai tieši. Pēc tam, kad ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs un Rīgas galva Mārtiņš Staķis pilsētas ielās oficiālās Baltkrievijas karogu nomainīja ar opozīcijas sarkani – baltajām krāsām, Baltkrievija izraidīja Latvijas diplomātus, bet pret Rinkēviču un Staķi kaimiņvalstī ierosināta krimināllieta par “nacionālā naida kurināšanu”. Tagad visiem skaidrs, ka nekādas bumbas lidmašīnā nebija, tā tika nosēdināta ar vienu mērķi - arestēt žurnālistu Romānu Protaseviču, vienu no opozīcijas kustības koordinatoriem. Baltkrievijas diktatora Lukašenko rīcība nav racionāla, tā nedeva nekādu labumu ne baltkrievu tautai, ne viņa režīmam. Vienīgais skaidrojums – personīgas atriebības vēlme. Līdzīgi rīkojies Krievijas prezidents Putins, kuŗa polītiskais oponents Aleksejs Navaļnijs jau notiesāts un izcieš sodu “labošanas darbu”’ kolonijā Vladimiras apgabalā.

 

Visos laikos viena no galvenajām diktatoru rakstura iezīmēm bijusi vēlme atriebties un pazemot. Vienu šādu gadījumu esmu piedzīvojis personīgi. Ir 1995. gada 7. septembŗa rīts, Minska. Mēs sēžam Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko rezidences (šķiet, toreiz tā vēl bija agrākā Baltkrievijas kompartijas mītne) sarunu telpā, patiesībā lielā zālē, un gaidām ierodamies saimnieku. Vēl dažas minūtes, un arī man būs tas gods spiest viņam roku. Tolaik es strādāju ministru prezidenta Māra Gaiļa birojā un kā viņa padomnieks biju iekļauts oficiālajā Latvijas valdības delegācijā, kas uzturējās Baltkrievijā 6. un 7. septembrī. Esmu mazliet saguris, jo iepriekšējā vakarā piedalījos gaŗās vakariņās, ko rīkoja toreizējais Baltkrievijas valdības vadītājs Michails Čigirs. Tika dzerts šņabis, galdā celti vienkārši, bet sātīgi un garšīgi ēdieni. Atceros, tur bija soļanka, cūkas karbonāde ar kartupeļu biezeni, mērci un salātiem, neskaitāmi uzkožamie. Sēžu un gaidu tikšanos ar Lukašenko. Paiet piecas, desmit, piecpadsmit minūtes, viņa vēl nav. Beidzot pēc pusstundu ilgas gaidīšanas lielajā telpā atveras kādas sānu durvis un tajās parādās Lukašenko ar svītu. Pati tikšanās bija draudzīga, pat sirsnīga un krietni pārsniedza protokolā paredzēto laiku. Sarunu dalībnieki jau bija piecēlušies no galda, bet Gailis, Lukašenko un Čigirs vēl turpināja diskusiju kuluāros. Garlaicības mākts, apstaigāju zāli un ziņkāres pēc pa puspievērtajām durvīm ielūkojos telpā, no kuŗas iznāca Lukašenko. Liels ir mans pārsteigums, redzot, ka tā ir noslēgta! Tajā nav citu durvju, istabas centrā uz milzīga paklāja atrodas vien atpūtas krēsli un galdiņš ar pusizdzertām tējas tasēm. Tātad Lukašenko bija gaidījis, rīkojis izrādi un kavējis sev laiku, lai speciāli ierastos vēlāk!

 

Runā, ka arī Putins mēdzot rīkoties līdzīgi. Bet toreiz bija 1995. gads, un par Putinu neviens vēl nebija dzirdējis. Tātad vismaz prasmē likt gaidīt Putins uzskatāms par Lukašenko skolnieku. Pirms dažiem gadiem Vācijas medijs de.statista.com sastādīja īpašu “rangu tabulu”, cik ilgi katras valsts vadītājs gaidījis uz tikšanos ar Putinu. Vismazāk - Lielbritanijas karaliene Elizabete II, vien 14 minūtes. ASV prezidents Baraks Obama - 40 minūtes, Zviedrijas karalis - Kārlis XVI Gutavs - 40 minūtes, Donalds Tramps - 45 minūtes, pāvests Francisks - 50 minūtes, Indijas premjerministrs Narendra Modi - vienu stundu, Aleksandrs Lukašenko - trīs stundas, Ukrainas prezidents Viktors Janukovičš - četras stundas. Bet visilgāk nācies gaidīt Vācijas kanclerei Angelei Merkelei - četras stundas un 15 minūtes. Precizitāte esot karaļu tikums. Ja tā, tad ne Lukašenko, ne Putins nav karaļi. Bet kāpēc viņi tā rīkojās? Lai pazemotu savus viesus? Lai parādītu, ka viņi ir saimnieki ne tikai pār Baltkrieviju un Krieviju, bet arī pār citu cilvēku laiku? Bet varbūt lai iedzītu bailes? 2007. gada 21. janvārī, tiekoties ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli rezidencē Sočos, Vladimirs Putins sarunu telpā ieaicināja arī savu labradoru vārdā Konija. Labi zinot, ka Merkelei jau kopš bērnības ir paniskas bailes no suņiem.

 

Cik zināms, tad vienīgais cilvēks, uz tikšanos ar kuŗu Putins ierodoties ar precīzitāti līdz minūtei, esot Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins. Vēl viens apliecinājums senajai patiesībai, ka diktatori cienī tikai un vienīgi spēku. Bet viņi ir vāji greznības un luksusa priekšā. Viens no lielākajiem Navaļnija “noziegumiem” - filma, kuŗā parādīta Putina vajadzībām celtā pils Melnās jūras krastā. Bet Lukašenko cenšas neatpalikt! Baltkrievijas prezidenta rīcībā ir aptuveni septiņpadsmit (!)  rezidences dažādos valsts reģionos un trīs pilis Minskā. Pati pompozākā no tām - 2013. gadā pabeigtā, 700 miljonus ASV dolaru vērtā Neatkarības pils. Vēl Lukašenko patīk greznas uniformas. Būdams atvaļināts padomju armijas apakšpulkvedis, viņš militārās parādēs valkā PSRS maršala formas tērpu. To, ka no malas tas izskatās mazliet dīvaini, prezidents laikam nemana. Britu 19. gadsimta polītiķis Džons Aktons ir teicis: “Vara samaitā, bet absolūta vara samaitā absolūti”. Pārfrazējot šo teicienu, varētu sacīt: “Vara izolē, bet absolūta vara izolē absolūti”. Un vadonis vairs nemana, ka apkārt sāk pūst pārmaiņu vēji. Ka izaugusi paaudze, ar kuŗu grūti atrast kopīgu valodu. Vadoņiem šķiet, ka ir neaizstājami, ka bez viņiem “viss sabruks”. Barakam Obamam pieder atziņa, ka “lielāko daļu no pasaules problēmām rada veci vīri, kuŗi pārāk ilgi turas pie varas”. Laiks ir nepielūdzams. Agrāk vai vēlāk pienāk brīdis, kad aiziet arī “neaizstājamie”. Vēsture liecina, ka šādos brīžos valstī parasti sākās lielākas vai mazākas jukas. Visai iespējama notikumu attīstība, pa kuŗu Eiropai un Latvijai jāsāk domāt jau šodien.

 

 

 


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (0)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA