EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Pārāk plaša izvēle
117789

Kārlis Streips    31.08.2021

 

 

Amerikā vēlēšanās mēdz būt vienkārša izvēle. Var balsot par Republikāņu partijas vai Demokratu partijas kandidātu vai kandidātiem. Dažos štatos ir vietēja rakstura partijas, un valsts prezidenta vēlēšanās piedalās diezgan daudzas, taču pēdējā reize, kad kāds trešās partijas kandidāts tika pie Elektorālās kolledžas balsīm, bija 1968. gadā, kad Alabamas gubernators Džordžs Voless veidoja kampaņu ar mērķi Amerikā saglabāt rasu segregāciju un saņēma 13,53% balsu un 46 balsis Elektorālajā kolledžā. 2016. gadā vairāk par vienu procentu balsu saņēma Libertariāņu partijas kandidāts un Zaļās partijas kandidāts, taču ar to, protams, nepietika, lai iegūtu balsis minētajā kolledžā.

 

Latvijā ir citādāk. Pirmās brīvvalsts laikā nebija balsu skaita barjeras vispār. Pirmajās vēlēšanās 1922. gadā savus kandidātus piedāvāja 88 saraksti un mandātus ieguva 20. Otrajās vēlēšanās 1925. gadā 141 saraksts (!), mandātus iegūstot 25. Trešajās vēlēšanās 1928. gadā attiecīgi 120 saraksti un 27, kuŗu kandidāti kļuva par deputātiem. Ceturtajās vēlēšanās 1931. gadā 103 un atkal 27. Visos četros gadījumos visvairāk balsu saņēma Latvijas Sociāldemokratiskā strādnieku partija, kuŗa pāris reizes deleģēja pārstāvjus Ministru kabinetā, bet aicināta veidot kabineta sastāvu netika nekad.

 

Pirms 1934. gadā paredzētajām 5. Saeimas vēlēšanām Kārlis Ulmanis sarīkoja apvērsumu. Jādomā, fakts, ka tik sadrumstalotā Saeimā bieži valdīja īsta jezga (starp pirmo Ministru kabinetu, kas stājās amatā nākamajā dienā pēc valsts neatkarības pasludināšanas un apvērsumu pēc 15 ar pusi gadiem Latvijā bija 17 atsevišķas valdības), un tās bija viens no iemesliem, kāpēc Ulmanis nolēma, ka labāk būtu valdīt vienam pašam.

 

Pirmās brīvās vēlēšanas pēc 4. Saeimas vēlēšanām bija Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas 1990. gadā. Tur izvēle bija starp Latvijas Tautas frontes veidoto sarakstu ar kandidātiem, kas atbalstīja mūsu valsts neatkarības centienus, un tā dēvēto Interfronti, kuŗa pret to iebilda. Kandidātus arī piedāvāja Latvijas Nacionālā Neatkarības kustība un Latvijas Zaļā partija, bet tandēmā ar LTF. Frontei izdevās iegūt nepieciešamo konstitucionālo vairākumu, lai tā paša gada 4. martā pieņemtu neatkarības atjaunošanas deklarāciju.

 

5. Saeimas vēlēšanas bija 1993. gada jūnijā, kad tika uzstādīti divi līdz šim brīdim nepārspēti rekordi. Pirmkārt, nobalsoja 89,9% balsstiesīgo (13. Saeimas vēlēšanās 2018. gadā tikai 54,59%). Otrkārt, partija Latvijas ceļš ieguva 32,41% balsu un 36 no 100 mandātiem parlamentā (labākais rezultāts bijis Vienotībai 2010. gada 10. Saeimas vēlēšanās ar 31,22% balsu un 31 mandātu, bet trešajā vietā Jaunais laiks, kas 2002. gadā ieguva tikai 23,9% balsu). 5. Saeimas vēlēšanās piedalījās 23 saraksti, kuŗu starpā astoņi pārvarēja 4% barjeru. Pēdējā vietā šo sarakstu starpā bija Demokratiskā Centra partija ar 4,77% balsu un pieciem mandātiem. Vismazāk balsu kopumā saņēma Liberālā aliance - vien 525 balsis no vairāk nekā 1,1 miljoniem.

 

Situācija kopš 11. Saeimas vēlēšanām 2011. gadā ir bijusi tāda, ka visvairāk balsu un mandātu ieguvis Saskaņas centrs, kuŗš ar laiku pārtapa par Saskaņu sociāldemokratisku partiju. Tas tāpēc, ka Saskaņa un tās priekšteči allaž iestājās par krievu tiesībām un par labākām attiecībām ar Krieviju. Partijai ir savs iekodētais elektorāts, un tā allaž saņem plus/mīnus 20% balsu. Taču atšķirībā no LSDSP pirmās brīvvalsts laikā, tā nekad nav aicināta valdošajā koalīcijā un mūždien ir palikusi opozīcijā.

 

14. Saeimas vēlēšanas būs nākamgad rudenī, bet jau tagad sāk rādīties, ka partiju tā dēvētajā latvisko partiju galā kārtējo reizi būs papilnam un pārpilnam. Pēdējo pāris mēnešu laikā par jaunas partijas veidošanu vai plāniem tādu veidot ir nākuši Saeimas deputāts Aldis Gobzems (Likums un kārtība), kādreizējais satiksmes ministrs Ainars Šlesers (Latvija pirmajā vietā), Saeimas deputāts Vjačeslavs Dombrovskis (Republika) un pat kādreizējais distanču slēpotājs Roberts Raimo (Boikota partija).

 

Grūti spriest, kas šiem censoņiem sanāks. Ir bijušas vēlēšanas, kuŗās vēlētāji ir pievērsušies lepnam jātniekam baltā zirgā, kas sola valsti un tautu iecelt saulītē. Tā tas bija ar Ziedoni Čeveru (Demokratiskā partija Saimnieks) un baltvācu izcelsmes uzņēmēju Joahimu Zīgeristu (Tautas kustība Latvija) 6., ar kādreizējo premjeru Andri Šķēli (Tautas partija) 7., un Latvijas bankas vadītāju Einaru Repši (Jaunais laiks) - 8. Saeimas vēlēšanās. Čevera un Zīgerista partijas nākamajās vēlēšanās zaudēja visus mandātus. Tautas partija pašlikvidējās tāpēc, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) tai bija uzlicis tik lielu sodu par krāpšanos vēlēšanu procesos, ka likās labāk mest plinti krūmos un no soda tādējādi izvairīties. Vien Jaunais laiks no minētajām partijām turpina eksistēt, patlaban Jaunās Vienotības veidolā.

 

Jāsaka, mani minētās jaunās partijas nepārliecina. Aldis Gobzems Saeimā vislabāk bijis zināms kā provokators. Viņš ir bijis skaļi uzstājīgs arī par domu, ka cilvēkiem nav vajadzīga vakcīna pret Covid-19. Ainars Šlesers laikā, kad viņš bija Saeimā, Ministru kabinetā un Rīgas domē bija pazīstams ar dažādiem skandāliem, tajā skaitā viņš ir vienīgais polītiķis Latvijas vēsturē,  kuŗa dēļ tika atlaista 10. Saeima, kuŗa atteicās KNAB dot atļauju Šlesera īpašumu kratīšanai, un toreizējam valsts prezidentam Valdim Zatleram tā bija pēdējā pilīte pacietības kausā. Vjačeslavs Dombrovskis kopš ienākšanas polītikā 2011. gada ārkārtas vēlēšanās kā Zatlera reformu partijas pārstāvis ir pabijis gan Vienotībā, gan Saskaņā, kas par īpaši stabiliem principiem neliecina. Un būt par distanču slēpotāju, pat tādu, kuŗš ir piedalījies Olimpiskajās spēlēs - tas nekādi neliecina par talantiem profesionālajā polītikā.

 

Komentāra rakstīšanas dienā līdz nākamajā Saeimas vēlēšanām 2022. gada 1. oktobrī palikušas 398 dienas. Tajā laikā daudz kas vēl notiks, būs jāredz, kā pašreizējā valdība tiks galā ar Covid-19 krizi, kuŗa atkal ņēmusies spēkā. Galvenais - ceru, ka Latvijas tauta nākamgad būs pietiekami vieda neticēt lētam populismam un neizpildāmiem solījumiem, jo tie, kā vienmēr, plūdīs kā no pārpilnības raga, bet tāpēc nebūs īpaši pieņemami.

 


 

Atpakaļ