Nauda - jā, ideja – vēl ne
Kārlis Streips    08.04.2014

Kopš Krievijas Federācijas un tās bosa Putina lēmuma itin vienkārši sagrābt daļu Ukrainas un paziņot, ka tā tagad ir Krievijas sastāvdaļa, ļoti daudz pasaulē tiek domāts par to, kā nodrošināt, lai tur, Krimā, Kremlis arī apstātos. Pirmām kārtām, protams, tiek runāts par sankcijām. Tā ir joma, kuŗā Amerikas Savienotās Valstis pašas par sevi, Eiropas Savienība – pavisam kas cits. Amerikā - Valsts prezidents Baraks Obama ir parakstījis dekrētu, kas viņam pašam ļauj spriest par turpmākām sankcijām, ja tās kļūst nepieciešamas. Savukārt Eiropā pie kopsaucēja ir jānonāk nereti ķildīgām 28 dalībvalstīm. Jau esmu rakstījis par to, kāda attieksme pret sankcijām  ir  mūsu valsts ievērojamākām amatpersonām. Stipri ticams, ka vismaz pagaidām no ES puses nekādas jaunas sankcijas nav gaidāmas. Ja Krievija iebruks Ukrainā, tad visas iespējas atkal būs uz galda, bet patlaban šķiet, ka  notiks tas pats, kas notika 2008. gadā, kad Krievija tāpat itin vienkārši sagrāba  daļu Gruzijas, gan nevis anektējot attiecīgās territorijas, bet vienpusēji pasludinot tās par neatkarīgām “valstīm”.  

 

Taču ne jau sankcijas vien; vēl  ir divas iespējas - rīkoties nevis reaktīvi – tātad ieviešot  sankcijas pēc tam, kad kaut kas jau ir noticis, bet gan proaktīvi. Vienā gadījumā runa ir par pašu Ukrainu, otrā – par Latviju un Baltijas valstīm vispār.

 

Ukrainas gadījumā Eiropas konkrētais mērķis ir nodrošināt, lai tā atkal neslīdētu atpakaļ Krievijas virzienā. Atcerēsimies, ka nemieri Kijevā sākās pēc tam, kad toreizējais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs piepeši atteicās parakstīt  līgumu ar ES un  akceptēja visnotaļ lielu naudas summu no Krievijas. Tie, kuŗi pulcējās tā dēvētajā Maidanā, ar to nebija mierā, jo viņi  Ukrainu vēlējās redzēt Eiropā, nevis Kremļa inspirētajā Eirāzijas savienībā. V. Janukovičs pats „piesita pēdu”, un jau drīz kļuva acīm redzams, ka ne jau pliks un nabags viņš to savas valsts aizmuka. Februāŗa beigās tīmeklī  parādījās vēsts, ka Janukovičs Maskavas pievārtē  nopircis sev māju par 52 miljoniem dolaru. Kaimiņos dzīvojot naftas milža Lukoil vadītājs, kā arī miljardieŗa Romāna Abramoviča sievastēvs.

 

V. Janukovičs ir  sniedzis pirmo interviju kopš iepriekš minētajiem notikumiem un Krimā notiekošo  nosaucis par “traģēdiju”. Janukovičs nožēlojot, ka savulaik Krieviju aicinājis Krimā ievest savu kaŗaspēku. Viņš cerot  - ar Vladimiru Putinu būs iespēja sarunāt, ka Krima tomēr tiek atdota  atpakaļ Ukrainai. Savu līdz neprātam pārspīlēti  grezno māju Ukrainā viņš esot nopircis pats par savu naudu. Un vispār - ja viņš vēl būtu Ukrainas prezidents, tad Krimu Krievija nebūtu ne okupējusi, ne anektējusi.

 

Dievs ar Viktoru Janukoviču! Daudz lielāks ir jautājums  par tiem, kuŗi Ukrainā ir pie teikšanas patlaban. Eiropas Savienība, Starptautiskais Valūtas fonds, Amerikas Savienotās Valstis u.c. ir  sākušas apstiprināt masīvu palīdzību Ukrainai - miljardu miljardiem dolaru. Diemžēl Rietumi  atšķirībā no Krievijas naudu tāpat vien nedod. Apmaiņā pret palīdzību, Ukrainai ir jāveic smagas jo smagas reformas, tostarp valsts budžeta deficitu samazinot līdz 2,5 procentiem un tarifus par energoresursiem paceļot līdz to patiesajām izmaksām. Ir skaidrs, ka tas smagi sitīs pa kabatu Ukrainas trūcīgākajiem iedzīvotājiem, un viņu reakcija polītiķiem  var kļūt ļoti draudīga. Ukrainas premjērministrs Arsenijs Jaceņuks procesu nodēvējis par “kamikadzi,” tādējādi saucot atmiņā japāņu pilotus pašnāvniekus Otrā  pasaules kaŗa laikā. Nauda it kā būtu, bet vai ir pārliecība par to, ko ar šo naudu iesākt?

 

Latvijā Krimas notikumi  rosinājuši ne jau tikai polītiķus ierunāties par to, ka būtu krietni  jāpalielina valsts aizsardzības budžets. NATO ar ASV priekšgalā  apstiprinājums, ka Vašingtonas līguma 5. pants par visu dalībvalstu kollektīvo aizsardzību agresijas gadījumā ir un paliek spēkā, kārtējo reizi atgādina, ka Latvijas aizsardzības budžets ir krietni zem alianses prasītajiem diviem procentiem no iekšzemes kopprodukta. Šogad tas ir pat zem viena procenta, un Saeimas apstiprinātajā trīs gadu budžetā ir paredzēts, ka nākamgad un arī 2016. gadā tas tiks samazināts vēl vairāk.

 

Krievijas agresija Krimā ir likusi šos plānus revidēt. Aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis (ZZS) ir izstrādājis Saeimai apstiprināmu likumprojektu, kas jau nākamgad aizsardzības budžetu palielinātu līdz  vienam procentam, pēc tam garantēti to pieaudzējot vēl par 0,2 procentiem katru gadu līdz 2020. gadam, kad tas sasniegtu divus procentus no IKP.

 

Kāpēc ne agrāk? Pagājušajā nedēļā kādā intervijā R. Vējonis sacīja: “Atklāti runājot, ja patlaban aizsardzībai tiktu piešķirti minētie 2% no IKP, mēs nespētu šo naudu apgūt, jo aizsardzībā – tāpat kā jebkur – ir jārīko konkursi.  Tiek pārsūdzēti  konkursu rezultāti, un notiek tamlīdzīga kavēšanās, bet nauda tiek dota no 1. janvāŗa līdz 31. decembrim, un ne vienmēr ir reāli šo naudu apgūt. Tāpēc naudas pielikumam jābūt pakāpeniskam, lai nerastos iespēja naudu novirzīt nepareizi, lai tiktu nodrošināta maksimāla caurskatāmība un mērķu atbilstība bruņoto spēku attīstības plānam.”

 

Tur nu ministram ir taisnība. Tas vien, ka piepeši uzrodas liela naudas summa, nenozīmē, ka tā uzreiz ir “apēdama”. Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos zaldātu ir tik, cik ir. Sabiedrībā ir izskanējusi doma, ka varbūt vajadzētu atgriezties pie obligātā militārā dienesta, bet aizsardzības ministrs ir aizrādījis, ka “tad vajadzēs rēķināties ar daudz lielāku budžetu aizsardzībai, proti, jauniesaucamos vajadzēs apgādāt ar apģērbu, šaujamieročiem, mītnēm, viņus vajadzēs paēdināt un apmācīt, vajadzēs papildu komandējošo sastāvu. Bet pēc viena gada kaŗavīri beigs  dienestu, nāks jaunie, kuŗi atkal būs jāapmāca un jāapģērbj. Otra problēma: ļoti daudzi konkrētajā gadā dzimušie jaunieši ir devušies prom no valsts, mēs atrodamies demografiskā bedrē. Bet iesaukt ik gadu vajadzētu ap 7000 jauniešu.”

 

Tieši tā. Obligātais dienests nebūs glābiņš. Runa ir par citiem veidiem, kā Latvija var pilnveidot savas aizsardzības spējas. Jau tagad ir sarunāts, ka mūsu valsts no Lielbritanijas pirks,  aizsardzības ministra vārdiem runājot, 120  “mazlietotas bruņumašīnas”, ko izmantos gan pašu iekšzemes vajadzībām, gan arī saistībā ar starptautiskām misijām. Bruņumašīnas būšot ekipētas ar modernākajiem ieročiem. Patlaban Latvijā tiek veidots NATO stratēģiskās komūnikācijas centrs, kuŗa uzdevums, kā skaidrojis ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, būšot “analizēt informātīvo propagandas darbu un gatavot atbilstīgus pretsoļus”. Arī tādā veidā Latvija piedalās NATO kopējā darbā.  E. Rinkēvičs ir sacījis, ka “NATO dalībvalstu interese par šo centru pēc Krimas notikumiem ir pieaugusi”.

 

Tāpat ir zināms, ka laikā kopš minētajiem notikumiem NATO ir palielinājusi kaŗa lidmašīnu skaitu patrulēšanai Baltijas gaisa telpā; līdz 1. maijam patrulē amerikāņi, sekos poļi utt. NATO gaiteņos aktīvi tiek runāts arī par NATO spēku dislocēšanu Baltijā. Konkrēts lēmums  par to pagaidām vēl nav pieņemts. Katrā ziņā NATO sola daudz lielāku klātieni militārās mācībās Baltijas reģionā, un arī tas nav maz.

 

Rezumējot  atkal minama sena patiesība. Ne jau nauda ir galvenais, galvenais ir tas, kas ar to tiek darīts. NATO ietvaros daudz ir runāts par tā dēvēto “viedo aizsardzību”, un mums, tāpat kā Ukrainai, nudien vajadzēs  būt gudriem, lai nodrošinātos, ka lielas kaimiņvalstis nesāks glūnēt mūsu virzienā.