Jaunās un vecās sejas un solījumi
Sallija Benfelde    21.08.2018

 

 

Pēdējā laikā daudz tiek runāts par jaunām sejām polītikā. Nav jau tā, ka palikt polītikā nav pel­nījis neviens, kurš tur atrodas šo­­brīd, tomēr vētīšana notiek. Var­būt viens no kritērijiem, lai iz­­­vē­lētos kādas partijas sarakstu,  ir deputātu kandidātu vecums? Pro­­tams, pati par sevi ne jaunī­ba, ne cienījams vecums nav ne priekšrocība, ne trūkums. 

 

Varētu gan domāt, ka sarak­stos, kur ir daudz “veco seju”, arī gados vecāku kandidātu ir vai­rāk. Izrādās, tā gluži nav. Gados vis­vecākais deputāta kandidāts – 88 gadi – ir partijas “Par Alter­-­na­tīvu” sarakstā, kuŗa nekad nav bijusi pat tuvu varai. Arī kandi­dātu vidējais vecums vislielā­kais ir jau minētajā partijā (56,3 gadi) un sarakstā “Latviešu nacionā­listi” (56,9 gadi), kuŗa arī nekad nav bijusi pie varas. Ja raugās, kuŗā sarakstā visvairāk ir gados cienījamu kandidātu, tad atkal vispirms jāmin “Par Alternatīvu”, kuŗā 24,3 procenti kandidātu ir vecumā no 61 līdz 70 gadiem. Nākamā ir Latvijas Centriskā par­tija, kuŗas sarakstā 43,5 procen­ti kandidātu ir vecumā no 51  līdz 60 gadiem. No 16 sarakstiem visvairāk kandidātu šajā vecumā ir 9 partiju vai apvienību sarak­stos. Jaunākie kandidāti lielāko tiesu ir vecumā no 20 līdz 26 ga­­diem, arī partijās ar gados vecā­kajiem kandidātiem ir tāpat, vie­nīgi Zaļo un zemnieku savienībā gados jaunākais kandidāts ir jau 30 gadus vecs. Savukārt “jaunā­kie” saraksti ir Progresīvajiem (vi­­dējais vecums 38,1 gads), KPV LV (40,1 gads) un Attīstībai/Par! (40,6 gadi).

 

Acīmredzot nekādas īpašas li­­kumsakarības neatrast, un jautā­jums drīzāk ir par to, kuŗi vēlētāji vairāk uzticas gados jaunā­kiem, kuri – gados vecākiem de­­putātu kandidātiem. 

Programmas un “bezmaksas solījumi”

Lai gan ar partiju programmu pētīšanu daudzi nenodarbojas, pieņemu, ka vismaz daļa tajās ie­­skatīsies. Kādam, protams, vis­- s­va­­rīgākā būs latviešu valoda, kā­dam valsts aizsardzība, vēl citi pētīs, ko partijas sola saistībā ar veselības aprūpi vai izglītību. Ne­­apšaubāmi, visi šie jautājumi ir svarīgi un nozīmīgi, tomēr, ma­­nu­prāt, visās labklājības, drošī­bas un laimīgas valsts īsajās solī­jumu programmās nav atrodams kāds pavisam ikdienišķs solījums, pat ne tām partijām vai sa­­rakstiem, kas savu vārdu vai dar­bību saista ar sociāldemokratijas jēdzienu. Proti, neatradu neko par darba ņēmēju tiesībām un to aizsardzību. Jā, ar frāzēm par cilvēktiesībām, taisnīgumu un pat ar vārdiem par sociālo at­­balstu ar labu gribu var palikt apakšā vai atrast arī darba ņē­­mēju tiesības. Tomēr reālajā dzī­vē tas nozīmē, ka darba ņēmēju tiesības, veselība un pat dzīvība  ir tikai un vienīgi darba devēja godaprāta jautājums. Un daudzi aizbraucēji teica, ka dodas prom tieši darba devēja attieksmes dēļ. Kamēr nicīgā, augstprātīgā at­­tiek­sme kā pret darba ņēmēju kā vergu, kurš nav cilvēks, nebeigsies, atpakaļ nebrauks. 

 

Nesen bija lasāma ziņa par to, ka šogad nelaimes gadījumos dar­bā miruši jau 20 cilvēki. Jā, darba ņēmēji mēdz būt neuz­manīgi, neievēro darba drošības noteikumus. Mans jautājums gan ir – cik cilvēku darbā ir sa­­bojājuši savu veselību, jo darba apstākļi ir vienkārši necilvēcīgi, darba stundas ļoti garas, bet dar­ba devēja attieksme ir – nepatīk vai nevari, ej prom! Kā zināms, ārpus lielajām pilsētām lielāko tiesu var atrast tikai fiziski smagus darbus. Ne katrs pirmspen­sijas vecumā tos var veikt un tajos veselību sabojā arī gados jaunāki cilvēki. Tā dēvētajos laukos nav maz cilvēku, kuŗi, darot tādus darbus, ir paspējuši sa­­beigt savu veselību, un tagad ir ne īsti invalīdi, ne bezdarbnieki. Do­­māju – ja partijas tiešām to gribētu zināt un rūpēties par darba ņēmēju tiesībām, tad vis­maz puse vēlētāju par to varētu pastāstīt no savas vai tuvinieku pieredzes ar konkrētiem piemē­riem. Šobrīd izskatās, ka vēlētāji klusē, bet deputātu kandidāti neko neredz.

 

Skaidrības nav arī par solī­ju­miem, kuŗi neapšaubāmi ir par lietām, kuŗas mums visiem ir vajadzīgas un bija jārisina jau sen. Kaut vai “mūžīgais jau­tā­jums” par veselības aprūpi un medikamentu izmaksām slimo­jošajiem un par veselības aprūpes pieeja­mību. Tāpat arī visi darba ņēmēji vēlētos lielākas algas, bet pensiju saņēmēji – ar nodokli neapliekamo pensiju minimālās algas ap­­mērā. Lasot solījumus, vienmēr gan gribas pajautāt, kur partijas ņems naudu? Kam atņems, lai pieliktu kādai citai nozarei? Par­tijām vajadzētu arī ne tikai solīt, bet pateikt, kā solītais tiks pa­­veikts pavisam konkrēti. Tātad īsajām programmām būtu vis­maz jāiezīmē atbildes uz diviem jautājumiem: cik tas maksās valsts budžetam un kā solītais tiks panākts? Piemēram, ja ru­­nājam par valsts pārvaldes apa­rāta samazināšanu, būtu vaja­dzīgi aprēķini, cik tiks ietaupīts uz tajā strādājošo skaita samazināšanu, cik iztērēts algu pielikumiem (jo palielinoties darba apjomam, algas nāksies paaug­s­tināt) un cik tiks tērēts bezdarbnieku pabalstos, ko atlaistie būs tiesīgi pieprasīt.

 

Latvijā pirmo reizi pirms vēlē­šanām Fiskālā padome aptau­jā­jusi partijas un sagatavojusi zi­­ņojumu par partiju priekš­vē­lē­šanu programmās iekļauto prio­ritāšu ietekmi uz valsts finan­c­ēm. Padome secinājusi, ka daļai polītisko partiju priekšvēlēšanu solījumos ir atbildīga attieksme pret valsts naudas izlietojumu, savukārt daļa partiju saviem plā­niem nav norādījusi adekvātu finanču avotu. Proti, tikai sešas no 16 partijām, kas gatavojas star­tēt vēlēšanās, savus solījumus bija ga­­tavas ielikt arī tabulās un ap­­rēķi­­nāt, cik tas varētu izmaksāt un kādi varētu būt financēju­ma avoti. Noteiktajā termiņā līdz 7. augustam atbildes iesniedza Jau­­­nā konservatīvā partija, No sirds Latvijai, Nacionālā apvie­nī­ba,  At­­tīs­tībai/Par!, Progresīvie, Zaļo un Zemnieku savienība un Sa­­ska­ņa. Pēdējie divi polītiskie spē­ki gan bija iesnieguši tikai vie­dokļa vēstules, nevis detalizētas tabulas ar skaitļiem. 

 

Partija KPV LV un Jaunā Vie­notība atbildes sniedza pēc no­­teiktā termiņa, tādēļ to plānus padome neiekļāva pētījumā.  “Bija arī trīs partijas, kuŗas teica, ka būs fiskāli atbildīgas, bet par sa­­viem konkrētajiem plāniem ne­­­ko nepateica,” saka padomes vadī­tājs Jānis Platais.

 

“Jaunievēlētajai Saeimai būs lieli izaicinājumi, jo tai nāksies sākt ar nelielu budžeta konso­li­dāciju, vismaz atbilstoši tai situā­cijai, kāda ir izvērtēta. Tā kā mēs nesolām nevienam labus laikus, un, ja kādam ir ļoti lieli plāni izdevumu palielināšanai, tad ir jāgatavojas uz smagiem lēmu­miem par to, ka jāgriež citi izdevumi,” skaidro Platais.

 

Vēl jāpiebilst, ka sociālās po­­lī­tikas eksperte Ruta Zilvere in­­tervijā Latvijas radio norādīja, ka pašlaik parlamentā esošie polī­tis­kie spēki nesola īpašus uz­­labojumus pensiju sistēmā vai sociālajā polītikā kopumā, savukārt Saei­mā nepārstāvētas partijas mēdz solīt reāli gandrīz neizpildāmas lietas. Eksperte arī piebilda, ka, lasot partiju priekšvēlēšanu programmas, ro­­doties priekšstats, ka sociālā polītika šajās vēlēšanās nebūs galvenais “populisma plac­darms”. Dažas partijas gan skar jautājumu par minimālo pensiju paaugsti­nā­šanu, savukārt par in­­deksācijas sistēmu nerunājot ne­­viena partija. Neizpildāmie un populistiskie solījumi lielāko tie­su esot sarakstos, kuŗu reitingi ir zem viena procenta.

 

Ar vārdu sakot, var jau sapņot par to, ka minimālā alga Lat­vijā jau nākamajā gadā būs lielāka pat par 1000 eiro, ar no­­dokļiem neapliekamais algas mi­­­nimums un tāpat arī pensijas būs vismaz 500 eiro, bet tas ir no skaistajiem pasaku stāstiem labākam miegam. Protams, ie­­dziļinoties par­tiju solījumos, izvēle, par ko balsot, nekļūst vieglāka, bet nevar prasīt atbil­dību no polītiķiem, ne­prasot to pašiem sev.