EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Latviešu pagātnes saliņai – Brīvdabas mūzejam 90!
124013

Daiga Mazvērsīte    19.04.2022

 

 

Maijs – lapu, dabas atmodas, ziedu plaukšanas mēnesis – latviešu tautai zīmīgs ne tikai ar neatkarības atjaunošanu, bet arī Etnogrāfiskā Brīvdabas mūzeja atklāšanu 1932. gada 13. maijā. Rīgas pievārtē pie Juglas ezera, vienā no vecākajiem brīvdabas mūzejiem Eiropā, līdz šodienai sakrāti jau 95 tūkstoši eksponātu, kuros atspoguļota mūsu senču - zemnieku un zvejnieku iedzīve un ikdiena. Izstaigājot mūzeja takas, iegriežoties novadu sētās, ikviens var labi iztēloties, kā strādāja latviešu amatnieki, kā tika svinētas ieražas, cik darbīgas un čaklas bija latviešu saimes. 

 

Brīvdabas mūzeja pamati likti 1924.gadā, bet vēlme pēc latviešu senceltņu pētīšanas, apzināšanas un saglabāšanas, saprotams, ir daudz senāka. Pirmoreiz mūsu zemnieku seno koka celtņu pārvietošana izstādīšanas nolūkā notika jau 1895. gadā, kad Jelgavā latviešu lauksaimniecības, amatniecības un rūpniecības izstādē apskatei uzstādīja vienu Kurzemes zemnieku dzīvojamo māju. Nākamajā gadā Rīgā notika 10. Viskrievijas arheoloģiskais kongress, kura laikā tika sarīkota latviešu etnogrāfiskā izstāde. Tās eksponātu vākšanai Latvijas novados notika īpašas ekspedīcijas, izstādes brīvdabas nodaļā uzcēla no Kurzemes un Vidzemes atgādātas dzīvojamās ēkas un pirti. No Jelgavas izstādes saglabātajā celtnē izvietoja manekenus tautas tērpos, bet turīga saimnieka dzīvojamajā mājā deviņpadsmit manekeni atveidoja senas kāzu svinības. Pie ēkām izstādīja latviešu sētās izsenis audzētas puķes, krūmus un ārstniecības augus – joprojām Latvijas nostūros sena mājvieta atpazīstama pēc kupliem ceriņkrūmiem vai tautā par pujenēm saukto peoniju cera. 

 

Diemžēl toreizējās ēkas pēc izstādes tika nojauktas, taču zinātnieku, arī sabiedrības vēlme pēc etnogrāfisko eksponātu saglabāšanas, mūsu zemnieku tradicionālās celtniecības izpētes auga augumā. Tikai pēc Latvijas neatkarības iegūšanas tā varēja īstenoties praksē, doma par brīvdabas mūzeja ierīkošanu pirmoreiz apspriesta 1922. gadā Latviešu senatnes pētītāju biedrībā. Izcili nopelni Brīvdabas mūzeja izveidē bija toreizējam Latvijas universitātes arhitektūras fakultātes dekānam Paulam Kundziņam. Pēc viņa ierosinājuma Pieminekļu valde 1924.gadā izlēma par labu mūzeja dibināšanai, P. Kundziņš nekavējoties devās ceļā, lai personiski iepazītos ar kaimiņvalstu – Zviedrijas galvaspilsētas Stokholmas Skansenu, kā arī citu Ziemeļvalstu mūzejiem. 

 

Izrādās, šī tradīcija dzimusi Norvēģijā, kad uz Bigdē salu tagadējās pilsētas Oslo tuvumā 1881. gadā atvesta kāda sena koka baznīca. Ap to ar laiku izveidojās plašs mūzejs zem klajas debess ar vecām zemnieku celtnēm, mājturības piederumiem, darbarīkiem utt. 1891.gadā senču dzīves atspulgu iekārtoja Zviedrijas galvaspilsētā – tas papildināts ar karuseļiem, kafejnīcām, savvaļas un mājdzīvniekiem, un Skansens kļuvis par ļoti populāru un iemīļotu atpūtas un pastaigas vietu ne tikai savas valsts mērogā. 

 

Latvijas Brīvdabas mūzejs bija pirmais starp Baltijas valstīm, un tā primārā sūtība bija kļūt par senču kultūras vērtību salu, kurā vispirms jau rīdzinieki varētu gremdēties sentēvu lauku dzīves atmosfērā. Tāpat ļoti nozīmīgi bija latviešu jauniešiem iemācīt cienīt un godāt savas tautas ieražas un tikumus, apzināties lauku darbu smagumu un šo ļaužu nebūt ne vieglo dzīves ritējumu. Tāpēc bija nepieciešams visus sadzīves priekšmetus un darba rīkus izstādīt tiem autentiskā vidē, nevis sakarināt pie tapetēm klātām dekoratīvām sienām, kā tas darīts parastos vēstures mūzejos. 

 

Mūzeja izveidei nepieciešamo 70 hektāru lielo zemes gabalu 1928. gadā Centrālā zemes ierīcības komiteja piešķīra Rīgas pievārtē - kādreizējās Bonaventuras, toreizējās Baložu muižas robežās pie Juglas ezera, un togad kā pirmā uz turieni tika pārvesta ap 1780. g. celtā rija no Vestienas pagasta Rizgu mājām. Saskaņā ar P. Kundziņa izstrādātajiem principiem, mūzejā tika apkopoti latviešu darinājumi – no ēkām līdz sadzīves sīkumiem – tādā sistēmā, kādā tie darbojušies pagātnē. Tādējādi tika restaurēts sendienu dzīves redzamais saturs, kas ietverts celtnēs, to apkaimē un būvju grupējumā, telpu iekšējā iekārtojumā, kā arī ar to saistītajos iedzīves un darba priekšmetos. 

 

Mūzejā tradicionālo Vidzemes sētu, sākot ar pakalnā uzcelto riju, veidoja vairākas ēkas – dzīvojamā māja atceļoja no Vestienas pagasta Skaldu mājām, maltuve no Vietalvas pagasta Dzeņu mājām, kā arī pirms 1858. gada celtais vārāmais namiņš-slietenis no Ainažu pagasta Eiboku mājām – tajā ierīkots pavards ēdiena vārīšanai un novietota koka veļas mulda. Trūka tikai kūts, lai tipiskā senā Vidzemes sēta Brīvdabas mūzejā būtu parādīta visā pilnībā. 

 

Ar šodienas acīm toreizējā cilvēku dzīve noritēja lielā saspiestībā – dzīvojamā māja sastāvēja no vienas istabas, mazas virtuves – ķēķa un neliela priekšnama jeb porūža. Tā bija apaļkoku guļbūve, darināta bez zāģa palīdzības, grīdas vietā oļains māla kleķis, griesti klāti dēļiem. No laukakmeņiem mūrēts pagrabs, salmu jumts – pret ķēķi sienā iemūrēta maizes krāsns un plīts vārīšanai. 

 

Saprotams, visas celtnes tika atjaunotas to sākotnējā izskatā, tāpat kā priekšmeti. Apmeklētāji savām acīm varēja aplūkot gultas, krēslus, galdus un vērpjamos ratiņus, otētu un kokgriezumiem rotātu skapi, skalu turamos, lukturus, kas visi bija nospodrināti un savesti tādā kārtībā, kādā parasti tika uzposti kādiem godiem līdz ar izrakstītiem galdautiem. Uz tiem atradās māla trauki, alus kauss un kanna, pie saimnieka gultas stāvēja šķiltavas, tabakas maks un tāšu vācelītes. 

 

Tikpat rūpīgi tika iekārtota rija, kuras piederumu nosaukumus šodien pazīst tikai retais – uz ārdiem žāvēšanai bija sakrauti salmi, blakus linu mīstīklas, linu kulstītava un virvju vijamā ierīce. Rijas piedarbā bija aplūkojamas senlaiku kuļamās ierīces: spriguļi, bauzes, veltņi, dalbes (dakšas ar koka zariem), dažādi vētāmie kratuļi, liekšķeres, pūri, puspūri, sieki, kā arī rakstītas kāzu kamanas, sens arkls u.c. Brīvdabas mūzeja Vidzemes sētas maltuvē ieejot, arī šodien varēsiet ieraudzīt rokas dzirnavas, dzirnakmeņus, pirmatnējus graudu beržamos akmeņus un piestas. Klēts „dārgumu” vidū apskatāmi gar divām sienām iebūvēti grodu apcirkņi, miltu kastes, izrakstītas tīnes, vienkoči, kas agrāk lietoti piena uzglabāšanai, linu suseklis, poguļu cērtamie zobi, tauku piestiņa, slīpēŗu cirvis-šļūte, sviesta kuļamā kastīte, saku koki. 

 

Šāds sētas princips tika īstenots arī daudzās neatkarīgās Latvijas jaunsaimniecībās ne tikai Vidzemē, bet arī Kurzemē un Latgalē. No turienes – Dricānu pagasta Kokorovišu sādžas – atgādāja pirtiņa, kas bija sestā celtne, kad 1932. gada maijā notika Brīvdabas mūzeja atklāšana, un klātesošie ne tikai priecājās par senatnes vēsturiskām ēkām un to iekārtojumu, bet arī sastādīja kociņus.

 

Latgales pirts, kā pieklājas, tika uzstādīta ezera krastā. Jau tā paša gada jūnijā tai piebiedrojās Latvijas universitātes kopienas Līdums sagādātā klēts no Kuldīgas pagasta Dižlīķu mājām, kas celta 1624. gadā. Studenti arī turpmāk bija vieni no aktīvākajiem jaunu priekšmetu gādātājiem mūzeja ekspozīcijai. Ar pamatojumu, ka senatnes pētīšana un tās mēmo liecinieku uzglabāšana ir visas tautas uzdevums, tika izsludināta Vislatvijas kampaņa ar mērķi – glābt un mūzejā saglabāt un visiem izrādīt dažādas senlietas. Presē bija lasāmi priekšmetu saraksti, kādi nepieciešami tālākajam mūzeja iekārtojumam, to skaitā tika meklēti palagi un segas, puķu podi, sieviešu saimniecības darba rīki – maizes lāpstas, spaiņi, kubuli, velētavas, vāles, pavārnīcas, arī lauksaimnieku darba rīki, kas tagad redzami tikai mūzejā: spīļarkls, egļu zaru ecēšas, zemesveltņi, baļķu ragaviņas utt. No malu malām uz mūzeju tika gādāti arī medniecības un dravniecības senie rīki, tekstilizstrādājumi, mūzikas instrumenti. Mūzejam noderīgu lietu dāvinājumus ar pateicību pieņēma Pieminekļu valde, kas darbojās Rīgas pilī. 

 

Ne reizi vien Brīvdabas mūzeja senceltnes izmantotas kā dekorācijas ar latviešu vēsturi saistītiem uzvedumiem: jau atklāšanas gadā jūnija mēnesī autentiskajā Vidzemes sētā Nacionālais teātris slēdza savu sezonu ar Rūdolfa Blaumaņa lugas „Skroderdienas Silmačos” izrādi. Kad izrādījās, ka publikas interese par senlietām Brīdabas mūzejā ir tik liela, radās nepieciešamība pēc žoga iekārtošanas, kur talkā nāca Kara ministrija ar savām dzeloņdrātīm. 

 

Turpmāk Brīvdabas mūzeja iekārtojumu regulāri papildināja arvien jaunas ēkas Latvijas kultūrvēsturisko novadu iekārtošanai. 1935. gadā uzstādīja 1757. gadā celto Zvirgzdenes muižas klēti, Latgales sētai tika atgādāta Krāslavas pagasta Kalna Romuļu sādžas dzīvojamā māja, Makašānu pagasta Čudarānu sādžas saimniecības ēka un Līksnas pagasta Oglenieku sādžas klēts ar skaistu lieveni. 

 

30. gados uz mūzeju pārcēlās arī sabiedriskas celtnes – krogs un vējdzirnavas, kā arī vecākā Latvijā saglabātā koka celtne – 1537. gadā Ilūkstes apriņķa Kaplavas pagasta Vecbornē celtā koka baznīca. Tā Brīvdabas mūzejā uzstādīta 1937. gadā, sekoja Rendas pagasta Usmas baznīca no 18. gadsimta sākuma – arīdzan ievērojams koka arhitektūras piemineklis. Pie tautas celtniecības ievērojamākajiem sasniegumiem pieder arī Valkas apriņķa Plāņu pagasta Mežuļos 1785. gadā celtais brāļu draudzes saiešanu nams, kuru mūzejā uzstādīja 1940. gada pavasarī. Tālajā 1670. gadā Valmieras pilsētas tuvumā bija celta dzīvojamā rija – skola, kas ekspozīciju papildināja 1933. gadā. 

 

Pirmo krievu okupācijas gadu pārdzīvojušais Brīvdabas mūzejs aktīvi darbojās arī kara laikā, piemēram, 1943. gadā to apmeklējuši vairāk nekā 40 tūkstoši interesentu, iegūtas arī vairākas jaunas celtnes. Protams, abas okupācijas izraisīja izmaiņas personāla sastāvā, un kara izskaņā mūzejs jūtami cieta. Tomēr jau 1945. gadā no jauna tika uzstādīta Liepājas apriņķa Nīcas pagasta Spirēnos 1862. gadā celtā pirts. Teritoriju papildināja vēl 27 hektāri zemes, uzmanību sāka pievērst senās koksnes konservācijai, piesaistot ķīmijas speciālistus.

 

50. gados mūzeja kompleksu papildināja Kurzemes sēta no Aizputes apriņķa Bazu pagasta Āboliem. Kopumā šajā desmitgadē uz Pierīgu pārvestas gandrīz 20 celtnes, arī cenšoties izpildīt arī mūzejam obligāto padomju sociālistiskā darba piecgažu plānus. 

 

1972. gadā tika sākta Ziemeļaustrumu Vidzemes zemnieku sētas izveidošana, atvedot riju no Alūksnes Līvesciema, bet no Latgales – Rēzeknes apriņķa Makašānu pagasta Jefimenko sādžas atceļoja krievu vecticībnieku sēta. Par spīti aizrādījumiem par nepietiekami sociālistisku saturu latviešu zemnieku dzīves atainojumā, padomju iekārtas gados mūzejs turpināja apzinīgi darboties. Ekskursija uz Brīvdabas mūzeju bija pašsaprotama latviešu skolniekiem, studentiem, ģimenēm, kas godā turēja dzimtas un tautas vēsturi, protams, arī ārzemju tūristiem, nemaz nerunājot par klaida latviešiem, kam šī bija atgriešanās svētdienas skolā iepazītajā Latvijas senatnē. 

 

1971. gadā sākās arī Brīvdabas mūzeja gadatirgus tradīcija – latviešu daiļamata meistaru un lietišķās mākslas pašdarbnieku darinājumu izstāde-pārdošana, liecinot, kas ar tautas rokdarbu tradīcijām noticis garajos gados. Kopš tā laika jūnija sākumā krūzes, vāzes, dzintara rotas, dekori, pinumi, adījumi, segas un citi audumi „prāģeru” muzicēšanas pavadībā piepilda šo senatnes pieminekļiem bagāto apkaimi. Tādējādi tiek sasaistīts vecais un jaunais, ļaujot priecāties, ka visas tradīcijas un tikumi vēl pagaidām nav aizmirsti, ka netrūkst nedz čaklu rokdarbnieku, nedz viņu meistardarbu tīkotāju. 

 

Tikmēr jau 1939. gadā no mežā nomesta sērkociņa Brīvdabas mūzejā izcēlās ugunsgrēks, kurā gan toreiz cieta tikai jaunaudze. 1988. gada janvārī uzliesmojušajā ugunsgrēkā aizdegās salmu pirtiņas jumts, sešdesmito gadu beigās degusi arī kāda no ēkām Latgales sētā. Daudz bēdīgākas sekas bija ugunsnelaimei 2000. gadā, kad 26. maija saulainā pēcpusdienā ugunspostā zuda Kurzemes sēta - 200 gadu vecā dzīvojamā māja Tupeši un dižais laidars no Deju mājām, gadu iepriekš sarkanais gailis iedziedājās Zemgales sētas kalpu rinkā. Toreiz mūzeja direktors Juris Indāns bija pārliecināts, ka notikusi ļaunprātīga dedzināšana, jo mūzeja ēkām taču nav pievadīta elektrība! Lai atjaunotu Kurzemes sētu, pēc ilgiem meklējumiem izvēle apstājās pie jauniem objektiem – uz mūzeju tika pārvesta Rucavas pagasta Vec-Ķērvju dzīvojamā māja un laidars. 

 

Ugunij līdzīgi nesaudzīgs pret senatnes dārgumiem ir arī laiks un tā neizbēgamie pavadoņi – ķirmji, rūsa, puve un cilvēku paviršība, kas aizlaidusi postā neskaitāmas unikālas mūsu latviešu pagātnes vērtības. Kaut gan Latvijā netrūkst privātpersonu un institūciju, kas nodarbojas ar senlietu vākšanu un krāšanu, ne vienmēr šādu mūzeju vākums ir publiski apskatāms, daudz vērtību izvestas uz ārvalstīm. Piedevām nereti bez sistematizācijas, aprakstīšanas un pētīšanas tiek vāktas visas par 21. gadsimtu senākas lietas, kuras sarunu valodā varētu saukt par krāmiem, vienlaikus kaut kur nomalē zudībā varbūt iet zem kritalām drūpošas vērtības, kas liecinātu par mūsu amatnieku prasmi un senču dzīvesziņu.

 

Tie, kam ir interese par seno latviešu dzīvi, var apmeklēt arī Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas mūzeja īpašumā iepirkto Vītolnieku sētu Papes Ķoņu ciemā. Tajā saglabājusies 19. gadsimta astoņdesmitajos gados celta dzīvojamā māja, kūts, stallis, kā arī gados jaunākie šķūnis, cūku kūtiņa, pagrabs, smēde, pirts, vasaras virtuve un klēts. Aplūkojami arī mūzejam piederošie vismaz 400 gadu senie Piebalgas Vēveri, kas atgādinās par Mērnieku laikiem – tur izveidota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas mūzeja Lauku ekspozīcija.



 

Atpakaļ