EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Laimonim patiktu…
40747

   10.12.2013

Viktors Hausmanis

Laimonim patiktu…

 

Kādreiz senāk, kopā sanākuši, mēdzām uzdziedāt: „Strauji kā viļņi rit mūsu mūža dienas,” - tagad šī dziesma pieklususi, nu dzied citu dziesmu: „Gadi skrien kā stirnas.”  Vienalga, kāda būtu dziesma, bet dienas patiešām strauji rit. Vēl aizvakar Rīgā bija Laimonis Siliņš un cits Siliņš – vārdā Jānis - aicināja Laimoni uz Nacionālā teātŗa skatuves, lai aktieris un režisors saņemtu augstāko aktieŗmākslas balvu Latvijā, ko piešķiŗ par mūža ieguldījumu skatuves mākslā. Protams,  uz skatuves tika aicināta arī Brigita. Saņēmis balvu, Laimonis sacīja, ka tas ir visaugstākais piedzīvojums viņa spēlmaņa mūžā. Pēc balvas saņemšanas Laimonis, aicināja Brigitu stāties viņam līdzās un apgalvoja, ka balva ir veltīta viņiem abiem. Un abiem acīs mirdzēja prieka asaras. Sekoja daudzi sirsnīgi apsveikumi, dīvāniņā uz skatuves krājās ziedu kaudzes, visvairāk, protams, – rozes. Spēlmaņu nakts balva ir apliecinājums, ka mūžs patiešām raženi dzīvots un Laimoņa Siliņa devums skatuves mākslā augstu novērtēts arī Latvijā. Sanfrancisko viņa vadīto teātri sauc – Mazais teātris, bet tas vienmēr veicis lielu, cildenu darbu.

Drīz pēc ierašanās Rīgā Laimonis man piezvanīja un jautāja, ko noteikti no Rīgas teātŗu izrādēm vajadzētu noskatīties, bet man pavisam neērtā vīzē nebija ko atbildēt, nebija ko ieteikt, tajās dienās nekā nozīmīga nebija, un tā ir mūsu teātŗu dzīves problēma: jaunu izrāžu ir daudz, taču izcilu – pamaz, turklāt pēc drausmīgās nelaimes, sabrūkot lielveikalam Maxima, kad bojā gāja desmitiem cilvēku, vairākas teātŗu izrādes un arī paredzētā Spēlmaņu nakts bija atcelta. Laimonis balvu saņēma 27. novembrī Nacionālajā teātrī pēc Ričarda Bīna lugas „Divu kungu kalps” ģenerālmēģinājuma, un to varēja noskatīties arī daudzie skatītāji. Balvas pasniegšana iznāca gluži simboliska – skatuve it kā saplūda kopā ar skatītājiem, tā bija viena saime, viena draudze. Tikai – kā  Laimonis un Brigita tika galā ar milzīgajiem rožu klēpjiem, – to gan nezinu, jo piecos no rīta viņiem jau vajadzēja sēsties lidmašīnā.

Pagāja tikai viena diena, un es atkal biju teātrī. Protams, atkal Nacionālajā, šoreiz gan ne visai mīlīgajā Jaunajā zālē, kur varēju noskatīties pašmāju režisora Valža Lūriņa iestudēto Pīteŗa Kviltera lugas „Žilbinoši” izrādi. Uzreiz varu piebilst, ka tā arī iestudēta – žilbinoši! Luga un izrāde stāsta par kādu amerikāņu dziedātāju - Florensi Fosteri Dženkinsu. Patiesību sakot, nekāda izcila dziedātāja viņa nepavisam nav bijusi, -  bez īpašām balss dotībām, dziedot nereti sanācis greizi, taču pāri  visan pacēlās Dženkinsas alkas dziedāt, alkas apliecināt sevi, un 1944. gada 25. oktobrī viņa patiešām sarīkojusi koncertu un dziedājusi slavenajā Karnegi zālē! Mēnesi vēlāk  septiņdesmit sešu gadu vecumā Florense Fostere Dženkinsa  aizgāja mūžībā.

Man patiešām žēl, ka Laimonis un Brigita šo izrādi neredzēja. Tā patiešām ir ļoti laba, gribētos par teikt – izcila! Valdim Lūriņam izdevies sapulcēt brīnišķu aktieŗu pulciņu, un viņš kārtējo reizi apliecinājis savu prasmi strādāt ar aktieŗiem, veidot ansambli, līdz kopdarbs pārvēršas krāšņā buķetē. Un Florenses Dženkinsas salonā jau arī vienmēr daiļojās kāds rožu grozs. Vislielāko prieku izrādē sagādāja aktieŗi, vispirmām kārtām Dace Bonāte un viņas veidotā dziedāt alkstošā Dženkinsa, – tā ir ne gluži jauna, bet enerģiska un spēka pilna sieviete, vienmēr smaidīga, vitālitātē starojoša, vienmēr kustīga un arī lustīga, tomēr saglabājot  tādu kā tikko jaušamu traģisma stīdziņu, jo – visam, visam pāri paceļas  Dženkinsas alkas dziedāt, alkas būt sadzirdētai.

Dace Bonāte un Uldis Siliņš Nacionālā teātŗa izrādē “Žilbinoši!” //Foto: Gunārs Janaitis

Viņa noalgo jauku jaunekli – pianistu un samācās daudzas operārijas. Pēc Daces Bonātes tēlojuma noprotam, ka nekāda dižā dziedātāja no Dženkinsas nekad neiznāks, un gadu arī viņai ir diezgan daudz, taču par spīti visam – viņa dzied! Līdz nonāk Karnegi zālē. Visu šo Dženkinsas dzīves ciklu Bonāte pārliecinoši izdzīvoja, un jau šķita, ka mēs redzam  īsto, patieso dziedāt gribētāju. Aktrise nekur Dženkinsu tīši nekariķē, bet veido precīzi izslīpētu, dabiski pamatotu raksturu, un mēs apjaušam, cik liels spēks lomas veidojumā ir patiesīguma izjūtai. Tiešām – tā vairs nebija  Dace Bonāte, tā bija īstā Dženkinsa!

Valža Lūriņa saliedētajā ansamblī pirmo reizi ieraudzīju jaunu, elegantu puisi – Uldi Siliņu (vārds un uzvārds tāds pats kā Austrālijā dzīvojošam aktierim un drāmatiķim) pianista Kosma Makmūna lomā. Aktieris tikko  beidzis Kultūras akadēmijas aktieŗu nodaļu. Izrādē viņš atveido gluži ticamu pianista tēlu, pats arī teicami spēlē klavieres, tāpēc ne brīdi nav šaubu, ka Dženkinsa noalgojusi profesionālu pianistu, piedevām Uldis Siliņš izcili nodejoja choreografa Alberta Kivlenieka iestudēto deju. Prieks, ka  mums ir tik cerīga jauno aktieŗu audze!

 No pieredzējušiem aktieŗiem prieku sagādāja Ģirts Jakovļevs Dženkinsas vīra Sentklēra lomā. Kādreiz Sentklērs bijis aktieris, tad kļuvis par savas kundzes menedžeri. Jā, Dženkinsai laimējies, Ģirta Jakovļeva tēlotais Sentklērs ir elegants, iespaidīgs,  mīlošs vīrs un – pavisam jauneklīgs! Domāju, ka lasītāji arī priecātos, redzot Ģirtu šajā lomā. Mani savukārt priecē  nopietnība, kādā aktieŗi dara savu darbu. Spilgts piemērs ir Indra Burkovska Dženkinsas kalpones Marijas lomā. Aktrise visu laiku buldurē spāņu valodā, tikai pāris vārdu viņai lemts pateikt latviski, taču Marija ir dzīvīgs tēls – enerģijas pārpilna, drusku nešpetna, drusku paštaisna, un aktrise pārliecina, ka arī bez teksta var radīt iespaidīgu raksturu. Gandrīz nevarēju pazīt Ilzi Rūdolfu Dženkinsas draudzenes Dorotejas lomā. Skanīgo ansambli vēl papildināja Gunta Virkava - Gerdas kundze, kas ierodas pateikt, ka Džekinsas dziedāšana viņai uzdzen šermuļus.

Izrādē bieži bija jāsmejas – par dziedāšanas apsēsto Dženkinsu un Daces Bonātes starojošo komikas izjūtu. Smējāmies, bet neizsmējām Dženkinsu, reizēm pat sametās  viņas žēl, jo ir taču cildināmas cilvēka alkas pēc izraudzītā cildenā mērķa,  – tā dēļ viņa ir gatava ziedot visu – savu mantu, naudu, savu plašo, ērto dzīvokli. Kaut tik varētu dziedāt! Kaut tik varētu – lidot! Un pēc izrādes man bija skaidra, Laimonim adresēta atbilde: „Noteikti būtu jānoskatās izrāde „Žilbinoši!”. Ir vērts!” Tikai šī atbilde nāk par vēlu – Laimonis un Brigita ir jau Sanfrancisko. Vienu gan vēl gribu piebilst: šī ludziņa īsti derētu mazajam teātrim sanfrancisko – Brigitai būtu īsti piemērota loma – Dženkinsa! Un Laimonis labi iederētos viņas vīra un menedžeŗa Sentklēra Beifelda lomā.

Bet – es jau neesmu lomu dalītājs! Tikai – kritiķis. Tomēr domāju, ka izrāde Laimonim patiktu!



 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (1)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA