EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
"Eiropas Savienība esam mēs paši"
63512

Ar Eiropas Parlamenta deputātu Krišjāni Kariņu tikās Ligita Kovtuna    26.01.2016

 

Kā vērtējat aizvadīto gadu savā darba dzīvē, būdams Eiropas Parlamenta (EP) deputāts, un kāds tas, jūsuprāt, bijis Latvijai?

 

Gads ir paskrējis vēja spārniem un bijis notikumiem bagāts. Būdams savā frakcijā – Eiropas Tautas partijā – atbildīgais par rūpniecības, enerģētikas un pētniecības polītiku, esmu turpinājis darbu pie tā, lai mūsu valsts intereses tiktu iekļautas visās gala vienošanās par likumdošanu manās atbildības jomās, ko veidoju ar citiem EP polītiskajiem spēkiem.

 

Rudenī saņēmām ziņu, ka Krievijas Gazprom kopā ar vairākām lielām Eiropas gāzes kompanijām grasās paplašināt Nord Stream gāzes vadu zem Baltijas jūras. Tas nozīmētu, ka Krievija varētu izslēgt Ukrainu kā gāzes transitvalsti uz Eiropu, ne tikai smagi vājinot Ukrainas ekonomiku, bet vienlaikus nozīmīgi palielinot ES kopējo atkarību no Krievijas gāzes piegādēm. Lai apturētu šo projektu, ir nepieciešams liels polītisks spiediens, un pirmie soļi jau ir sperti. Cīņa pret Nordstream ir sākusies. Nākamgad turpināšu darbu, lai šāds projekts netiktu īstenots. 

 

Tāpat šogad tika panākta direktīvas pieņemšana pret naudas atmazgāšanu. Tajā man izdevās iestrādāt to, ka tiks izveidots Eiropas mēroga patieso labuma guvēju reģistrs. Aizvadītā gada 20. maijā EP deputāti gala lasījumā nobalsoja par manis virzīto likumu, un likums stājās spēkā jūnijā. Reģistrs tika izveidots divu gadu laikā. Tas nozīmē, ka „ofšoru” anonimitāte Eiropas territorijā izbeigsies – tiesībsargājošās iestādes un bankas varēs piekļūt informācijai par patiesajiem uzņēmumu īpašniekiem, tādā veidā apgrūtinot dzīvi terroristu financētājiem, kā arī rupjiem nodokļu krāpējiem. 

 

Par Latviju runājot, - viens no nozīmīgākajiem notikumiem šogad bija mūsu valsts veiksmīgi novadītā Eiropas Savienības prezidentūra Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas vadībā. Gan no valdības puses, gan no valsts pārstāvju puses Briselē, gan no EP deputātiem bija vērojama un jūtama augsta profesionālitāte. Varam būt lepni, ka šo darbu kopīgiem spēkiem veicām izcili. Likumdošanas ziņā viens no lielākajiem Latvijas prezidentūras sasniegumiem bija vienošanās par t. s. viesabonēšanas maksas izbeigšanu. Ceļojot pa Eiropu, sākot no šā gada aprīļa piemaksa par mobilā tālruņa izmantošanu ārvalstīs samazināsies četras reizes, bet no 2017. gada jūnija vidus īslaicīgiem ceļotājiem papildu maksa par mobilo telefona lietošanu citā valstī vairs nebūs.

 

Latvijā par ES līdzekļiem turpina būvēt ceļus, tiek sakārtota mazpilsētu infrastruktūra, nule atkal „atvērti” ES fondi attiecībā uz mežu apsaimniekošanu utt. Un tomēr joprojām dzīvs ir eiroskepticisms, tostarp inteliģences aprindās. Kāpēc? 

 

Bieži esmu dzirdējis viedokli, ka „Brisele dalībvalstīm uzspiež” savus noteikumus. Brisele nav nekas vairāk kā pilsēta, kuŗā atrodas centrālās ES institūcijas, kuŗās savukārt strādā dalībvalstu vēlētāju ievēlētie deputāti. Nav kādas trešās varas, kas mums kaut ko uzspiež. Eiropas Komisija ir tikai izpildvara, kuŗa visbiežāk ierosina likumus, balstoties uz Eiropas Parlamenta ieteikumiem vai dalībvalstu galotņu sanāksmēs izteiktiem priekšlikumiem. ES esam mēs paši.  

 

Šābrīža prioritāte ES enerģētikas polītikā ir likvidēt energoizolētību – ja kādai valstij nav savienojumu, to izbūvēs par ES kopienas naudu, lai varētu piegādāt gāzi un elektrību. Rail Baltica projekts, kuŗa īstenošanai 85% tiek segti no ES budžeta, savienos Baltijas valstis un Centrālo Eiropu. Esam daudz strādājuši, lai Latvija saņemtu apjomīgas naudas summas no ES fondiem.

 

Mēs neesam bezspēcīgi, mēs reāli varam izmantot šo instrumentu, ko sauc par ES.

 

Eiroskepsi padziļina arī ES nevarība bēgļu jautājuma risināšanā. 

 

Bēgļi plūdīs neatkarīgi no tā, ir vai nav ES. Cilvēki no nabadzīgajiem un kaŗa plosītajiem Tuvajiem Austrumiem un Afrikas dodas uz Eiropu labākas dzīves meklējumos. Bēgļiem Eiropa ir „apsolītā zeme”. Taču nav tā, ka ES nemeklētu risinājumus, lai apturētu imigrantu plūsmu. Nolemts, ka Turcijai piešķirs līdzekļus, ja tā izpildīs zināmus noteikumus. Ja bēgļu plūsmas samazinājums nebūs jūtams, Turcija nesaņems ES naudu. ES meklē, kādā veidā dalībvalstis varētu palīdzēt Grieķijai nostiprināt tās ārējo robežu. ES ir 28 spītīgi neatkarīgas dalībvalstis, kuŗas sadarbojas uz līguma pamata. Bet ES ir 28 drošības dienesti, kuŗi greizsirdīgi nedalās ar informāciju, jo baidās, ka kaimiņš to var noplūdināt. Mēs gribam vienu kopīgu drošības dienestu, kas varētu darīt mūsu dzīvi drošāku.

 

ES apvienotie bruņotie spēki būtu mūsu drošības garants. Skepsi pret ES savā ziņā vairo tas, ka nav jūtams, ka mūsu savienība nav pietiekami cieša. Agrāk, kad bēgļu plūsma tik ļoti nebija skārusi lielu daļu ES valstu, neviens par to nelikās zinis. Tagad visi saprot, ka tā nav tikai itaļu, grieķu vai ungāru problēma, tā ir mūsu visu kopīgā problēma. Es arī gribētu, lai mēs reaģējam ātrāk. Bet – ir 28 neatkarīgas armijas, tikpat neatkarīgu drošības dienestu un robežsardzes dienestu. Taču banku un eiro krize jau reiz pierādīja, ka ES vislabāk tiek galā ar problēmām, ciešāk sadarbojoties.

 

Lielbritanija vispār grasās izstāties no ES.

 

Sāksim ar to, ka vairāk nekā tūkstoš gadu nevienam nav izdevies iekaŗot Lielbritaniju. Britiem ir ļoti lepna, bagāta ar neatkarību saistīta vēsture. Briti iestājās ES, lai palīdzētu saglabāt mieru Eiropā. Ja tagad viena daļa britu sabiedrības uzskata, ka valsts iemaksas ES nav saņemtā labuma vērtas, to var saprast. Tomēr es uzskatu, ka tas ir tuvredzīgi, jo Lielbritanijas ekonomiskā veiksme kopš Otrā pasaules kaŗa ir tiešā veidā saistīta ar to, ka Eiropas iekšienē pakāpeniski samazinājušies šķēršļi tirdzniecībai. Lielbritanijā ir ļoti daudz ražotāju, no kuŗiem vairāk nekā puse savas preces eksportē uz ES valstīm.

 

Ja Lielbritanija izstātos no ES, tad tai vairs nebūtu tik vienkārši eksportēt savus ražojumus uz citām Eiropas valstīm, jo būtu noteiktas dažādas prasības, kuŗu nebija, esot ES sastāvā. Lielbritanija tomēr būs spiesta pielāgoties ES pieņemtajiem likumiem. Tātad – ies secen tās milzu priekšrocības, ko viņi gūst no atvērtajām ES robežām.

 

Atgriežoties pie jūsu frazes – „ES esam mēs paši” - Latvijā, kas nav tikusi galā ar imigrantu integrāciju, tomēr solidāri jāiesaistās jaunu bēgļu uzņemšanā un integrācijā. Ko tad īsti varam darīt „mēs paši”?

 

Patiešām cilvēki ir noraizējušies, kas notiks ar bēgļiem un nācijas identitāti. Kopš neatkarības atgūšanas mēs kā sabiedrība un visas mūsu valdības pēc kārtas neesam piedāvājuši nevienu reālu risinājumu, ko darīt attiecībā uz tiem imigrantiem, kas Latvijā ieradās PSRS laikā. Daudzi no viņiem joprojām nav integrējušies Latvijas sabiedrībā. Par to liecina balsojums referendumā par krievu valodu kā otru valsts valodu – par to nobalsoja vairāk nekā 273 tūkstoši iedzīvotāju. Daudzi ir atteikušies pieņemt mūsu valsts pavalstniecību, līdz ar to atteikušies pieņemt Latviju kā suverēnu valsti. Kļūda ir tā, ka mēs šo divkopienu valsts faktu paildzinām, uzturot divvalodu skolu sistēmu.

 

Esmu uzaudzis ārzemēs un labi saprotu, kas ir integrācija un kas ir asimilācija. Integrācija nozīmē, ka cilvēks ar jebkādu ģimenes vēsturi, reliģisko vai citu pārliecību ir motivēts sadzīvot ar citiem. Dzīvojot Amerikā, man latviešu valoda bija dzimtā valoda. Piecu gadu vecumā mani sūtīja uz bērnudārzu, lai es apgūtu angļu valodu. Turpmākos divpadsmit gadus es pavadīju skolā starp amerikāņiem, biju vienīgais latvietis klasē, bet pēc sestās klases – vienīgais latvietis visā skolā. Tas neietekmēja manu latvisko identitāti, jo latviešu kopienai bija sava sestdienas skola, tautiskās dejas, koris, makšķerēšana, balles... Latvijā bērns var uzaugt, ne tikai mājās, bet arī skolā, runādams krievu valodā, būdams tikai starp līdzīgajiem krievvalodīgajiem un skatoties televīzijas pārraides krievu valodā, īsi sakot, - dzīvojot Latvijā, it kā citā valstī. Tā ir liela problēma, ka visi bērni Latvijā netiek audzināti vienotā publiskajā telpā valsts valodā, kultūrā.

 

Kad mans tēvs ieradās ASV, viņam bija vairāk par 30 gadiem. Ne viņš jebkad spēja domāt kā amerikānis, ne arī runāt gluži kā amerikānis, un tas nav nekāds pārsteigums, jo pieaudzis cilvēks, kas nav uzaudzis amerikāniskajā kultūrā un mācījies amerikāņu skolā, nevar uztvert visas nianses. Tas iespējams vien no bērnudārza vecuma.

 

Ja Latvijā sabiedrības integrācija būtu sekmīgi īstenota, tad mums nebūtu jābaidās no bēgļiem, jo mēs būtu droši, ka viņu bērni izaugs tādi paši kā mūsu bērni, tikai ar citādiem sejas vaibstiem. Viņi runātu latviski un nebūtu problēmu saprasties. Jāatzīst, ka sekmīgu integrāciju neesam spējuši panākt vairāk nekā divdesmit gadu laikā, un arī patlaban nav nekādu impulsu, ka mēs grasāmies kaut ko mainīt. Mums joprojām ir bailes no Kremļa dusmām. Bet to var mainīt bez radikālām reformām – nav jāizģērbjas kailsalā, lai parādītu, cik liels patriots esi, bet vajadzētu sākt pakāpeniski pāriet uz izglītību valsts valodā, sākot no bērnudārza. Par savu naudu, lūdzu, dari, ko gribi, bet par nodokļu maksātāju naudu jābūt izglītībai valsts valodā! Diemžēl Latvija to vēl nav sapratusi un turpina par nodokļu maksātāju naudu izglītot bērnus krievu valodā.

 

Pozitīva ievirze ir ārpus lielajām pilsētām, jo tur vairs tikpat kā nepastāv divplūsmu skolas. Tādas tikai Rīgā, Daugavpilī, Jūrmalā, Ventspilī, Liepājā un vēl dažās pilsētās. Mēs neļaujam šo skolu skolēniem kļūt par latviešiem. Jābeidz sabiedrības šķirošana latviešos un krievos. Lai katrs patur savu etnisko identitāti, savu dzimto valodu, kas ir svēta lieta, bet lai visiem ir pieejama latviskā kultūra, jo Latvija ir dibināta kā nacionāla valsts.

 

Aizvadītā gada Valsts svētkos, 18. novembrī, viesojos Londonā, Latvijas vēstniecībā, kur bija ieradušies aptuveni 300 latviešu, kas strādā Lielbritanijā un no kuŗiem ap 90% darbā uz Lielbritaniju atbraukuši nesen. Arī viņi ir sapratuši, ka Lielbritanijā bez maksas tu kļūsi par britu, bet latvietības saglabāšana ārpus Latvijas ir „maksas pasākums” un no vecākiem prasa milzu pūles.

 

Visbeidzot jautāšu jums kā autoram ES likumam, kas samazina monopolu ietekmi enerģētikā un liek pamatus vienotai Eiropas enerģētikas ārpolītikai, - ko īsti nozīmē „stīvēšanās” starp Aigara Kalvīša vadīto „Latvijas Gāzi” un LR ekonomikas ministriju?  (K. Kariņš savulaik – 2004-2006. g. – bija ekonomikas ministrs A. Kalvīša vadītajā valdībā. – L. K.)

 

Visā pasaulē gāzes cena slīd uz leju, bet Latvijā tā joprojām ir piesaistīta naftas cenai, kuŗa jau vairāk nekā gadu ir sarukusi un ir uz pusi lētāka, nekā bija pirms gada. Tas nozīmē, ka gāzes cenai arī vajadzētu būt uz pusi lētākai. Bet tas tā nav noticis, jo „Latvijas Gāze” ir atkarīga no Krievijas uzņēmuma Gazprom, ar kuŗu tai ir līgums. “Gazprom” kontrolē “Latvijas Gāzes” lēmumus un dod Latvijai mākslīgi lielu cenu.

 

„Latvijas Gāze” uzstāj uz šo 1997. gadā valdības „dāvāto” divdesmitgadīgo monopolu. Šis monopols, kas darbojas kā Gazprom filiāle Latvijā, dara un darīs visu, lai aizkavētu tirgus atvēršanu. Tas izmanto iebiedēšanas taktiku, sak, patlaban ir labi, bet, ja būs konkurence, tad būs slikti. Bet nepasaka, ka būs slikti esošajam monopolismam, nevis patērētājam. Tas taču ir elementārs tirgus likums – jo lielāka konkurence, jo produkts lētāks! Mēs redzam, kā šis princips darbojas Lietuvā – lai noturētos šīs valsts tirgū, Gazprom pārdod gāzi lētāk par tur uzbūvētā sašķidrinātās gāzes termināla cenu.

 

Šogad Eiropas Savienībā (ES) gaidāmi izšķiroši lēmumi, lai nodrošinātu pēc iespējas vienotu gan elektrības, gan gāzes tirgu, sakārtojot nepieciešamo likumdošanu. Latviju plānots ieslēgt vienotā Ziemeļvalstu tirgū, lai izvairītos no viena vai otra piegādātāja cenu diktāta. 

 


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (0)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA